Dievs rokā neiedeva

2009. gada 28. februāris 22:07

1098

Senās tautas gudrības svētīgi atcerēties gan labajos, gan liesajos gados. Un tā patiešām ir unikāla atziņa, ko lasām tautasdziesmā: "Dievs rokā neiedeva,/ Iekams pate nedarīju."

Aizvien biežāk atskan aicinājumi krīzes apstākļos turēties pie zemes barotājas. Un tas būs jādara šovasar daudzām jaunpilsētnieku ģimenēm, ja vien laukos vēl palikuši vecāki vai vecvecāki, brāļi vai māsas.

Ģimenes vajadzībai iespējams izaudzēt itin visu, kas vien aug mūsu platuma grādos. Nemaz nav vajadzīgi traktori vai zirgi, arī ar uzasinātu lāpstu un kapli iespējams apstrādāt kaut pushektāru zemītes.

Par govīm un pienu jau rakstīju, šeit tehnika gan vairāk vajadzīga, piemēram, siena sagatavošanai. Toties, ja iespējams izmantot kaut vecu separatoru, tad ģimene mājas apstākļos spēj sagādāt ne tikai krējumu, sviestu un biezpienu, bet arī sierus un pat jogurtus. Ja ģimene iegādājas cālīšus, tad lauku dzīve kļūst pavisam pilnvērtīga.

Šādi aicinājumi var likties kā ņirgāšanās tiem, kas izjūt ģenētisku nepatiku pret zemes darbiem, bet tad jārēķinās ar zobu kabināšanu vadzī. Cilvēki ir visādi - dažs jūt riebumu pret darbu vispār, toties bez sirdsapziņas traucējumiem gatavs kļūt par lielceļu laupītāju.

Starp citu, organizētie zagļi zaudē respektu un vietu brālībā, ja vien tiesa viņiem piespiedusi pāris stundu pastrādāt ar slotu un lāpstu - nereti šādā veidā "pazemotie" izdara pašnāvību. Jācer, ka tagadējās latviešu paaudzes gluži tiktāl nav atradinājušās no zemkopja darba.

Par krīzes attīstības prognozēm varu sacīt tikai to, ka uz ātru situācijas uzlabošanos nevaram cerēt. Kāds astrologs apgalvo, ka gada nogalē "zeme zem kājām vairs tik ļoti nešūposies". Sekosim, kā no krīzes izkļūst ASV ekonomika, pēc tam sāks atlabt arī pārējā pasaule.

Latvijas gadījumā jāseko akciju kursam biržā: ja pāris nedēļu no vietas akciju kurss kaut nedaudz pieaugs, tad pēdējais laiks pirkt nekustamo īpašumu (ja vien saglabājušās šādas iespējas). Krīzes attīstību varam izteikt grafiski, un tā diemžēl ir universāla likumība, ko ar mītiņiem novērst nav iespējams.

Labi dzīvo tās tautas, kuru ekonomika orientēta uz eksporta preču ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Tā ir aksioma. Bet laikos, kad starptautiskā tirdzniecība knapi dvašo, ikvienai tautai svarīgi atcerēties tradicionālos mājražošanas un amatniecības novirzienus, kas nodrošina valsts un tautas izdzīvošanu.

Nebūs jau tā, ka tagad sāksim taisīt koka klikatas, kādas tika meistarotas kara gados. Bet ir virkne preču, kuras pēc deviņdesmito gadu prihvatizācijas Latvijā vairs neražo.

Kas ir šīs preces, kuras katra tauta tradicionāli sarūpējusi pati saviem spēkiem? Vispirms tie ir pārtikas produkti, kādi vien izaudzējami Latvijas zemītē. Vēl jāpiemin vienkāršākie apavi, apģērbs, mēbeles, darba rīki, būvmateriāli, dzīvokļu apkure.

Krīze ir laiks, kad vairāk jādomā par atkarības mazināšanu no importa energonesējiem. Māju siltināšana, biogāzes ražošana, lai apsildītu siltumnīcas un ražotu elektrību. Interesanti pieminēt, ka mūsu senči 17. un 18. gadsimtā centās turēt prāvus govju ganāmpulkus ne tikai piena slaukšanai, bet galvenokārt kūtsmēslu ražošanai.

Gan avīzēs, gan TV bija informācija par to, cik veiksmīgi Latvijā darbojas ražotne, kas logu stiklam veido nanopārklājumus. Ļoti jauki, bet vēl jaukāk būtu, ja arī pašus stiklus ražotu tepat Latvijā. Kādreiz mums šāda rūpnīca bija, bet prihvatizētāji iekārtas sagrieza lūžņos. Un tagad arī pudeles mēs paši vairs neražojam - ārzemnieki visu pievāca par sviestmaizi, lai likvidētu neērtus konkurentus.

Mūsu zemkopji nebeidz sūroties, ka Brisele Latvijai atvēl piecas reizes mazākus platību maksājumus nekā vecajām Eiropas valstīm. Tā, protams, nav godīga rīcība, varbūt pat saskatāmas franču vai britu zemnieku bailes no konkurences.

Kaut īsti bez vainas nav arī paši latvieši, jo zinām, ka ļoti daudzi pirms iestājas ES centās blēdīties, atskaitēs ierakstot mazākas platības par faktiskajām. Bet ir arī citi faktori, kurus der izprast.

Pieņemsim, ka mūsu zemnieki piecu gadu garumā būtu saņēmuši pieckārt lielākus platībmaksājumus. Būtu iegādāti daži simti jaunu traktoru, daži simti apvidus automašīnu, daudzās ģimenēs būtu sapirkti dārgi plazmas televizori - tiktāl jauki. Bet jāsaprot, ka tik strauja miljonu ienākšana valstī inflāciju būtu uzrāvusi divreiz augstāk nekā pieredzējām pirms gada.

Vecās Eiropas ražotāju greizsirdība pret jaunpienācēju zemju ražotājiem mēdz izpausties visdažādākā veidā. Piemēram, cukura ražotnes tika likvidētas, izmantojot dažu bāleliņu akcionāru alkatību, sak, kāpēc strādāt, ja naudu dod bez darba.

Minēšu kādu kuriozu. Zināms, ka Latvijā varam izaudzēt daudzas tādas kultūras, ko tradicionāli kultivē vairāk uz dienvidiem. Kādreiz - tas bija 1997. gada septembrī - no Monreālas iebraukušie profesori Freibergi konstatēja, ka manā dārziņā aug tādas kultūras, kuras amerikāņi audzē Floridā.

Toreiz vienojāmies, ka arī Latvijā var izaudzēt visu ko, vienīgi tas prasa lielākas pūles. Un, lūk, ir jau zemnieki, kuri lielās platībās audzē arbūzus, bet vīnogu audzēšana no vaļasprieka sāk pieņemt nopietna biznesa aprises, mums jau ir pašmāju selekcijas šķirnes, arī vīnu jau protam raudzēt.

Kad par to uzzinājuši itāliešu un franču vīnkopji, sākusies liela gvalte. Un Brisele jau noteikusi, ka skandināvi no mums nedrīkst pirkt vīnkoku stādus, jo tie neesot "sertificēti".

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dievs rokā neiedeva

Kategorijas