Man ir spēks, gribēju un varēju strādāt vēl vismaz divus gadus

2021. gada 23. marts 08:22

4414

Man ir spēks, gribēju un varēju strādāt vēl vismaz divus gadus

Ilggadējai Valkas novada domes Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļas darbu vadītājai Vijai Iļdai 28. februāris bija pēdējā darba diena. Par to liecināja arī Valkas novada domes ievietotais apsveikums sociālajos tīklos, kurā redzama Vija ar krāšņu ziedu pušķi. Lai gan Vijai aiz muguras jau 68 dzīves gadi, viņa saka: “Man ir spēks, gribēju vēl strādāt vismaz divus gadus!” Godīgi sakot, nekad Vijai nedotu tik daudz gadu, jo vienmēr viņa bijusi enerģiska un darbīga. Veicot žurnālista darba pienākumus, bieži nācies Vijai uzdot arī neērtus jautājumus un rakstīt par neizdarībām, bet nekad viņa neizvairījās no tikšanās ar vietējo presi vai kā citādi kavēja situācijas noskaidrošanu. Ja bija kāda ķibele, atzina un mēģināja to novērst, nevis apvainojās par kritiku.

Ierosinājumu Viju aicināt uz sarunu saņēmu no nodaļas strādniekiem, kuri pilsētā veic sētnieku pienākumus. Vija viņiem bija tiešā darbu vadītāja, tāpēc darbinieki ar rūgtumu sirdī pieņēma faktu, ka viņu Vijai jāaiziet. Vēl uzzinu, ka Vija bijusi saprotoša, taisnīga, nekad uz darbiniekiem nav pacēlusi balsi un konfliktsituācijas risinājusi mierīgi. Padotie saprot, ka Vija jau ir pensijas vecumā, bet tas, kā notikusi viņas atbrīvošana no darba, nav bijis glīti, jo pirms tam neviens – ne no Valkas novada domes administrācijas, ne arī no Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļas vadības – neesot ar Viju izrunājies un informējis par gaidāmo atbrīvošanu. Visa informācija, kā tautā saka, sagramstīta pa kaktiem. Vai tas tā bija un kā Vija domā dzīvot tālāk, lai stāsta viņa pati šajā sarunā ar “Ziemeļlatviju”.

Uz interviju viņa atnāk redzami atpūtusies un pavasarīgā noskaņojumā. Tikai par pārdzīvoto un rūgtumu sirdī liecina mulsinoši klusuma brīži ar aizlūzušu balsi un nodevīgām asarām. Jā, Vijai sāp sirds par to, ka bija jāaiziet no iemīļotā darba, bet viņa saprot, ka Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļā notika reorganizācija, kā rezultātā viņas amats – darbu vadītāja – ar 1. martu likvidēts, bet darba pienākumi uzticēti pašvaldības izsludinātā konkursa uz jaunizveidoto amatu uzvarētājai Alitai Plūksnai. Jāatzīst, mūsu saruna pārsvarā notika par Vijas darbu, jo viņa joprojām dzīvo ar domām par to. Tas ir cilvēciski saprotami, jo, ja cilvēks vienā nozarē nostrādā vairāk nekā 40 gadus un tad viņam jāaiziet, tas ir pārdzīvojums. Ar to jāprot tikt galā, citādi pensijas gadi jādzīvo aizvainojumā un dusmās uz visu pasauli. Vija to nevēlas.

– Teici, ka komunālo pakalpojumu nozarē sāki strādāt kā dispečere, bet beidz kā darbu vadītāja. Var teikt, ka savā darbā esi izaugusi.

