Videi ir jākalpo cilvēkam; nekā cita svarīgāka nav

2021. gada 20. aprīlis 08:00

641

Videi ir jākalpo cilvēkam; nekā cita svarīgāka nav

Nerimstošas ir diskusijas un viedokļu apmaiņas, slavinājumi un nopēlumi par mazpilsētu vizuālo izskatu. Cilvēki vērtē un salīdzina, kā pilsētas tiek sapostas dažādos svētkos, kā tiek veidoti napstādījumi un pilsētvides vides dizaina objekti. Arī “Ziemeļlatvija” regulāri uzklausa daudz dažādu viedokļu gan par Smiltenes, gan par Valkas vizuālo tēlu, piemēram, ne visiem patīk Valkas un Valgas dvīņu pilsētu jaunais kopīgais centrs, viennozīmīgi netiek vērtēts arī Smiltenes pārbūvētais centrs.

Izmantojot izdevību, kad Smiltenē aizvadītajā piektdienā viesojās kompānijas “December Design” dibinātājs un īpašnieks, vides dizainers Kristaps Štobis, “Ziemeļlatvija” uzaicināja viņu uz interviju, vaicājot viedokli par vides dizaina objektu un būvniecības kopumā ietekmi uz pilsētvidi gan Smiltenē, gan Valkā. Šī tēma ir aktuāla, – pašvaldības īsteno dažādus projektus, taču ne vienmēr iedzīvotāji ir gandarīti par paveikto. Uz to Kristapam Štobim ir atbilde, kāpēc tā, – pirmkārt, pašvaldībai, pirms kaut ko darīt, ir jāuzklausa iedzīvotāju viedoklis, otrkārt, vispirms ir jāizstrādā pilsētas tēla vienota stilistika, vienotas vizuālās vadlīnijas.
Kristaps Štobis ir profesionāls vides dizainers, kura darbi Latvijā ir vairāk vai mazāk atzinīgi novērtēti. Piemēram, aizvadītajos Ziemassvētkos daudzi cilvēki sociālajos tīklos dalījās ar fotogrāfijām no Ogres, kas svētku gaidīšanas laikā bija īpaši krāšņi izrotāta ar gaismas objektiem, – tur bija zirgu vilkta kariete, kas veidota no 60 tūkstošiem lampiņām, pilsētas centrā liepu galotnēs mirdzēja milzu gaismas bumbas, bet pie baznīcām – eņģeļi.
Šos gaismas objektus Ogrei izgatavoja, kā arī Rīgas centrālās egles un vēl citas pilsētas gaismas rotā “ietērpa” Liepājā bāzētā dekorāciju kompānija “December Design”. Tas ir Kristapa Štobja ģimenes uzņēmums ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi, kas rada ekskluzīvas, oriģināldizaina Ziemassvētku dekorācijas vienā eksemplārā vai ierobežotās sērijās un strādā ar vīziju “Ziemassvētki nekad nebeidzas”, lai cilvēkiem dāvātu prieku un radītu pozitīvo enerģiju.

“Ziemeļlatvija”: – Kā panākt, lai visiem cilvēkiem būtu prieks arī pēc viņu pilsētā īstenotiem būvniecības un vides dizaina projektiem? Tagad bieži ir tā, ka vieniem patīk, citiem ne. Piemēram, nesen pārbūvētajā Smiltenes centra daļā vides objekts ir arī lieli puķu podi. Esmu uzklausījusi vairāku cilvēku viedokli, ka tie šajā vidē neiederas, arī man tie podi ne visai, bet pieļauju, ka viedokļi ir dažādi. Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir vides dizaina objektiem? Kā tie ietekmē pilsētvidi?
Kristaps Štobis: – Es par to daudz domāju un daudz runāju ar mūsu klientiem, arī pašvaldībās un tūrisma birojos. Vides dizaina, scenogrāfijas, noformēšanas, izkrāšņošanas projekti ir cieši saistīti ar tūrisma attīstību un lokālpatriotismu. Piemēram, smiltenieši noteikti ir par Smilteni, un, ja Smiltenei būs kopējas stilistikas izgreznojums, par ko runās no Rīgas līdz Nīcai un brauks skatīties, tad smiltenietim būs lepnums – “tā ir mana Smiltene!”. Nav vienotas receptes visām vietām, kā to panākt. Ir jāmeklē “nervs”, jāmeklē objekti – magnēti, un tādus noteikti var atrast. Un vēl kas ir svarīgi – pilsēta vai ciemats jeb vide nav tikai betons, stikls vai koka dēļi. Tā pirmkārt ir cilvēku emocionālā labsajūta un vietas piederība, lai jaunieši pēc studijām gribētu nākt atpakaļ uz dzimto pusi, lai redzētu tur modernas iezīmes, vēsturisko cieņu, uz cilvēku vērstu cieņpilnu attieksmi. Videi ir jākalpo cilvēkam – lai būtu ērti izkāpt no autobusa, pāriet pāri ielai, nolikt velosipēdu pie atpūtas vietas, pasēdēt uz soliņa un atpūsties, priecāties par strūklaku vai skaistu, apziedinātu dobi. Nav tā, ka kaut kas ir svarīgāks par cilvēku. Cilvēks ir pats svarīgākais. Vide ir mums visiem, arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, māmiņām ar bērniem, lai būtu, kur pastaigāties un kur bērniem rotaļāties, jābūt suņu pastaigu vietām un tā tālāk.

