Progress vai regress?
Nesen iegrimu pārdomās. Viss sākās ar to, ka ieraudzīju “Facebook” ierakstu, ka daudzstāvu mājas pagalmā atrodas neliels suns, tāpēc ieraksta autore centās sameklēt tā saimnieku.
Es aizdomājos, cik ļoti viss pie mums ir pagriezies par 180 grādiem pēdējo 30 un vairāk gadu laikā. Atceros, manā bērnībā suņus un kaķus uz ielas sastapt nebija nekāds izņēmums no ierastā. Protams, klaiņojošos un noplukušos ķēra, bet ik pa laikam bija iespēja sastapt kādu visnotaļ veselīga izskata suni, kas staigāja savā nodabā.
Un tā nu es domāju tālāk – manā bērnībā pagalmos un parkos bija iespējams satikt arī bērnus, kas tur spēlējās katru brīvu brīdi. Un nereti vecāki nevarēja viņus sasaukt mājās. Tagad bieži vien vecāki nevar dabūt bērnus ārā no mājas, lai tie atrautos no telefoniem, datoriem un televizoriem.
Un es domāju ‒ kas ir tas, kas mūsu dzīvi apgriezis kājām gaisā. Progress?
Vai tas ir progress, ja vecāki bērnam dāvina telefonu, planšeti vai konsoli, nevis futbolbumbu, lelli, divriteni vai grāmatu?
Vai tas ir progress, ja tā vietā, lai uz veikalu pārsimts metru attālumā cilvēks dotos kājām, viņš turp brauc ar auto?
Vai tas ir progress, ja cilvēks, neizejot no mājām, pasūta ēdienu, pasūta pārtikas produktus ar piegādi līdz durvīm?
Vai tas ir progress, ja dzimšanas dienā viens otram nevis zvana, lai apsveiktu, nevis sūta apsveikuma kartītes, bet “Facebook” vai “WhatsApp” ieraksta kādu formālu frāzi vai pārsūta daudzkārt pārsūtītu attēlu? Un, ja mājās pie sienas nav kalendāra, tad vārda dienā apsveikt aizmirst vispār.
Maksājumus mēs veicam no mājām, kino skatāmies mājās, preces mums piegādā mājās un tā var turpināt līdz bezgalībai. No vienas puses ‒ ērti, bet no otras – man šķiet, ka visas šīs ērtības mūs pamazām pārvērš. Un neesmu drošs, ka uz labo pusi.
Es, protams, riskēju izklausīties pēc vecas piepes vai dīvaiņa, kas noliedz progresu, bet man tomēr šķiet, ka mēs bijām daudz brīvāki laikos, kad telefons nebija katra kabatā, bet, labākajā gadījumā, mājās, ar vadu piesiets pie sienas, man šķiet, ka mēs bijām daudz laimīgāki, kad katrai ģimenei nebija pa diviem auto un ceļojumos devāmies ar autobusiem un vilcieniem, man šķiet, ka bērni bija daudz laimīgāki, laiku pavadot nevis ar degunu datoros un telefonos, bet svaigā gaisā vai grāmatās, man šķiet, ka laimīgāki mēs bijām tad, kad jubilejās dziesmas dziedājām paši un viens otram dāvinājām sīkas, bet sirsnīgas dāvanas, kad mums nebija visa tik daudz kā no pārpilnības raga.
Protams, arī man ir skārienjūtīgs telefons, auto un šad tad pasūtu ēdienu mājās, bet mani nepamet sajūta, ka neizbēgamais progress, kam pretoties nav jēgas, mūs padara nevis laimīgākus, bet, tieši otrādi, ved prom no tiem laikiem, kad viss bija vienkāršāk un arī paši mēs bijām daudz vienkāršāki. Daudz laimīgāki pa īstam.
Kategorijas
- Novados
- Smiltene
- Valka
- Strenči
- Kaimiņos
- Vēlēšanas
- Kriminālziņas
- Izglītība
- Sports
- Orientēšanās
- Auto/Moto/Velo
- Futbols
- Florbols
- Basketbols
- Citi sporta veidi
- Hokejs
- Volejbols
- Kultūra un Izklaide
- Foto
- Cilvēkziņas
- Vaļasprieki
- Citas ziņas
- Bizness
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Dzīvespriekam
- Latvijas ziņas
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Balles
- Teātris
- Koncerti
- Kino
- Sports
- Festivāli
- Baznīcās
- Citi pasākumi
- Video
- Statiskas lapas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Mediju projekts
- Mediju kritika
- Ar informāciju pret dezinformāciju
- Mediju projekti 2018
- Mediju projekts 2020
- Eiropā
- Dzīvesstils
- Atpūta
- Hobiji
- Mīluļi
- Veselība
- Virtuvē
- Noderīgi
- Viedokļi
- Vides projekti
- Daba-iepazīstam un palīdzam
- Rūpēsimies par vidi
- Saimnieko gudri
- Informējot iedvesmojam
- Covid-19