Neviens jau nevar iekāpt otra kurpēs, lai zinātu, kā viņš jūtas

2021. gada 26. marts 08:00

872

Neviens jau nevar iekāpt otra kurpēs, lai zinātu, kā viņš jūtas

Viena no sievietes skaistākajām lomām ir būt mammai. Bet to allaž nācies apvienot ar visām pārējām lomām. Tas ne vienmēr ir viegli, taču vairums sieviešu ir visu varošas. Kāpēc tā – iemesli katrai savi. Pagājušajā rudenī Smiltenē, Cērtenes pilskalnā, satiku kādu daudzbērnu ģimeni no Gaujienas, kas ikdienā cieši saistīta ar Smiltenes novadu. Līga Bogdānova kopā ar bērniem Miku, Robertu, Mārci un Diānu un mazdēliņu Ernestu sapulcējās uz ģimenes fotosesiju. Abi jaunākie bērni mācās Grundzāles pamatskolā, vecākais dēls studē Rīgā, Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet vecākā meita izveidojusi savu ģimeni un par mājām sauc Grundzāli. Uzlūkojot ģimeni, tā atgādināja komandu, kurā ir viens par visiem un visi par vienu. Tur caurstrāvoja enerģija, savstarpējā mīlestība un cieņa. Tas arī ir šīs ģimenes spēks, neskatoties uz dažādām grūtībām, kas to skārušas.
Reiz vecākie bērni uz Māmiņdienu Līgu pieteikuši konkursam vienā no nacionālajiem ziņu portāliem. Trīs mammas, par kuru fotogrāfijām būs saņemtas visvairāk balsis, tiks aicinātas uz interviju. Bērni vēlējās pārsteigt un svētkos iepriecināt savu māmiņu, taču saskārās ar ko citu – negatīviem, ļaunuma pilniem, anonīmiem komentāriem internetā. Bērni jutās apbēdināti un pārdzīvoja, ka viņiem par savu mammu jālasa kas tāds. Taču tajā pašā laikā viņi Līgai teica: “Tu esi mūsu mamma, un mēs ar tevi lepojamies un mīlam!”
Nav mūsu spēkos mainīt citu cilvēku domas par sevi, tā ir viņu izvēle. Līga atklāj, ka vairs necenčas klausīties citu cilvēku runās, kur nu vēl tās ielaist sevī un pārdzīvot. “Mēs to tiešām nevaram mainīt, pati ilgu laiku pārdzīvoju. Tagad esmu iemācījusies dzīvot savu dzīvi un fokusēties uz ģimeni, nedomājot daudz par citiem. Esmu divas reizes šķīrusies un par to izjutusi pārmetumus un apkārtējo nosodījumu. Bet neviens jau nevar iekāpt manās kurpēs, lai zinātu, kā esmu jutusies, ko piedzīvojusi. Tieši tāpēc nekad necenšos nosodīt citus cilvēkus. Par otru nevar spriest pēc tā, ko redzam, jo tas viss var būt mānīgs. Tāpat nezinām, kas patiesībā slēpjas aiz skaistām un perfektām bildēm internetā. Pēdējos piecus gadus atkal esmu laimīga, jo uzdrīkstējos atvērt sirdi attiecībām. Man ģimene ir vissvarīgākā – mana pasaule,” saka daudzbērnu māmiņa.

– Vai bērnībā sapņoji, ka tev būs daudz bērnu?
– Uzaugu Vidagā. Mammai bieži prasīju māsiņu, bet man ir divi brāļi – viens jaunāks, otrs vecāks par mani. Kad pati biju maza, man patika auklēt citus bērnus. Bērnībā sapņoju kļūt par bērnu ārsti, taču man nebija iespējas to īstenot. Ja man būtu iespēja kaut uz vienu dienu dzīvē kļūt par kaut ko citu, vēlētos piepildīt šo savu sapni – izbaudīt, kā tas ir būt mediķim.
To, ka man būs viens bērns, zināju, taču nekad neiedomājos, ka viņi man būs četri. Tā ir mana lielākā bagātība. Saviem bērniem gribu dot to, kā man visvairāk trūka bērnībā – saiknes ar mammu. Mana mamma ļoti bieži dzīvoja pa slimnīcām un sanatorijām, bieži paliku ar tēti. Ļoti ātri pieaugu, jo nācās rūpēties par saimniecību. Atceros, ka no rītiem cēlos un pirms skolas gāju slaukt gotiņas. Nepārmetu mammai, tomēr mums iztrūka tādas mammas un meitas sarunas, tuvības. Man ne tik svarīga ir pārticība un materiālās vērtības, cik saikne.

