Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nepazaudēt savus sapņus un ideālus

2009. gada 5. marts 08:23

999
Nepazaudēt savus sapņus un ideālus

Vienas receptes visiem nekad nebūs viena apstākļa dēļ - vīrieši pasauli uztver pilnīgi savādāk nekā sievietes, jo vīriešiem no sievietēm ir atšķirīgi smadzeņu tipi.

 

Jāatzīst arī, ka ikviens no mums atšķirīgi reaģē uz notiekošo. Personīgi man pašreizējo situāciju palīdz izskaidrot mācības Augstākajā Kabalas akadēmijā Izraēlā. Vairākums uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā krīze ir cilvēku rīcības rezultāts. Tas ir maldinošs uzskats.

 

 

Zinātniskie pētījumi pierāda to, ja lielākajai planētai - Saulei -, kas mūs silda, iesākas miera periods, tad vienmēr cilvēces darbībā iestājas krīzes periods. Cilvēkiem gribas būt svarīgākiem par dabu, bet daba vienalga noliek mūs tur, kur mums vajag būt.

 

 

Piekrītu apgalvojumam, ka cilvēkiem pēc četrdesmit gadiem vajadzētu apzināties un saprast to, ka viņi pēc dabas likumiem savas funkcijas šajā pasaulē ir izpildījuši. Cilvēka galvenā funkcija ir radīt pēcnācējus, viņus izaudzināt līdz brīdim, kamēr paši var sevi apkopt un pilnveidot, un tad dabai mēs esam lieki.

 

 

Un tie, kas esam lieki, tad arī sataisām visas lielās problēmas, no kurām pēc tam paši meklējam izeju. Viena no izejām ir tā, ka mēs sākam dzīvot iluzorā pasaulē. Gribam kā filmās - labi ģērbties, braukt smalkā automobīlī un vēl, lai makā būtu daudz naudas. Tas viss ir cilvēcīgi saprotams. Arī arheoloģiskie izmeklējumi apstiprina manis iepriekš teikto.

 

Pirmais un galvenais, ko cilvēkiem nevajadzētu šajā laikā pazaudēt - tie ir savi mērķi, sapņi un ideāli. Viegli jau teikt - nepazaudēt, bet varu minēt elementārus piemērus: "Kaut ātrāk nokustu sniegs un varētu sākt pirmos darba darbus!"

 

Ja mērķi ir nedaudz lielāki, tad jādomā, kaut vienu dienu varētu vasarā padzīvot pie jūras teltī un nedomāt par sadzīvi. Jāatceras, ka mēs nekad ne mantu, ne naudu nesakrāsim visam mūžam un nepaņemsim to līdzi, aizejot aizsaulē. Latvijas vēsture taču pierāda, ka mantas krāšana ne pie kā laba nenoved.

 

Personīgi es sapņoju vēl reizi dzīvē nokļūt Itālijā - Romā. Nezinu, vai es tur nokļūšu, bet es taču varu par to domāt. Es sapņoju, lai ātrāk nokūst sniegs un varētu paraudzīties, kas notiek manis paša projektētajā dārzā. Lai to īstenotu, pabeidzu dārza ainavu arhitekta kursus tepat Valkā. Cilvēkiem nevajag sapņot par milzīgiem un globāliem mērķiem.

 

Vēl mūsu lielākā nelaime ir tā, ka neesam iemācījušies mīlēt paši sevi. Ja cilvēks mīl sevi, tad viņš ir gaišs un atvērts arī pret pārējiem. Viņā mīlestības ir tik daudz, ka tajā var dalīties bez īpašas domāšanas. Nevajag gan jaukt mīlestību ar seksu, jo tās ir divas dažādas lietas.

 

Varu minēt arī pavisam elementāras lietas, kā šajā laikā varam sev palīdzēt un uzmundrināt. No rīta pieceļoties un izkāpjot no gultas, nevajag uzreiz lekt augšā un skriet pie ledusskapja ar domu, ko nu tagad ģimenei pasniegšu brokastīs. Visu paspēsi izdarīt, viss būs, bet vispirms jāpadomā pašam par sevi.

 

 

No rīta vispirms jānoglauda mati, tad ar pirkstiem vajag paberzēt auss ļipiņas, kur atrodas mūsu labsajūtas centri. Gultā jāizstaipās kā kaķim, jo daba mums to ir devusi. Izejot no mājām, vajag uzsmaidīt savam attēlam spogulī, jo tur ilglaicīgi saglabājas mūsu enerģija, kas pēc tam nonāk atpakaļ kā pozitīvs lādiņš. Ne par velti cilvēka nāves gadījumā, mājās aizklājam spoguli.

 

 

Ja ir ļoti slikts garastāvoklis vai depresīvs noskaņojums, tas lieliski uzmundrina kumelīšu ziedu vanna. Dzerot melno vai zaļo tēju, nevajag izmest tās biezumus, bet gan izmantot vannai. Mūsu reģionā dzīvojošajiem vairāk vajadzētu dzert zaļo tēju.

 

 

Nedaudz šaubos par reklamētajām ziepju fabrikās ražotajām aromātiskajām vannas bumbām, jo daudziem cilvēkiem pēc to lietošanas var rasties alerģija no pievienotajām mākslīgajām smaržvielām. Uzskatu, ka latviešu deguns nav tik smalks, lai līdz niansēm varētu izbaudīt Austrumu smaržas.

 

 

Latviešiem derēs pašiem savas kumelītes. Enerģiju palīdz atgūt arī uguns. Daudzām tautām ir rituāli ar uguns un sveču liesmu. Nevajag pārspīlēt, tikai vajag ieklausīties dabā un paņemt no tās mums vajadzīgo un mācīties no tās.