– Sāku strādāt Valkas komunālā uzņēmuma avārijas dienestā par dispečeri pie priekšnieka Māra Lapiņa. Tad šo uzņēmumu sadalīja, un man bija jauns pienākums – darbu vadītāja. Neskatoties uz Valkas pilsētas komunālās saimniecības vairākkārtēju reorganizāciju, tā arī šo darbu veicu līdz šai dienai. Strādāju kopā ar 16 sētniekiem – visu laiku bija 14, bet šogad divus vēl paņēma darbā. Viens jaunais strādnieks uzkopj dvīņu pilsētu centra Valkas daļu, bet otram būs viņam jāpiepalīdz un vēl viņa darbalauks būs topošā meža parka teritorija aiz ģimnāzijas ēkas Ausekļa ielā 5. Viņam tur būs daudz darba – jāizzāģē krūmi, jāvāc zari un jātrimmerē. Cerams, ka šajā vietā taps skaists parks.

– Jautāšu tieši, vai tu gribēji iet prom no sava darba?

– Nebiju gan vēl domājusi iet prom. Mans mērķis bija nostrādāt līdz septiņdesmit gadiem – pietika gan enerģijas, gan spēka. Taču sanāca tā, ka iepriekšējā 2020. gada sezonas dārzniece (šos amata pienākumus veica Alita Plūksna – redakcijas piezīme) veica sezonas darbu un pēc tās vairs darba nebija. Lai šim darbiniekam būtu pilna darba slodze, novada dome meklēja variantus, kā to izdarīt. Dārzniekam ziemas sezonā jau neko nevar pielikt, kā tikai manus darba pienākumus. Pati tikai 13. janvārī, kad notika novada domes ārkārtas sēde, kurā deputāti apstiprināja pašvaldības budžetu, no izbrīnītiem cilvēkiem saņēmu jautājumus, kāpēc eju prom no darba. Teikšu godīgi, par Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļas reorganizāciju nezināja ne ierindas darbinieki, ne es, kuru tā skāra vistiešāk. Tiešām, mēs visi bijām satraukti, sašutuši un neapmierināti. Saprotu, ka mani kā pensionāri nobīdīja malā. Uzskatu, ka pašvaldības rīkotā konkursa rezultāts ir netaisnīgs. Konkursā pieteicās kandidāti ar speciālām profesionālām zināšanām gan apzaļumošanas jomā, gan arī pilsētas ainavu veidošanā, īsti speci, bet viņi neuzvarēja. Man šķiet, ka konkursa rezultāts bija jau kā uzrakstīts kinoscenārijs – varēja rīkot nez cik kārtas, bet kandidāts jau bija izvēlēts aizvadītā gada oktobrī.

Godīgi saku, ka ar Alitu sastrādājos. Esmu tāds cilvēks, kurš katram atrod pieeju. Cilvēkam gribu darīt labu. Jā, man patīk strādāt ar cilvēkiem. Man patīk strādāt, nevis sēdēt un slinkot. Pirmo nedēļu, kad vairs nestrādāju, tāpat biju agri augšā, jo visus šos gadus biju pieradusi, ka vairākas reizes diennaktī jāseko līdzi laika apstākļiem. No tā bija atkarīgi darāmie darbi.

– Tātad pensijā aizgāji ar rūgtumu sirdī.

– Jā, tā bija. Kad pēdējā darba dienā mani sveikt bija atnācis domes priekšsēdētājs Krauklis, teicu, lai viņš to puķu pušķi patur sev. Beigās jau paņēmu un fotografējoties noņēmu masku un pat drusku pasmaidīju. Sanāca skaista bilde! Taču tik ļoti sāpēja sirds un gribējās raudāt. Pirms aiziešanas iepriekšējā dienā uzcepu savu firmas ābolmaizi. Katru reizi, kad kopā svinējām manu jubileju, cepu plātsmaizi. Daudzi jau zināja, cik tā garšīga un jau pirms svinēšanas interesējās, vai būs mana slavenā plātsmaize. Katram savam darbiniekam iesaiņoju ābolmaizes gabaliņu, saldumus, pārsēju ar skaistu lentu, piezvanīju, satikāmies un atdevu. Cilvēkiem pateicu paldies par sadarbību, daudziem redzēju asaras acīs. Teicu viņiem, ka nodaļā turpmāk strādās viens darbinieks, man ir jāiet prom. Pirmās dienas, kad vairs nebija jāiet uz darbu, jutos kā no laivas izmesta, bet es māku sevi savākt. Jūtu, ka manī ir šis iekšējais spēks. Lai nebūtu jādomā sliktas domas, es sevi ar kaut ko nodarbinu. Bieži kaut ko šuju vai pārtaisu apģērbu. Vairāk šuju mazbērniem – mazmeitiņai kleitu vai Denisam salaboju treniņos ar slidām saplēsto formas kreklu. Hokeja aprīkojums ir dārgs prieks, tāpēc puisītis bija pateicīgs par to, ka omīte to sašuva un, izmantojot pakomātu, aizsūtīja uz Rīgu.