– Taču vai nav tā, ka iedzīvotāji varbūt pat nezina, ka var būt arī citādāk?
– Ir arī cilvēki, kuriem ir labi tā, kā ir. Tu centies parādīt, ka ir dažādas iespējas, ka var tā un tā, bet jūti, ka cilvēks dažādu apsvērumu dēļ šīs pārmaiņas negrib. Manuprāt, ir svarīgi turēt acis vaļā un dzīvot ar možu garu un jaudīgu domu un parādīt šīs dažādās iespējas. Kāds ciemats Francijā vai Itālijā ne ar ko vairs neatšķiras no ciemata Latvijā. Mēs esam Eiropas daļa un esam cienīgi dzīvot sakārtotā, estētiskā vidē ar intelektuālu pievienoto vērtību, baudīt dzīvi un dzīvot harmonijā.

– Ir arī cilvēki, kuri ir atvērti pārmaiņām, piemēram, pērn gadu mijā lasīju gan sociālajos tīklos, gan arī uzklausīju klātienē smilteniešu viedokli, ka vajag mainīt Smiltenes Ziemassvētku egles noformējumu – ne tāpēc, ka nav skaisti, bet tāpēc, ka pierod un gribas redzēt kaut ko jaunu.
– Es domāju, ka iespējas ir. Jums Smiltenē ir uzņēmumi, var arī veidot saspēles, var iesaistīt iedzīvotājus, ņemot palīgā sociālos tīklus. Ir teiciens, ka ragavas jātaisa vasarā. Pavasarī vai vasarā var izlikt piedāvājumu – divas vai trīs dekoru konceptu skices, un tauta “feisbukā” nobalso.

– Diemžēl ir arī tā, ka pašvaldība īsteno kādu lielu infrastruktūras projektu, bet cilvēki pēc tam nejūtas labi vidē, kas nu ir radīta. Piemēram, Valkā tā notika ar Valkas un Valgas dvīņu pilsētu centra projektu – ir cilvēki, kuri sūrojas, ka lielais, jaunais laukums ir kā “aerodroms vienā betonā”, zaļumu ir maz, gājēju celiņi nepārdomāti, vietām pilnīgi nevajadzīgi saliktas laternas, kas apgaismo zālāju un krūmus, kur neviens nestaigā. To visu projektējis arhitektu birojs Spānijā. Bet varēja taču būt citādāk, iedzīvotāju vēlmēm draudzīgāk.
– Tas, ko mēs šodien darām, ir uz ilgu termiņu, ar skatu nākotnē, ar mantojuma sajūtu, ar domu, ko mēs atstāsim pēc sevis šajā vietā, šajā pasaulē. Kaut ko darot, ir jānotiek viedokļu apmaiņai, diskusijām, jo vislabākie rezultāti rodas strīdos. Vislabākais dzinulis ir konkurence. Nevajag ņemt pirmo, kas nāk pretī. Vajag veselīgo ambīciju neaprobežoties ar to, ko piedāvā. Vajag iet pašiem ārā un ņemt sev labāko. Kā notiek? Piemēram, pašvaldībai ātri ir jāapgūst finansējums, jo līdz gada beigām vēl ir atvērta kaut kāda programma. Tad ātri jāuztaisa darba uzdevums, ātri jāizsludina konkurss, ātri jāuzbūvē. It kā var saprast pilsētas vadību, kas savā vēlēšanu četrgadē grib sevi pierādīt iedzīvotājiem. Ir nobruģēts, noasfaltēts, apgaismots, uzbūvēts, nokrāsots – “esmu labs saimnieks!”. It kā to var saprast, bet tajā pašā laikā jāskatās, kāda ir tava komanda, vai tajā ir profesionāļi no visām jomām, kā valdībā. Un komandā ir jābūt arī speciālistam, kas atbild par kultūru, estētiku, emocionālo komfortu, vizuāli estētiskām prasībām, kas saprot kaut ko no mākslas, dizaina, kompozīcijas. Viss nav tikai skaitļos, naudā un tehniskajā kvalitātē. Var uzbūvēt perfektu ielu, perfektu tiltu, bet ja tu katru dienu brauksi pa to un nebūs emocionāla pacēluma, ka tas ir tavas pilsētas tilts, tavas pilsētas iela, tad nebūs piederības sajūtas. Tāpēc, kaut ko darot, ir jāiesaista iedzīvotāji. Ļoti efektīvi strādā iedzīvotāju aptaujas. Pēc tam cilvēkiem ir sajūta, ka visi ir piedalījušies lēmumu pieņemšanā. Tā ir demokrātija, un tad tā strādā. Piemēram, projekts bijis izlikts trīs mēnešus ilgā publiskā apspriedē, kur katrs var ielikt kādu pamatotu komentāru, nobalsot, ka, piemēram, vasarā pilsēta tiks apziedināta tādās un tādās krāsās. Un tad nav tā, ka no malas atnāk spāņu arhitekts un pasaka, ka būs tā. Par to, kā būs, ir nobalsots lokāli. Jā, mēs zinām tautas pasivitāti aptaujās, bet ir šis process jākustina. Svarīgākais, kas to uzņemas darīt.

