Mums pašiem Latvija ir jārada un jākļūst par savu spēcīgo dzimtu aizsācējiem

2021. gada 16. aprīlis 08:00

587

Mums pašiem Latvija ir jārada un jākļūst par savu spēcīgo dzimtu aizsācējiem

Pirms pusotra gada – 2019. gada novembrī – pirmizrādi piedzīvoja Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” ekranizējums līdz tam plašās masās nepazīstamā Dzintara Dreiberga režijā. Filma, kuras ideja brieda teju trīsdesmit gadus, ap kuras finansējumu tika lauzts daudz šķēpu, īsā laikā pārspēja visus pašmāju kino skatīšanās rekordus atjaunotās Latvijas vēsturē, kļuva par visu laiku skatītāko filmu Latvijas kinoteātros un līdz pēdējam cīnījās par nomināciju Kinoakadēmijas balvai.
Pirms nonākt kino pasaulē, Dzintars Dreibergs bija ieguvis maģistra grādu prestižā Rīgas augstskolā un paguvis pa karjeras kāpnēm uzkāpt augstos un atbildīgos amatos, tomēr, paklausījis sirdsbalsij, kļuva par Latvijas veiksmīgākās filmas autoru.

Dzintars Dreibergs: - Pēc skolas Rīgas Ekonomikas augstskolā izmācījos par ekonomistu ‒ vispirms ieguvu bakalaura grādu, pēc tam arī maģistra grādu uzņēmējdarbībā, tad strādāju par auditoru, vecāko auditoru, mārketinga direktoru. Pamazām sāku taisīt pirmās īsfilmas, ko draugu iepriecināšanai filmēju ar aizlienētu kameru. 2005. gadā 25 gadu vecumā iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas maģistrantūrā, kurā tiku uzņemts budžeta grupā.
Viena lēmuma rezultātā no cilvēka ar korporatīvo auto un iekrājumiem es nokļuvu pasaulē, kurā vairs nevarēju atļauties pilnīgi neko. Viss atkal bija jāsāk no sākuma, atkal pusdienās jāēd baltmaize ar kefīru, jo neko vairāk students nevar atļauties.

- Vai vecāki nemēģināja atrunāt no šāda šķietami neprātīga soļa – pamest pārtikušu, nodrošinātu dzīvi un nodoties kino studijām?
- Nē. Galu galā, man bija laba izglītība un jebkurā brīdī bija iespēja atgriezties biznesa pasaulē. Taču tajā pat laikā uz kino es gāju, jo sapratu, ka biznesa pasaulē vairs nejūtos labi ar sevi. Jūtos daudz labāk pārguris no negulēšanas gada garumā “Dvēseļu puteņa” filmēšanas laikā, nekā pārguris sēžot mārketinga direktora krēslā. Strādājot auditā, es darba dienas vidū atradu divas stundas, kā pazust, lai noskatītos Pasaules futbola čempionāta spēli, bet filmēšanas procesa laikā es vispār aizmirstu par tādu Pasaules čempionātu. Tas pasaka visu.

- Kāds bija tavs ceļš no brīža, kad pabeidzi Kultūras akadēmiju, līdz “Dvēseļu putenim”?
- Mani paši pirmie nopietnie mēģinājumi kino pasaulē bija pedagoga Borisa Frumina vadībā. Tā bija nepārvērtējama pieredze mācīties pie pasaules līmeņa režisora, kas 30 gadus nostrādājis par pedagogu Ņujorkā. Viņa vadībā uzfilmēju savu pirmo nopietno pieteikumu kino profesijā ‒ dokumentālo filmu “Dushechka”, kas tika nominēta “Lielā Kristapa” balvai. Filmējot to, es sapratu, cik ļoti man patīk šī profesija. Man tik ļoti iepatikās dokumentālais žanrs, ka pēc studijām nolēmu turpināt filmēt dokumentālo kino, nevis doties TV reklāmu pasaulē, kā dažkārt mēdz darīt absolventi. Uzfilmēju “Padoties aizliegts”, kas bija ļoti skatīta filma, arī filmu par Dziesmu svētkiem “Nāc ar mani padejot”. Mēģināju arī ielauzties mākslas kino pasaulē, taču man tas vairākas reizes neizdevās, jo jaunam un zaļam gurķim ir ļoti grūti tur nonākt. Lai beidzot tiktu lielajā kino, nolēmu piedāvāties Aigaram Graubam, kad viņš filmēja “Sapņu komandu”, palīdzēt filmēt basketbola spēles. Un Grauba piekrita. Viņš pateica, ka ir nepieciešams dinamisks rezultāts, un pilnībā man uzticējās. Tā bija kolosāla pieredze, pateicoties kurai, es nokļuvu šajā līdz šim man slēgtajā pasaulē.

