Pavasara pali paliek “Straumēnos”

2021. gada 13. aprīlis 15:39

Vides un ūdenssaimniecības problēmas, kas cieši saistītas ar klimata pārmaiņām, ir jautājumu lokā, ko pēta LLU Vides un būvzinātņu fakultātes mācību spēks un fakultātē jaunākais zinātņu doktors Artūrs Veinbergs. Viņa pērn aizstāvētais promocijas darbs saistās ar ūdeņu tīrību upju sateces baseinos, kas atrodas apvidos ar lauksaimnieciski izmantojamo zemi.

– Globāli klimata izmaiņas galvenokārt tiek saistītas ar izmešiem – ogļskābo gāzi, kuras īpatsvars cilvēka darbības rezultātā palielinās Zemes atmosfēras zemākajos slāņos. Tiek lēsts, ka par 0,7 grādiem jau ir augusi atmosfēras zemāko slāņu temperatūra un, iespējams, tā var palielināties vēl. Tomēr lielu daļu sabiedrības tas pārāk nesatrauc, klimata izmaiņas vēl nav tik ļoti izjūtamas. Kā jūs raksturojat sabiedrības attieksmi pret apdraudējumu, ko izraisa dabas resursu pārmērīgs patēriņš?

Cilvēku atmiņa ir īsa – mēs bieži izdarām secinājumus, vadoties pēc īstermiņa atmiņas. Iztēle mums bieži vien ir visai aprobežota. Bet cilvēkus tajā nevar vainot, jo bez labi pieejamām zinātnisku pētījumu atziņām mums patiesībā ir gandrīz neiespējami salikt visus puzles gabaliņus kopā un sajust dabas procesu sakarības. Diskutējot ar studentiem, ir skaidrs, ka dažkārt ir sarežģīti pat iedomāties, kādu ietekmi uz dabu atstāj mūsu ikdienas darbības, piemēram, neaizgriezts ūdens krāns vai klikšķi internetā un failu glabāšana serveros. Mēs, piemēram, zinām, ka Latvijā ūdens ir daudz, bet neiedomājamies kaut vai par enerģijas patēriņu, attīrīšanu un dezinfekciju, kas nepieciešama, lai mēs varētu šķiesties ar tīru ūdeni. Tīru ūdeni bieži aiztecinām kanalizācijā, kur atkal tas tiek sūknēts, attīrīts, ietekmē attīrīšanas ietaišu efektivitāti. Neiedomājamies par enerģiju, resursiem un piesārņojumu, kas veidojas, kamēr mūsu rīta kafija tiek attransportēta no Brazīlijas. Tāpat enerģijas un resursu patēriņš nepieciešams, lai nodrošinātu datu uzglabāšanu, pārsūtīšanu serveros.

Dažkārt izskan maldīgs priekšstats, ka zaļāki mēs varam kļūt, ja piesārņojumu neradīsim Latvijā. Bet vai vienkārši nenomainām piesārņojuma lokāciju? Iepērkot ārvalstu produkciju, Āzijā ražotas preces, mēs nevaram vainot šīs valstis radītajos siltumnīcas efektu izraisošo gāzu apjomos. Tā taču ir mūsu sabiedrība, kas pieprasa šīs preces un reizē ar to arī dabas resursu patēriņu. Kāds britu kolēģis reiz asprātīgi teica: “Cūkas lido.” Proti, lokāli risināta vides ilgstspējības problēma var nozīmēt piesārņojuma lokācijas maiņu, bet ne samazinājumu. Problēmas nepieciešams risināt globāli, bet ne mazāk svarīga ir individuālā rīcība un domāšana. Sabiedrības kopējā domāšana galu galā nosaka, ko mums politiķi piedāvās, lai viņus ievēlētu. Var jau arī saprast, ka sabiedrībai ir vieglāk pieņemams politiskās partijas piedāvājums nodrošināt pilsētā bezmaksas sabiedrisko transportu, nevis pasākumus, kas, piemēram, veicinātu bioloģisko daudzveidību vai siltumnīcas efekta gāzu izmešu samazināšanos.