– Šodien (16. aprīlī – redakcijas piezīme) apskatījāt Smiltenes centru un Veco parku. Kādi ir jūsu kā vides dizainera iespaidi?
– Smiltenē redzu jaudīgas vēsmas – notiek lieli infrastruktūras rekonstrukcijas darbi, tātad vietējiem iedzīvotājiem ir svarīgi, lai gar viņu mājām ir jauni, gludi ceļi un apgaismojums. Jau agri no rīta pie Parka viesnīcas “Brūzis” redzēju vairākus cilvēkus, kas skrien pa Veco parku, un tas atkal ir veselīgs dzīvesveids, būšana dabā, lai pa ērtu celiņu var skriet vai iet pastaigā ar suni. Man tādā ziņā gribas priecāties un uzslavēt Smilteni. Tas, ko es novēlu un ko redzu kā viesis, kā vides dizainers, ir lietas, kas nav tikai Smiltenes, bet ir ļoti daudzu pilsētu problēma. Tas ir jautājums par vienotu stilistiku, par vienotu vizuālo vadlīniju izstrādi, lai būtu vienādi vai līdzīgi gaismas ķermeņi, atkritumu urnas, soliņi, norādes, tiltiņi, nožogojumi – viss kopējais stilistiskais ietvars. Ietvars nozīmē to, ka tiek iedotas vadlīnijas, piemēram, vienu izstrādājumu veidot no metāla, citu – akmenī, vēl citu – no koka. Tiek izmantots vienots krāsu kods un vienota stila palete, kas ir izstrādāta visai pilsētai atbilstoši tās identitātei, ģerbonim, vietējās nozīmes kultūrvēsturiskiem pieminekļiem. Tā ir kā ceļa karte, kurā tas viss ir iekodēts, un kad, piemēram, pēc pieciem gadiem pārbūvēs kādu skvēru, tad būtu jāizmanto šis manis aprakstītais dokuments, kas ir pamats, lai izstrādātu šo jaunu skvēru. Tās ir pilsētas vizuālās vadlīnijas. Tādas vajag visām pilsētām. Pirmo iespaidu var radīt tikai vienreiz.

– Ir tā, ka mazajiem vides objektiem iepirkums ne vienmēr tiek rīkots. Vai tomēr to vajadzētu darīt, lai būtu vairāk ideju, no kā izvēlēties?
– Tas var būt gan labi, gan ne visai labi. Ja uzņēmums, kas jau strādā Smiltenē vai citā pilsētā, šo vietu jūt un veidojas izkopts rokraksts, tas varētu būt pat ļoti labi, bet, ja viņš pakļaujas kādām ārējām, brīžiem nesaprotamām ambīcijām, tad tas ir ne visai labi. Vietvaras iekšienē vizuālo lietu kūrētājiem var būt katram savs viedoklis, bet ir jānogruntējas, kurš tad turēs to roku uz pulsa. Ja to dara septiņi cilvēki, tad ir jūtama septiņu ietekme, un beigās sanāk eklektika, kičs jeb rasols. Katrs tas cilvēks noteikti dara labāko un no sirds, bet ir jābūt vienam ar saimnieka skatījumu. Visi iebalso, ka gala vārdu saka, piemēram, pilsētas galvenais arhitekts. Var arī pieaicināt uz izvērtējumu profesionāli, ar kuru ir noslēgts līgums un kurš uzrauga pilsētas estētisko pusi.