- Kā tu tiki pie “Dvēseļu puteņa” filmēšanas? Kāpēc šādam atbildīgam projektam izvēlējās tieši tevi – cilvēku bez lielas kino pieredzes?
- Man paveicās. Pirms manas filmas bija kādi trīs vai četri mēģinājumi to filmēt, bija uzrakstīti vairāki scenāriji, taču Aleksandra Grīna fonda pārstāvjiem nelikās, ka tie pareizi izstāsta šo stāstu. Tika izsludināts konkurss, kurā režisori un producenti tika aicināti iesniegt savus projektus un vīziju, kā filmēt šo darbu. Mana vīzija sakrita ar to, kāds bija komisijas redzējums. Man darbs pie filmas “Dvēseļu putenis” saistās ar to, kāpēc es aizgāju uz kino – stāstīt Latvijai kaut ko svarīgu, neizstāstītu. Biju gatavs atdot sevi pilnībā, lai šo darbu izdarītu, cik vien labi iespējams.

- Rakstot scenāriju, gatavojoties filmēšanai un filmējot “Dvēseļu puteni”, cik reižu tu izlasīji šo Aleksandra Grīna romānu?
- To nav iespējams saskaitīt. Pēc kino teorijas gan ir tā, ka režisors nedrīkst izlasīt grāmatu vairāk par divām reizēm, jo režisoram nav jāatstāsta grāmata, bet jāizstāsta stāsts. Tomēr, gatavojoties filmai, man nepārtraukti bija jāatgriežas pie grāmatas, lai precizētu detaļas, nianses – par tēliem, notikumiem, noskaņu. Tas, ko es sapratu, atgriežoties pēc šīm detaļām, ir tas, cik precīzi un autentiski Grīns ir attēlojis tā laika notikumus. Zinu to tāpēc, ka tā laika vēsturē, gatavojoties filmai, biju iedziļinājies tik ļoti, ka varētu pasniegt to skolā. Tāpēc esmu sajūsmināts, ka viņš tos visus apraksta neizskaistinot un nesamelojot, kaut viņš visos notikumos nebija klāt.

- Tomēr filmā ne viss sakrīt ar romānu. Kāpēc nolēmāt mainīt Grīna uzrakstīto?
- Tas bija pats sarežģītākais. Piemēram, Ziemassvētku kaujai, kas romānā ir aprakstīta, teiksim, 250 lapaspusēs, mēs varējām atvēlēt tikai 20 minūtes. Mums arī bija jāapvieno tēli, jo filma nevar būt bezgalīga, kurā mēs izstāstām 25 dažādus dzīvesstāstus. Dažreiz, lai sasaistītu notikums, kas paņemti no atšķirīgām romāna vietām, mums bija kaut kas pašiem jāizdomā, tomēr mēs to nedrīkstējām darīt. Tāpēc nolēmām izmantot vēsturiskus notikumus, kas tajā laikā ir notikuši, un tāpēc tie labi iederējās scenārijā. Piemēram, stāstu, kā Oskars Kalpaks motivēja savus kareivjus cīņās, es izmantoju par veidu, kā filmas galvenais varonis motivēja skolēnu rotu Cēsu kaujas ierakumos.

- Kā tev šķiet, vai Aleksandrs Grīns, noskatoties šo filmu, būtu apmierināts?
- Es ceru. Par šo tēmu daudz domāju. Kas nosaka to, ka filma ir izdevusies? Vai skatītāju skaits? Diez vai. Vai tas, ka visiem patīk? Tas nav iespējams. Un tad es sev to noformulēju – to nosaka tas, vai es varu ieiet Brāļu kapos un justies tā, ka es tur drīkstu ieiet. Vai mana sirdsapziņa man to ļauj? Domāju, tas atbild arī uz tavu jautājumu.

