Jātiek pāri

2021. gada 19. marts 08:05

133

Šis laiks ir nogurdinošs. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Ir cilvēki, kam darbs ir saglabājis iespēju izkustēties, tomēr jaunie ierobežojumi mūs mājās sadzen vēl vairāk. Tas var patikt, var nepatikt, var tam piekrist, var nepiekrist, bet kaut kā tam pāri ir jātiek.

Viena daļa turpina kliegt sociālajos tīklos, izplatot sašutuma pilnas publikācijas. Es mērķtiecīgi atsekojos no šādu ziņu avotiem, lai tos neredzētu, jo tie nepalīdz, tie ir bezjēdzīgi. Tagad, kad jau tā nav viegli, šādas publikācijas nevis palīdz tikt pāri šim ieilgušajam sastrēgumam, bet sabiezina krāsas vēl vairāk. Man to nevajag.

Ir jāmeklē katrs legāls veids, kā tikt pāri šim sastrēgumam.

Ziema mūs lutināja, ļāva izbaudīt ziemas priekus, novērst domas no notiekošā vai, pareizāk sakot, daudzās jomās nenotiekošā. Arī es pirmo reizi pēdējos 30 gados atkal uzkāpu uz distanču slēpēm. Ķermenis ātri vien atcerējās visas iemaņas un ģimeniska sajūsma mūsu mājās saglabājās vēl pāris nedēļas.

Sniegam nokūstot, atgriezāmies pie pagājušā pavasara iecienītākās nodarbes – katras brīvdienas apceļojam dzimto zemi. Esam izstaigājuši visas dabas takas tuvākajā un tālākajā apkārtnē, braucam apskatīt līdz šim neredzētus ciemus, muižas, dabas objektus. Arī šajā nodarbē ir daudz sajūsmas, izzinot vēl nezināmo, iespēja atslēgties, aizmirst ikdienas rūpes un rutīnu. Un pats labākais, ko dod šis laiks, kad nav iespējams ceļot ārpus Latvijas, – iespēja atklāt Latviju no jauna un pārliecināties, cik tā ir skaista, interesanta, neizzināta un nepamatoti nenovērtēta.

Latvijā ļoti populāra ir kļuvusi skriešanas kustība, tomēr man skriet nekad nav īsti paticis. Ziemā atklāju sev jaunu hobiju – pārgājienus. Dzīvojam blakus lieliem meža masīviem, kas caurvīti stigām un meža ceļiem. Tā nu es, iepriekš sagatavojies un izpētījis kartes, vienu dienu devos pārgājienā, kas mani tā “ievilka”, ka tagad pārgājienos dodos katru nedēļu, vienā reizē noejot 20 līdz 30 kilometrus. Daudz svaiga gaisa, daudz dabas, fiziska piepūle un prieks – viss, kas nepieciešams, lai iztīrītu galvu.

Esmu atgriezies arī pie kulinārijas. Savulaik virtuvē darbojos, meklēju un eksperimentēju regulāri, tagad esmu pie tā atgriezies. Necepu pīrāgus, kotletes un karbonādes, meklēju un eksperimentēju citu tautu virtuvēs, izaicinu sevi. Un atkal – kad izdodas, kad garšo pašam un mājiniekiem, ir prieks, gandarījums, ir atkal atklāts kaut kas jauns.

Šis laiks nav vienkāršs, brīžiem nāk virsū melnie, gribas izbļaustīties, izbārties. Bet, ja padomāju, ka manas vecmammas mamma piedzīvoja divus pasaules karus, dzīvoja laikos, kad nebija tādas medicīnas, kāda pieejama tagad, piedzīvoja arī badu un tuvinieku bojāeju, tad vairs nemaz negribas čīkstēt.

Šim laikam reiz pienāks beigas, un saviem mazbērniem varēsim par šo visu stāstīt kā par kaut ko, ko reiz esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Ir jāmeklē veidi, kā nepadoties, kā pārdzīvot šo visu. Ir jāturas un jātiek pāri!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jātiek pāri

Kategorijas