– Joprojām sabiedrībā valda stereotipi par sētniekiem kā par mazkvalificētiem strādniekiem, kuri citu darbu nemāk veikt. Bet ārzemēs esmu redzējusi, ka par sētniekiem strādā spēcīgi vīrieši, jo darbs ir smags.

– Piekrītu, tā domā daudzi, un man tas sāp. Pati nekad tā neesmu domājusi. Viņi visi man bija labi, katram biju atradusi savu pieeju un mēs visu varējām sarunāt. Protams, bija gadījumi, kad bija jāaizrāda un radās konflikts, bet pēc tam jau viss nostājās vecajās sliedēs. Turpinājām strādāt, un viss notika. Kad katru gadu aprīlī notika sakopšanas talka, kopā visi strādājām. Pēc darba dzērām tēju un ēdām pīrādziņus. Pēdējos gados man bieži sāpēja mugura, tāpēc nedaudz mazāk fiziski strādāju. Katru gadu iznāca sastrādāties ar bezdarbniekiem, kuri piedalījās pagaidu sabiedriskajos darbos, un arī tiem, kuriem strādāšanu bija nozīmējis Probācijas dienests. Vienmēr jau pietrūka darbaroku, īpaši vasaras sezonās, kad notika pasākums pēc pasākuma. Pirms tam un arī pēc tam bija jāsakopj brīvdabas estrādes teritorija. Daudzi pēc brīvdienām brīnījās, ka pēc liela pasākuma estrādē valda kārtība un tīrība. Godīgi teikšu, ieraugot, ka pēc pasākumiem ir apgāztas āra tualetes, sirds sāpēja. Neko darīt, sakodām zobus un tīrījām. Tāpat nesaprotu, kāpēc atpūtniekiem, ja tā viņus var saukt, kuri laiskojas Pedeles dabas takā, ir jāmet upē tukšās pudeles vai tās jāsasit, ja turpat blakus ir atkritumu urnas. Cilvēki neaizdomājas, ka kādam visas šīs cūcības ir jāsavāc.

– Vai vari teikt, ka Valka ir sakopta?

– Katru gadu arvien vairāk Valka top sakoptāka un skaistāka. Ir īstenoti daudzi projekti. Šis darbs turpināsies, un būs vēl labāk.

– Vai atceries kādu notikumu no darba dzīves, kurš joprojām ir spilgtā atmiņā?

– Tās ir piedzīvotās vētras, kuras sagāza kokus gan Lauktehnikas rajonā, gan Meža un Cimzes kapos. Kapos bija izpostīti arī kapuvietu nožogojumi. Nākamajā dienā pēc vētras man bija jābrauc skaitīt nogāztie koki, lai aprēķinātu, cik liela skāde pašvaldībai nodarīta, un jāizdomā, cik ilgā laikā varēsim novērst sekas. Vairāk jau man sāpēja sirds, ka pēc brīvdienām atradām izmestus lielgabarīta sadzīves atkritumus neatļautās vietās. Bieži grēkoja kaimiņi – igauņi, kuri tīrīja savas garāžas un, braucot garām Cimzes kapiem, konteineros izmeta atkritumus. Arī Meža kapos atradām vienu vainīgo vietējo uzņēmēju, kurš bija izmetis sava uzņēmuma atkritumus. Atkritumos uzgājām darījumu čekus un atradām vainīgo. Reizēm tiešām jābrīnās par cilvēkiem, kuri tā rīkojas – uz kapiem ved atkritumus kastēm un maisiem.