- Vai ar to pieredzi, ko ieguvi pēc filmas iznākšanas un cīņā par Oskara balvu, ir kaut kas, ko tu gribētu darīt citādāk filmas kontekstā?
- Man būtu gribējies, lai mūsu filma būtu iznākusi kādu pusotru gadu ātrāk, jo pirms gada tika izlaista Holivudas filma “1917”, kas dabūja gan vairākus Oskarus, gan “Golden Globe”. Mūsu filmas ir salīdzināmas, jo runā par aptuveni to pašu laiku un līdzīgiem notikumiem. Es saņēmu daudz labu vārdu no tiešām ietekmīgiem medijiem un Oskaru komisijas, kas mūs ar šo filmu salīdzināja ļoti pozitīvā gaismā, tomēr, kad iznāk pasaules slavena režisora filma par līdzīgiem gadiem un tā iznāk gadu pirms mūsu filmas, tad es būtu gribējis, lai “Dvēseļu putenis” iznāktu pirms tās.

- Cik svarīgi galvenajai lomai tev bija paņemt pilnīgi teātra pasaulē neapbružātu jaunieti, nevis, teiksim, Kultūras akadēmijas aktiermākslas pirmā kursa studentu, kas, iespējams, varētu nospēlēt precīzi to, ko režisors no viņa prasa?
- Es būtu laimīgs, ja varētu paņemt pirmkursnieku, tomēr augstskolā iestājas 19 gados, bet man šai lomai bija nepieciešams 15 gadus vecs zēns. Mēs filmējām visus notikums hronoloģiski, tāpēc var redzēt, ka filmas sākumā galvenais varonis ir ar daudz bērnišķīgāku seju, līdz beigās viņš jau ir kļuvis par jaunieti. Ja mēs paņemtu 19 gadīgu puisi, tad šīs sīkās nobriešanas nianses izpaliktu. Un skatītājs nav muļķis, viņš šādas detaļas redz, it sevišķi tuvplāna kadros. Turklāt šāda izvēle veidoja arī ļoti labu ķīmiju – kad strādāja blakus profesionāls aktieris un zēns bez teātra pieredzes, no abām pusēm veidojās ļoti dzīvas emocijas.

- Vai filmējot bija brīdis, kad likās, ‒ kāda īpaša maģija vai strēlnieku gars palīdz filmai tapt?
- Es neesmu ezotērisks cilvēks, tomēr tā bija nepārtraukti. Kaut vai tas, ka vienu ziemu pirms vai pēc tam mums nebūtu iespējams to nofilmēt. Bet tieši filmēšanas laikā bija kailsals, lai būtu droši iet purvā, vai arī sasniga tāda sniega kārta, ko mēs ne par kādām naudām nevarētu atļauties uzpūst ar sniega fēniem. Bija arī neizskaidrojamas lietas. Piemēram, vāciešu uzbrukuma laikā mums vajadzēja, lai izskatās pietiekami dramatiski, tāpēc bija nepieciešama vētra. Mēģinājuma laikā bija ļoti mierīgi laika apstākļi, un mēs sapratām, ka tas nekam neder, bet ar vēja pūtējiem mēs nevaram radīt vētru. Un pēkšņi sākās pamatīga vētra. Tas ir neizskaidrojami. Nākamajā kadrā mums bija jāfilmē romantisks mirklis, kur jaunie varoņi skrien pa mežu. Tajā brīdī vētra apstājās un pēkšņi uzspīdēja saule. Mēs nospriedām, ka strēlnieki aizgāja pie “Lielā meteorologa”, uzlika roku uz pleca un teica: “Tagad tev būs mums mazliet jāpalīdz!”
- Vai tev izdevās ar filmu īstenot to savu ieceri, ar kuru startēji, un nodot to domu, ko gribēji?
- Es ceru. Ir svarīgi zināt, ko tu gribi pateikt, un ir jācer, ka skatītājs to sapratīs. Ir jāatrod tie “klucīši”, ar kuriem iespējams to uzbūvēt. Man ir prieks par to, ka visas epizodes, ko mēs ielikām filmā no īstiem notikumiem, labi “iegūlās” un sanāca. Skatoties pirmizrādi, man, protams, bija jāpārdzīvo par katru sīkāko niansi – kāpēc viens skaļrunis ir par klusu zālē, kāpēc sarkanā krāsa nav pietiekami spilgta. Kāds cilvēks vēl emocionālā brīdī ienāk zālē, un es vairs nespēju novērtēt, vai filma ir sanākusi vai ne. Bet tad, kad man pēc filmas atsūta ļoti aizkustinošus vārdus cilvēks, kam, es zinu noteikti, no manis neko nevajag, tad ir sajūta, ka vismaz vienam cilvēkam tas, ko mēs esam izdarījuši, patiešām patīk.