– Klimata izmaiņas galvenokārt tiek saistītas ar siltumnīcas efekta gāzēm – ar vajadzību dabai draudzīgāku padarīt aviotransportu, mazāk dedzināt ogles un naftas produktus. Taču arī lauksaimnieciskā ražošana būtiski ietekmē gan mūsu upju, gan Baltijas jūras ekoloģisko sistēmu un tā savukārt arī klimatu.

Audzējot pārtiku, daļa augu barības vielu izskalojas no augsnes un nonāk ūdenī, daļa nonāk jūrās, okeānos, ietekmē aļģu augšanu. Savukārt aļģes ietekmē lietus intensitāti un sadalījumu virs okeāna un sauszemes, ietekmē mākoņainību, temperatūras sadalījumu un vēja ātrumu. Varam secināt, ka klimatu ietekmē ne tikai siltumnīcas efekta gāzu emisijas. Zināms jau, ka lielākie vaininieki upju aizaugšanā ir zemnieki, kas ar minerālmēsliem apstrādā laukus. Bet mums jau vajag arī to labību, ko zemnieki izaudzē. Intereses jāsabalansē.

Kā tas var būt, ka mikroskopiskās aļģes, kas pārmērīgi savairojušās no slāpekļa un fosfora koncentrācijas ūdeņos, ietekmē lietus veidošanos? Mēs varam iedomāties sakurinātu pirti. Kad tajā uzmet garu, taču neveidojas mitra gaisa mākoņi. Ūdens pilītes nosēžas un sakrājas uz virsmām – pirts sienām un logiem. Arī gaisā ir vajadzīgas kādas virsmas, kur sakrāties ūdens pilieniem. Izpētīts, ka aļģes gaisā veido ar vielmaiņu saistītas izkliedētas daļiņas, kas savukārt piesaista ūdeni. Arī pilsētās un to tuvumā līst vairāk, jo tur gaisā veidojas sīkas gaisa piesārņojuma daļiņas, kas piesaista ūdeni. Mitruma daudzumu gaisā tā īsti neietekmē, bet gan maina to, kur tieši lietus varētu nolīt. Savukārt, ja veidojas nokrišņi, veidojas arī mākoņi, kas ietekmē zemes virsmas temperatūru. No temperatūras starpības dažādās vietās rodas vējš.

Mums vajadzētu prast izmantot eitrofikāciju jeb aļģu pārmērīgu savairošanos, kas rada problēmas. Aļģes aug, pārlieku daudz savairojas un pūst, tādējādi patērējot ūdenī esošo skābekli. Baltijas jūrā mazāk paliek mencu un citas zivju, kas no senseniem laikiem šeit dzīvojušas. Bet varbūt aļģes mēs varam lietot pārtikā, medicīnā vai iegūt no tām enerģiju?

– Jūs studentiem pasniedzat studiju kursus, kas tieši saistās ar lauksaimniecības zemju izmantošanu.

Klimata izmaiņas ietekmē gan gruntsūdeņu, gan virszemes ūdeņu sadalījumu. Zinātnē bieži tiek izdalīti trīs ūdens noteces veidi. Pirmais – virszemes notece jeb tērcītes, kas iet pa zemes virsmu (aptuveni 80 procentu no šīs noteces rada kūstošais sniegs). Otrais – drenu notece un trešais – pazemes ūdeņu notece. Šo komponenšu sadalījums ir svarīgs, vērtējot barības vielu izskalošanos. Mēs esam ieinteresēti, lai minerālmēsli mazāk izskalotos un nonāktu upēs. No otras puses, zināmā mērā ūdens ir nepieciešams, lai augi varētu uzņemt minerālvielas. Ja nav ūdens, minerālmēslus var kaisīt, cik grib. Līdz augiem tie nenonāks, bet iztvaikos gaisā, vairojot siltumnīcas efekta gāzes, vai rudens lietavās ieskalosies ūdenstecēs. Sakarā ar globālo sasilšanu sniega Latvijā ir mazāk. No savas bērnības atceros, ka braucu ar velosipēdu pa sniegainu ceļu uz skolu, bet pēdējā laikā, neskaitot tikko aizvadīto ziemu, ziemās sniega ir kļuvis mazāk. Īpaši šajā ziņā izcēlās 2019./2020. gada ziema. Laika ziņu vīrs Toms Bricis pat runāja, ka tik siltas un mazsniegainas ziemas Latvijā varētu būt vien 21. gadsimta beigās. Taču lauksaimniecības un ūdens piesārņojuma kontekstā noteikti saskatāmas pozitīvas iezīmes – pavasarī nelielā sniega sega izkūst, samazinot augu barības vielu izskalošanos ūdenstecēs, dod iespēju ātrāk sākt lauka darbus.