– Tad ir vēl tāda lieta attiecībā uz mazajiem vides dizaina objektiem – piemēram, esošie ir labi, bet cilvēki grib redzēt jaunus. Tad kur likt esošos, kuros pašvaldība ieguldījusi naudu un kuri vēl nebūt nav nolietojušies? Piemēram, Smiltenē Ziemassvētku laikā bērni jūsmo par piparkūku mājiņām un izgaismotiem briedīšiem. Tādus roka neceltos nolikt kaut kur malā, lai dotu vietu kam jaunam, bet arī to jauno gribas.
– Man vienmēr patīk skatīties uz lietām tā, ka glāze ir pa pusei pilna, nevis pa pusei tukša. Mana atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka var pagriezt to visu kā veiksmes stāstu. Paņemt visu, kas saradīts dažādos laikos un dažādos stilos, un uztaisīt to kā priekšnesumu – sataisīt eklektiku ar kaut kādu vienojošu ārējo kontūru, savedot visu vienā vietā. Uztaisīt to krāšņumu koncentrēti, pasniedzot kā šovu, kā karnevālu, kā svētkus. Bērniem tas būtu piedzīvojums. Var pat izveidot karti, lai ir interesanti apmeklēt tās vietas. Piemēram, braucam uz rozā rūķu pilsētiņu vai uz zilo sapņu zemi, vai uz zvaigžņu piedzīvojumu. Bet pilsētas centrā ieliekam ko pilnīgi svaigu, ar citu skatu. Uztaisām domu apmaiņu, mākslinieku ideju konkursu, apzināti uzrunājot viņus no dažādām vietām. Ir svarīgi uzdot darba uzdevumu. Ko pajautāji, to arī saņēmi atbildē. Tas arī ir svarīgi, kā pilsēta noformulē savu uzstādījumu, to, ko grib darīt. Manuprāt, vajag dot iespēju izteikties arī vietējiem vidusskolēniem, uzklausīt viņu idejas. Tādā veidā veidojas lokālpatriotisms, veidojas piesaiste dzimtajai vietai. Jaunieši pēc vidusskolas no mazām pilsētiņām aiziet uz lielām un atgriežas reti, taču manis nosauktās un līdzīgas lietas jauniešus varētu vēl aizķert. “Ā, te manā Smiltenē sāk kaut kas notikt, mani ņem vērā, manu viedokli sāk prasīt, ko es gribētu, ko es piedāvātu?”

– To lokālpatriotismu, manuprāt, var veicināt, vidi padarot pievilcīgu ar oriģinalitāti, arī to pašu vides dizaina objektu radīšanā.
– Jā, piemēram, kompānija “December Design” rada oriģināldizaina dekorācijas tikai vienā eksemplārā vai ierobežotās sērijās, un mūsu klienti (pašvaldības, tirdzniecības centri, valsts iestādes, bankas un citi) to novērtē. Pēdējos gados sākām aktīvāk strādāt plašākā mērogā. Esam attīstījuši savu ražošanu un projektēšanas virzienu, spējam nodrošināt servisu visā Latvijā un ārpus tās. Esam uzsākuši eksportu uz Lietuvu. Ir jau noslēgti līgumi par eksportu uz Norvēģiju. Mēs nestrādājam, lai saražotu vairāk un lētāk, bet ejam kvalitātes virzienā, lai mūsu projekti radītu pēc iespējas lielāku pievienoto ērtību – gan emocionālo, sagādājot cilvēkiem prieku, gan tehniski kvalitatīvo. Mēs neesam pārdevēji. Mēs esam radītāji, esam mākslinieciska dizaina uzņēmums. Katrai vietai, kur ir mūsu Ziemassvētku dekorācijas, radām savu ideju, meklējam vietas vēsturi, domājam par saderību. Jau tagad, saulainā aprīļa dienā, mūsu angārā notiek Ziemassvētku dekorāciju ražošana.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Videi ir jākalpo cilvēkam; nekā cita svarīgāka nav

Kategorijas