- Viens no filmas spēcīgajiem stūrakmeņiem ir Lolitas Ritmanis mūzika, par ko liecina arī tas, ka filmas mūzika saņēma ASV Komponistu un autoru biedrības balvu un līdz pat pēdējam brīdim pretendēja uz Oskara nomināciju. Kāpēc tu izvēlējies tieši viņu?
- Man bija svarīgi, lai mūziku “Dvēseļu putenim” rakstītu tieši kinomūzikas komponists. Latvijai ir izcili komponisti, un es gribētu strādāt gan ar Rihardu Zaļupi, gan Imantu Kalniņu, gan Raimondu Paulu, bet man bija svarīgi uzrunāt kinomūzikas komponistu. Tāpēc es, pārvarējis bailes, uzrunāju Lolitu Ritmanis un tad, kad viņa atsūtīja pirmo skaņdarba skici un es dzirdēju, cik precīzi viņa ir sajutusi un sapratusi tieši to, ko es vēlos, sapratu, ka mums ir jāsadarbojas. Ar viņu ir tik viegli strādāt! Es no viņas mācījos profesionālismu, jo bija skaņdarbi, kas derēja uzreiz, bet bija arī tādi, ko es lūdzu pārtaisīt pat septiņas reizes. Un ne reizi no viņas neatskanēja neviena neapmierināta replika vai pārmetums par to, ka es par daudz prasu pret to naudu, ko maksāju. Ne reizi! Vienmēr viņa teica, lai es nepadodos, kamēr neesmu panācis to sajūtu, kādu vēlos, un vienmēr jau nākamajā dienā bija jaunais variants. Pēcāk viņa man atzinās, ka mājās bija gan dusmojusies uz mani, gan bļāvusi, bet mūsu kopdarba laikā es to ne mirkli nejutu. Viņas mērķis ir laba filma kā viens veselums, nevis tas, ka kāds uzsitīs pa plecu un teiks – filma bija viduvēja, bet mūzika gan bija laba.

- Vai tagad, kad ir beigusies “Dvēseļu puteņa” cīņa par Oskara nomināciju, tu esi izdarījis secinājumus, kas nākamreiz ļaus līdz nominācijai aizsniegties?
- Godīgi sakot, mums ļoti paveicās, ka tikām tik tālu, jo es sapratu, ka cīņa par Oskaru ir mārketinga kampaņu cīņa. Daudzi zina, ka filma “Parazīts” saņēma Oskaru, bet maz ir tādu, kas zina, ka tās filmas Oskara balvas mārketinga kampaņā tika ieguldīti trīs miljoni dolāru. Es saku paldies Latvijai, kas atvēlēja Oskara kampaņai desmit tūkstošus, bet ir skaidrs, ka tā cīņa ir šāda ‒ viena mūsu reklāma pret tūkstoti viņu reklāmu dažādās vidēs. Esmu ļoti priecīgs par to, ko mēs izdarījām, lai nokļūtu TOP 15, un par to, cik tuvu bijām, lai nokļūtu TOP 5, un varu tikai sapņot, lai arī manā nākamajā filmā ar atbalstu piedalītos “Depo” un Latvijas Kultūras ministrija, kas tik ļoti tic un ir gatavi ieguldīties. Un vēl viena lieta, par ko es pārliecinājos vēlreiz, – nav jācenšas izdabāt publikai, kuru nepazīstam. Ir jātaisa kaut kas, kas ir svarīgs un labs mums. Un, ja tas patiks mums, būsim parādījuši, cik esam spēcīgi, kāda ir Latvijas kultūra. Tad, kad mēs mēģinām izdabāt kādam citam, nekas nesanāk. Ar “Dvēseļu puteni” mēs necentāmies izdabāt starptautiskajam skatītājam, mums bija svarīgi, lai tas patiktu šeit, Latvijā.