– Kāda mamma tu esi saviem bērniem?
– Ar katru bērnu ir citādāk. Meitām vienmēr esmu centusies būt draudzene, lai jebkurā situācijā viņas var ar mani izrunāties, pastāstīt, kas uz sirsniņas. Kad auga Diāna un viņai parādījās interese par puišiem, nekad neuzbāzos ar padomiem. Taču viņa pati vērsās pie manis pēc padoma. Man kā mammai tas ir ļoti svarīgi. Savukārt puikām ir nepieciešams arī vīrišķais atbalsts. Ja godīgi, bērnu tēvi ir lieliski, taču dzīve ir iegrozījusies tā, kā tai labpaticies.
Savus bērnus ļoti mīlu, bet vienlaikus esmu stingra un prasīga mamma, jo īpaši tas attiecas uz tīrību. Tas man pašai ir no tēta, jo viņš ir pedants. Atceros, ka meita Diāna, kurai jau pašai ir sava dzīve, man piezvanīja un pateica paldies. Patīkami apzināties, ka to, ko esmu mācījusi bērniem, viņi paņem līdzi savā lielajā dzīvē.
Mums ģimenē ir arī savi noteikumi, lai arī kas dzīvē notiktu, bērniem ir jāatceras, ka viņiem ir mamma, pie kuras vienmēr var atgriezties un kura atbalstīs. Tiešām jūtos lepna, ka joprojām mani lielie bērni ir atvērti sarunām. Piezvana gan tad, kad ir labi, gan tad, ja jūtas nomākti. Ar mazajiem ir grūtāk, tiem aug radziņi. Kad piedzima Roberta (šobrīd mācās 7. klasē – redakcijas piezīme), šķita, ka esmu aizmirsusi, kā būt mammai. Tas nebūt nebija viegli. Reiz pat aizgāju pie psihologa, un pietika ar vienu vienīgu vizīti, lai saprastu, kā situāciju atrisināt.
Par saviem bērniem celšos un kritīšu, vienmēr pastāvēšu. Visvairāk dzīvē esmu pateicīga, ka man ir bērni.

– Ja tev būtu iespēja mazam bērnam iedot tikai vienu padomu visas dzīves laikā, ko tu viņam pateiktu?
– Būt dzīvē pacietīgam, nostādīt mērķi un neapstājoties doties uz priekšu. Bet to visu darīt ar labsirdību, mīļumu un cieņpilnu attieksmi. Esmu to izrunājusi arī ar saviem bērniem, galvenais ir neapstāties. Vienā vārdā tas skanētu – nepadodies.

– Kādi ir tavi dzīves mērķi?
– Atskatoties atpakaļ, droši vien būtu gribējusi turpināt izglītoties. Taču vienmēr esmu gājusi uz priekšu, kā pratusi. Atceros, ka vecākajam dēlam bija pasākums skolā, uz kuru biju uzpucējusies. Viņš man teica: “Mammu, tu esi tik skaista un enerģiska!” Gribu būt laba mamma saviem bērniem. Esmu gatava strādāt jebkuru darbu, lai viņiem nekā netrūktu. Tas mani dara lepnu. Esmu strādājusi dažādus darbus – gaterī, benzīntankā, īslaicīgi Anglijā, tagad spēļu zālē. Es nekaunos no tā, man patīk savs darbs, komunikācija ar cilvēkiem. Tas ir maiņu darbs, jāstrādā visu diennakti.

– Kā “Covid-19” laiks ietekmē ģimenes ikdienu?
– Jau kopš pagājušā gada novembra esmu dīkstāvē, jo izklaides uz azartspēļu vietas ir slēgtas ierobežojumu dēļ. Esmu radusi būt skrējienā, tāpēc ļoti pietrūkst darba. Siltajā laikā vēl ir dārzs, mežs, sēnes, ogas. Dīkstāve nogurdina, cenšos bērniem to neizrādīt, jo jārāda viņiem piemērs. Viņi ir mans dzinulis. Miks mācās Grundzāles pamatskolā 3. klasē, Roberta – 7. klasē. Tagad mācības notiek attālināti un visi esam kopā mājās. Dzīvojam dzīvoklī. Bērniem pa dienu ir tiešsaistes stundas, tajās nejaucos, daru savas lietas, bet vakarā palīdzu mājasdarbos. Arī bērni, ilgstoši mācoties mājās, sagurst, tāpēc katru dienu pēc skolas cenšamies doties kopīgā pastaigā.
Līdzdarbojos arī bērnu sporta stundās. Roberta slēpo, es dodos līdzi staigāt. Daudz vieglāk ir pateikt bērniem – dari to vai šito, bet daudz patīkamāk ir darīt to visu kopā. Bērniem tas daudz nozīmē.

– Kas ir sliktāk – piedzīvot neveiksmi vai tā arī nemēģināt?
– Es izvēlētos piedzīvot neveiksmi, jo, kad tas notiek, iekšā ir dzinulis, kas liek celties un doties uz priekšu. Mācos gan no neveiksmēm, gan kļūdām. Es baidījos no attiecībām, no pieķeršanās, tad no neizdošanās. Arī šīm attiecībām visu laiku teicu nē. Bet tad es nolēmu mēģināt, kā būs, tā būs.