– Silto, mazsniegaino ziemu dēļ desmit gadi Latvijā ir pagājuši bez lielākiem plūdiem. Beidzamo reizi tie bija 2010. gadā. Tad Kalnciemā, kas atrodas Lielupes krastā, pa Jelgavas ielu varēja braukt ar laivu.

Tradicionāli laiku laikos tā ir bijis, ka upju noteces maksimums ir vērojams pavasarī palu laikā. Savulaik profesors Ansis Zīverts aicināja lasīt Edvarta Virzas “Straumēnus”, kur precīzi ir aprakstīta palu sākšanās Zemgalē Lielupes baseinā. Mūsdienās sevišķi mazajās upēs aina veidojas citādāka. Kolēģis profesors Ainis Lagzdiņš secinājis, ka, piemēram, Saldus novadā Mellupītei maksimālā gada notece vērojama tieši vasarā. Nav aizmirstami 2017. gada augusta plūdi Latgalē un Ziemeļvidzemē, kad Rēzeknes novērojumu stacijā tika secināts, ka 32 stundās ir nolijuši 159 milimetri jeb apmēram piektā daļa no visa gada normas (Latvijā vidējais gada nokrišņu daudzums ir 692 milimetri). Toreiz Pededzē pie Litenes ūdens līmenis pacēlās par diviem metriem, bet Vaidavā un Tirzā – par pusotru metru. Applūda ceļi, dzīvojamās un saimniecības ēkas, labības sējumi, dārzi. Var atzīmēt arī vasaras plūdus 2001. gada jūnijā Jelgavas novadā, kad mazā Vilces upīte pārrāva dambi un trijos pagastos tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Klimata izmaiņas saistās ar ekstrēmām dabas parādībām – gan plūdiem, gan sausumu. Eitrofikācija jeb aļģu savairošanās ūdeņos tur nav vienīgais un varbūt ne dominējošais faktors, bet arī tam varētu būt sava nozīme.

– Apzinoties, ka cilvēces radītā slodze dabai ir problemātiska un ka ir jāatrod ilgtspējīgas attīstības modeļi, kā jūs personīgajā dzīvē cenšaties būt dabai draudzīgs?

Manuprāt, pandēmijas laikā ieviestais attālinātais darbs ar studentiem ir dabai draudzīgāks nekā, ja, tērējot resursus, braucām un vienmēr tikāmies klātienē. Uz darbu fakultātē devos parasti ar vilcienu, kas ir dabai draudzīgākais transporta veids. Parasti nopērku mēnešbiļeti. Kopš 2008. gada esmu veģetārietis. Ir zinātniskas aplēses, ka Zeme varētu izturēt 11 miljardu cilvēku kopumu, taču ar nosacījumu, ka ievērojama daļa ir veģetārieši. Citādi ap 70 procentiem lauksaimniecības zemes tiek tērēts, lai audzētu lopbarību. Gaļas lopu audzēšana prasa daudz enerģijas. Protams, cilvēki, kas ēd pašu nomedītu, ar pārtikas pārpalikumiem barotu vai pļavās noganītu lopu gaļu, var būt dabai draudzīgāki par veģetārieti, kas regulāri patērē ārzemēs speciāli gatavotus veģetārus produktus. Tomēr domāju, ka mums ir vērts apdomāt, kā, uzņemot nepieciešamās barības vielas, gaļu ēst retāk.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pavasara pali paliek “Straumēnos”

Kategorijas