– Vai tu vari mierīgi pastaigāties un neredzēt kādas nebūšanas vai neizdarības?

– Nē, es nevaru, jo uzreiz man viss krīt acīs. Arī, iebraucot svešā pilsētā, uzreiz redzu visu to, ar ko saskāros savā darbā. Man patīk, kā izskatās Valmiera, Alūksne un Smiltene. Pēdējos gados arī Strenči izskatās glīti. Vērtēju, kā mēs Valkā darām un ko dara viņi.

– Vija, kā tu tagad pavadīsi savas dienas. Vai jau esi izdomājusi, ko darīsi?

– Pagaidām atpūtīšos. Mājās abi ar vīru esam iesākuši remontu – puse virtuves ir izremontēta, puse vēl jāremontē. Gribas man sakārtot savu apkārtējo vidi. Vīram ir zelta rokas, viņš daudz ko prot un dara. Man virtuvē visus skapīšus savām rokām sataisīja, izlika flīzes. Igoram patīk darboties ar koku, taisīt figūriņas un mēbeles.

Sevi uzskatu par dzīvnieku mīli. Abi mājas kaķi no vecuma aizgāja citos medību laukos, bet man tagad ir Muris. Es viņu ļoti lutinu un mīļoju kā mazu bērniņu. Muris kopā ar mani nāk gulēt. Kaķis uz manām mājām atnāca no kaimiņiem. Mazbērni bija atbraukuši ciemos un ielaida kaķi iekšā. Tagad man daudz vairāk laika atliks arī dārzam. Ar katru gadu gan dārzs kļūst mazāks, jo ne katrreiz varēju paspēt dobes izravēt. Tagad būs laiks. Ir arī siltumnīca. Vienmēr mājās ir daudz darāmā. Kad beigsies pandēmija, turpināšu apmeklēt biedrību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā dzīvē interesanti ir sanācis, ka biedrībā darbojos es, nevis vīrs, kurš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Sākumā domāju, ka iešu viņam līdzi, bet tagad vairāk eju es, viņam labāk patīk darboties mājās. Man gribas būt cilvēkos. Ej nu zini, kā dzīvē viss vēl pavērsīsies, varbūt vēl līdz tiem septiņdesmit gadiem dabūšu jaunu darbu. Tagad man daudz vairāk laika atliks arī mazbērniem.

Sarunas nobeigumā visiem no sirds pateicos par sadarbību, īpaši tiem, kas ievēroja manu darbu un to novērtēja. Savukārt bijušajiem kolēģiem vēlu veiksmi.

Bijusī Valkas novada domes Pilsētas teritorijas apsaimniekošanas nodaļas darbu vadītāja Vija Iļda

• Vecums – 68 gadi.
• Dzimšanas diena – 27. janvāris.
• Horoskopa zīme – Ūdensvīrs.
• Apgūtā profesija – drēbniece.
• Darba gaitas – vairāk nekā 42 gadi nostrādāti komunālo pakalpojumu nozarē.
• Ģimenes stāvoklis – dzīvesbiedrs Igors – cilvēks ar zelta rokām.
• Bērni – meita Ilona ar znotu Alekseju dzīvo Rīgā.
• Mazbērni – Eduards – 26 gadus vecs, dzīvo, strādā Ķīnā un apgūst korejiešu valodu, Deniss – 10 gadus vecs jaunais hokejists un Jeļizaveta – 6 gadus veca, aizraujas ar baletu.
• Dzīvesvieta – Valkā, privātmājā Zaļajā ielā.
• Mājdzīvnieks – no kaimiņmājas atnācis runčuks Muris.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Man ir spēks, gribēju un varēju strādāt vēl vismaz divus gadus

Kategorijas