– Kurš dzīves posms tev bijis vislaimīgākais?
– Ļoti spoži atmiņā palika notikums, kad dzima mazbērniņš, piedalījos dzemdībās un atbalstīju meitu. Tās sajūtas ir neaprakstāmas, it kā pati piedzīvotu šo brīnumu. Protams, laimīga jutos arī katra sava bērniņa nākšanā pasaulē.
Pēdējos gados vairs neesmu tik nervoza kā agrāk. Varu teikt, ka beidzot ir labi. Netaisu sevi par baltu un pūkainu, taču gribas domāt, ka Dieviņš ir ieraudzījis un iedevis man to, kā pietrūka visu šo laiku un no kā nedaudz baidījos – attiecībām ar vīrieti. Atzīšos, ka sākumā man bija grūti pierast pie attiecībām, ļauties tām, jo, kā jau teicu, baidījos no neizdošanās un kārtējās neveiksmes. Jau biju pieradusi viena skriet pa dzīvi, ar visu tikt galā pati. Sākumā likās jocīgi, ka pēc pusdienām man pasaka: “Paldies, bija ļoti garšīgi!” Joprojām mani aizkustina cilvēcīgas rūpes, ko izjūtu no sava dzīvesbiedra. Vai, pārnākot no darba, mani samīļo, pavaicā, kā jūtos. Tās rūpes un novērtējums ikdienā patiesībā nozīmē tik daudz. Tas viss kopā ar sarunām, ieklausīšanos vienam otrā uztur labas attiecības. Un vēl kas ir svarīgi – pieaugušā cilvēkā nezaudēt to mazo bērnu, kas spēj priecāties par ikdienišķiem sīkumiem. Mans vīrietis vienā minūtē spēj mani sasmīdināt, dažkārt tiešām jokojamies un jautrojamies kā mazi bērni. Protams, kā jau jebkurās attiecībās ir sadzīviski, ikdienišķi strīdiņi, bez tiem jau neiztiek neviens.

– Tava visspilgtākā loma ir mātes, taču mēs, sievietes, nedrīkstam aizmirst pašas par sev. Kas ir tās lietas, ko tu dari sev?
– Esmu atsākusi sportot un nu jau vairs nevaru bez fiziskām aktivitātēm. Tās dod jaunu spēku un ļauj būt enerģijas pilnai ikdienā, kā arī labi izskatīties savos 42 gados.
Vispār jau amizanti, ka 7. klasē fizkultūrā man bija divnieks, pat vasaras darbi. Pēc tiem atvērās kaut kāda čakra, sāku skriet un slēpot. Piedalījos sacensībās, bija daudz pirmo vietu. Kādu laiku ar brāļa meitu spēlējām volejbolu. Tad ilgāku laiku bija pauze. Pirms dažiem gadiem atsāku sportot, sāku ar nūjošanu, tad pārgāju uz skriešanu. Bērni uzslavēja, teica, ka esmu malacis. Daudz ko darām kopā. Pagājušajā gadā pirmo reizi aizbraucām uz taku skrējiena sacensībām “Stirnu buks”. Tas notika Ērgļos, sajūtas bija neaprakstāmas. Daudz svešu cilvēku, taču vienlaikus tā kopības sajūta. Distance bija fiziski grūta, taču, ieskrienot finišā, no cilvēkiem bija tādas emocijas, visi uzmundrina, spiedz, aplaudē neatkarīgi no vietas. Jutos piekususi, bet laimīga. Ļoti ceru, ka drīz beigsies ierobežojumi un atkal varēs piedalīties sporta pasākumos.
Man patīk sportot gan vienai, gan kopā ar bērniem. Vasarās mēdzam ar velosipēdiem doties uz dārzu Vidagā, kas ir 15 kilometrus no mājām. Tāds garš treniņš sanāk.

– Tu dzīvo Gaujienā, strādā Smiltenē, bērni skolojas Grundzālē, kur dzīvo arī vecākā meita ar savu ģimeni. Šogad Gaujiena (Apes novads) tiks iekļauta Smiltenes novadā. Kā tu uz to raugies?
– Kopš 18 gadu vecuma esmu saistīta ar Smiltenes pusi. Tieši Smiltenē bija mana pirmā darbavieta un arī pašreizējā. Esmu dzīvojusi gan Smiltenē, gan Zeltiņos. Šo gadu laikā Smiltene man kļuvusi par ļoti mīļu pilsētu, ko izjūtu kā savu. Smiltenē jūtos gluži kā mājās, tāpēc priecājamies, ka pavisam drīz oficiāli tiksim iekļauti Smiltenes novadā. Ar šo vietu saistās daudz labu atmiņu un notikumu. Viens no šādiem mirkļiem bija vasaras beigās, kad visi kopā spēlējām boulingu un devāmies uz pilskalnu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Neviens jau nevar iekāpt otra kurpēs, lai zinātu, kā viņš jūtas

Kategorijas