Likteņi, ko nedrīkst aizmirst

2021. gada 23. marts 08:00

Jau 72 gadi šķir šodienas Latviju no “Krasta bangas”. Tādu nosaukumu savulaik padomju vara deva masveidīgākajai deportācijai, ko 1949. gada martā piedzīvoja vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju un kas galvenokārt bija vērsta pret individuālajām zemnieku saimniecībām.

Šajā totalitārā režīma genocīdā cietušos cilvēkus viņu piemiņas dienā – 25. martā – jau otro gadu pēc kārtas varēs atcerēties tikai individuāli, noliekot ziedus un iededzinot sveces atceres vietās, jo publiski pasākumi netiek rīkoti valstī noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ.

Deportāciju laiks –
virtuālā izstādē
Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” 25. martā no pulksten 10 līdz 14 skanēs fona mūzika, katru pusstundu tiks atskaņots Smiltenes luterāņu draudzes mācītāja Reiņa Kulberga uzrunas ieraksts. Individuāli ziedus varēs nolikt arī piemiņas vietā pie Strenču dzelzceļa stacijas un pie piemiņas akmens Lugažu stacijā Valkā.
Ja kāds vēlas vairāk uzzināt, kas Latvijas vēsturē ir 25. marts, un ielūkoties tā laika liecībās, tad ir vērts ieskatīties virtuālajā izstādē “Izsūtīto piemiņai”, ko savā mājaslapā (muzejs.valka.lv) piedāvā Valkas novadpētniecības muzejs. Izstādei plašu informatīvo materiālu par Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu 1949. gada 25. martā un par viņu dzīvi izsūtījumā sagatavojusi Valkas novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Aija Priedīte.
Izstādē arī norādīts, ka 1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepeno lēmumu Nr.390–138, kurā noteica, kādas iedzīvotāju “kategorijas” izsūtāmas no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Mērķis – iebiedēt zemniekus un piespiest viņus paredzamās lauksaimniecības “vienlaidu” kolektivizācijas gaitā iestāties kolhozos, kā arī, lai “iztīrītu Latviju no nacionālistiskiem elementiem”. Izsūtīšanai bija pakļauti visi pilngadīgie ģimenes locekļi un kopā dzīvojoši tuvi radinieki. Nepilngadīgie un darba nespējīgie izsūtīšanai pakļauti nebija, bet viņi varēja “brīvprātīgi” sekot ģimenei.
“Brīvprātīgi” savai ģimenei sekoja arī četrus gadus vecais ainažnieks, tagad valcēnietis Kārlis Albergs un daudzi citi bērni. Viņu bērnība pagāja izsūtījumā Sibīrijā, daudzi no šiem bērniem savus uz nometnēm aizvestos tēvus vairs nekad neieraudzīja.
Kārļa Alberga tēvs bija aizsargs. “Par to vien neizsūtīja. Dzīvojām pie robežas ar Igauniju. Kad, karam beidzoties, nāca iekšā padomju karaspēks, igauņu pašaizsardzības spēki bija piespiesti pie jūras. Saukt palīgā latviešus atnāca viens igauņu puika, 60 ainažnieki aizgāja un igauņus izpestīja. Kāds laikam manu tēvu par to vēlāk bija nodevis,” iemeslu, kāpēc bērnību tika pavadījis izsūtījumā Sibīrijā, atklāj Kārlis Albergs. Latvijā viņš atgriezās 1958. gadā, sāka dzīvot Kārķu pagastā pie vecāsmātes un mācīties 5. klasē.
“Bērna atmiņas par izsūtījumu ir citādas nekā pieaugušajiem. Bērnībā jau domā, ka viss, kas notiek, tā arī tam jānotiek,” “Ziemeļlatvijai” teic Kārlis Albergs, Latvijas Politiski represēto apvienības Valkas nodaļas vadītājs.

Uzrunā jauniešus
caur ģimeņu stāstiem
To, ka 1941. un 1949. gada deportāciju piemiņas brīžos klātesošo ik gadu kļūst arvien mazāk, Kārlis Albergs raksturo kā neizbēgamu procesu. “Tā jau nav, ka jaunā paaudze neatceras, ir mazbērni, kas iet līdzi vecvecākiem. Taču ar laiku mūs pieminēs atsevišķas ģimenes, kuras vēl atceras savus senčus, un varbūt vēl ilgāku laiku deportāciju piemiņas dienas saglabāsies valsts un oficiālo institūciju apakšpolitikā. Tas būs stipri atkarīgs arī no attiecīgās skolas vadības un klašu audzinātājiem. Bērniem ir jāpastāsta fakti, un fakts ir tāds, ka deportācijas bija vardarbība. To neviens pasaulē nenoliegs,” uzsver Kārlis Albergs.
Ir skolas, kas meklē veidus, kā vislabāk uzrunāt šodienas jauno paaudzi, mācot Latvijas vēsturi. Piemēram, Smiltenes vidusskolas vēstures skolotāja Daina Zelmene šogad uzaicināja savus skolēnus pierakstīt un atsūtīt savu izsūtīto tuvinieku atmiņu stāstus, šādi rosinot jauniešus uz deportācijām paskatīties caur savu “es”.
“Ja mūsdienu bērnus mēģinās uzrunāt tikai ar moralizēšanu, ar stāstu, ka tā laika notikumi bija slikti, nepareizi, vai arī, visiem kolektīvi aizejot 25. martā uz piemiņas pasākumu, ar to būs par maz. Šīs Latvijas vēstures lappuses jauniešiem vajag atklāt caur pašu izjūtām. Ja stāsts nāk caur to, ko ir pieredzējusi viņa ģimene, tas kļūst personiskāks un uzrunā arī pārējos,” uzskata Daina Zelmene. Piemēram, 10. klases skolnieces Kristiānas Kļaviņas atsūtītais viņas vecmāmiņas stāsts par bērnībā izsūtījumā piedzīvoto, bijis tik uzrunājošs, ka skola to publicēs savā mājaslapā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Likteņi, ko nedrīkst aizmirst

Kategorijas