- Vai pēc tik nozīmīga un iespaidīga darba tev nav bail ķerties pie nākamās filmas? Vai tev jau ir idejas nākamajai filmai?
- Esmu tajā situācijā, kad saprotu, ka varu izrakt sev dziļu bedri un tajā arī iekrist, tomēr arī manas nākamās filmas idejas izvēle ir pamatojama ar to, ka man šis stāsts obligāti ir jāizstāsta. Varbūt kādreiz uzfilmēšu kādu vieglā žanra filmu, bet kāpēc lai es šobrīd piecus sešus gadus savas dzīves veltītu kaut kam, kas man nešķiet svarīgs. Gribu turpināt darīt to, kas man ir svarīgi, nerēķinoties ar savu karjeru un to, ka man kāds varētu pārmest, ka es atkārtojos, esmu švaks un iepriekšējais darbs bijis labāks. Es to ļoti pārdzīvošu, bet tas nedrīkst būt arguments.

- Šobrīd, kad liela sabiedrības daļa ir pārtikusi, mēs esam paēduši un dzīvojam nosacītā komfortā, vai, tavuprāt, mēs būtu spējīgi stāties pretī ārējai agresijai savas valsts vārdā?
- Es ne brīdi nešaubos, ka gadījumā, ja mēs stātos pretī, neviens mums neko nevarētu izdarīt. To vēsture ir pierādījusi. Esmu pārliecināts, ka mēs šeit, Latvijā, dzīvojošie esam ļoti mieru griboši un mūs izkustināt karot ir ļoti grūti, bet, ja reiz tas notiek, mēs esam milzīgs spēks. Mēs mīlam savu zemi, mēs mīlam savu ģimeni, un daudzi no tiem, kas bija devušies kaut kur prom, ir atgriezušies, saprotot, cik brīnišķīgā vietā mēs dzīvojam. Es ne sekundi nešaubos par mūsu spēku un spēju mūs aizstāvēt. Svarīgākais, lai mēs visā šajā klikšķu un mārketingu kultūrā neapjūkam un sevi nenovērtējam par zemu.

- Kas, tavuprāt, būtu jādara valstiskā līmenī, lai cilvēki noticētu sev un valstij?
- Pirms simts gadiem notikumos, kas aprakstīti “Dvēseļu putenī”, tiem, kas cīnījās par Latviju, vajadzēja ilgus kara gadus, lai saprastu, ka, tikai par sevi cīnoties, ir iespējama brīvība. Nekara apstākļos ir daudz grūtāk saprast, ka tikai mēs paši veidojam šo valsti un tas, kas mums šeit ir dots, ir daudz. Mēs vēl joprojām esam pārejas periodā no izsūtīšanas laikiem, kad PSRS vara iemācīja mūs skaļi nerunāt un nenovērtēt sevi. Tas mirklis, kurā mēs varam saprast, ka gribam būt šeit, ka mums ir dots daudz, ka paši varam apkārtni ap sevi padarīt labāku, un tādā veidā arī Latvija rodas, tas ir kaut kas, uz ko ir jāizaug. Mēs esam pārlieku ilgi mocīti, lai šī izaugsme, domāšanas pāreja būtu ātra. Un tāpēc ir vajadzīga kultūra, ko mēs esam atstājuši novārtā, ir vajadzīgas lietas, kas mums atgādina un stāsta, kas mēs esam, un to, cik spēcīgi mēs esam. Mums pašiem sava Latvija ir jārada, mums pašiem ir jākļūst par savu spēcīgo dzimtu aizsācējiem, tas ir katra no mums uzdevums. Tas nav viegli, bet mēs to varam. Mēs kļūstam ar katru brīdi stiprāki, mēs dzīvojam ar katru brīdi labāk un mums ir jāpalīdz tiem, kam dzīvot labāk nepietiek spēka.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mums pašiem Latvija ir jārada un jākļūst par savu spēcīgo dzimtu aizsācējiem

Kategorijas