Tiltu uz jauno novadu būvē arī ar dižgaru ceļu

2021. gada 21. maijs 08:00

1354

Tiltu uz jauno novadu būvē arī ar dižgaru ceļu

Jau pērn uzzināju, ka Apes novads savā tūrisma piedāvājumā 2020. gada sezonā sarūpējis jaunu kultūrvēsturisku maršrutu “Dižgaru ceļš”, kurā var iepazīt izcilu novadnieku – dzejnieku un komponistu – daiļradi inovatīvā, jautrā un interesantā veidā.
Ņemot vērā, ka no šā gada 1. jūlija Apes novads iekļausies jaunajā Smiltenes novadā, tas ieinteresēja, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ maršruts paguva darboties vien nedaudz vairāk kā trīs mēnešus, līdz ar to man viss beidzās tikai ar interesi un bez apskatīšanas klātienē.

Galvenais –
strādāt iedzīvotāju interesēs
Taču notiek tā, kā jānotiek, – ja kaut kas ir “jāizceļ saulītē”, tas tur arī nonāk. “Ziemeļlatvija” nesen saņēma Apes novada pašvaldības iestādes “Apes kultūras un tūrisma centrs” vadītājas Ivetas Kovtuņenko uzaicinājumu viesoties Apes novadā, lai parādītu, ar ko tas kultūras un tūrisma jomā ieies jaunajā Smiltenes novadā (tajā apvienosies tagadējie Apes, Raunas un Smiltenes novadi).
“Ko darām, to darām pamatīgi. Mana pārliecība ir tāda, – kad mēs no 1. jūlija ieiesim Smiltenes novadā, tad trīs līdz piecus gadus mūsu (tagadējā Apes novada – redakcijas piezīme) iestādēm nevajadzēs finansējumu ne infrastruktūras sakārtošanai, ne lieliem remontiem, ne aprīkojuma iegādei, ja vien neuznāks vētra un nenoraus jumtu. Jaunajā Smiltenes novadā mums finansējums būs nepieciešams dažādām aktivitātēm un iestāžu darbībai,” teic Iveta Kovtuņenko.
Tas tāpēc, ka Apes novadā visas pašvaldības pārziņā esošās kultūras iestādes ir skaisti izremontētas un tām sagādāts mūsdienīgs aprīkojums, par ko pārliecinājās arī “Ziemeļlatvija”, viesojoties Apē, Trapenē, Gaujienā, Virešos un Vidagā. Turklāt Apes novadā kultūras un tūrisma jomā zeļ un plaukst radošas idejas, tas ir vietējo cilvēku nopelns, viņiem domājot, ko jaunu, interesantu piedāvāt ļaudīm, un rakstot projektus, lai sasniegtu iecerēto.
Pašvaldības iestādes “Apes kultūras un tūrisma centrs” pārraudzībā ir četras bibliotēkas (Apē, Trapenē, Gaujienā, Vidagā), četras kultūras iestādes – Apes tautas nams, Gaujienas tautas nams, Trapenes kultūras nams un Virešu saieta nams, Elīnas Zālītes memoriālā māja Apē, Trapenes novadpētniecības centrs, Jāzepa Vītola memoriālais muzejs “Anniņas” Gaujienā, Virešu novadpētniecības centrs “Mājvieta”.
Iveta Kovtuņenko uzsver, ka visām 12 iestādēm primārais uzdevums ir darboties iedzīvotāju labā, viņu interesēs. “Esam izveidojuši ļoti labu kolektīvu – kā kamolu. Kad pirms diviem gadiem sāku strādāt savā amatā, man galvenais bija sadzirdēt katras iestādes vadītājas sāpi un sapņus, dzīvot līdzi un saprast, kā katras iestādes darbība varētu attīstīties un kā šo iestādi pozicionēt, kā atrast reālo saikni ar iedzīvotājiem. Mūsu novada kultūras iestāžu vadītājas ir radošas, idejām bagātas. Ir tikai jāpalīdz viņām tur, kur tas ir nepieciešams,” stāsta Iveta Kovtuņenko.
Taču par visu pēc kārtas. Pirmā “Ziemeļlatvijas” pieturas vieta – Ape.

Apes šarms – kopienas stiprumā
Apei ir savs šarms, – tā ir pilsēta ar izteiktu privātmāju apbūvi un savu auru, ko jūt arī iebraucējs un ko apzinās vietējie iedzīvotāji.
Stāstot par kultūras dzīvi šajā pilsētiņā, kas atrodas pavisam tuvu Latvijas un Igaunijas robežai, Apes tautas nama vadītāja, vietējās biedrības “Radošo Ideju Centrs” dalībniece Ilva Sāre uzsver, ka Apes svētki atšķiras no citu pilsētu svētkiem, jo tos ar sirds mīļumu rada paši apenieši. “Mēs tos veidojam kā kopienas svētkus, kuru rīkošanā brīvprātīgi iesaistās vietējie iedzīvotāji, piemēram, māju saimnieki svētku laikā atver savus pagalmus, seniori nāk palīgā dekorēt skatuvi, gludināt un nomainīt galdautus,” tikai dažus no daudziem piemēriem nosauc Ilva Sāre.
Viņa ir cilvēks, kurš Apē apvieno vietējo kopienu, uzrunā apeniešus iesaistīties, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs, vārdu sakot, velk cilvēkus ārā no viņu mājām.
Apes iedzīvotājiem pašvaldība arī radījusi labu vietu, kur darboties un būt kopā. Apes tautas nams pilsētas centrā ir izmainījies līdz neatpazīšanai, salīdzinot to ēkas fasādi, kādu redzēju pirms aptuveni diviem gadiem un kāda tā ir tagad. Divstāvu nams ar gaišpelēko fasādi un baltajām logu ailām ir viena no skaistākajām ēkām pilsētā. Tikpat lielas pārvērtības skārušas tautas nama iekštelpas. Proti, Apes novada dome, piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu, ir īstenojusi vērienīgu projektu par energoefektivitātes paaugstināšanu Apes tautas nama un bibliotēkas ēkai. Tā rezultātā ir veikta ēkas fasādes un cokola sienu siltināšana, logu un ārdurvju nomaiņa pret siltumnoturīgākiem, kā arī izbūvēta autonoma katlumāja. Ja agrāk tautas namā un bibliotēkā ziemā ar malku bija “jābaro” pavisam 22 krāsnis, bet darbinieki tik un tā tinās siltās jakās, lai nesaltu, tagad aukstajā laikā viņi jūtas komfortabli.
Tad vēl, lai pēc energoefektivitātes darbu pabeigšanas tautas nama ēkas iekšpuse un apkārtne atbilstu sabiedriskās ēkas statusam, būtu estētiska un funkcionāla, paveikts arī iekštelpu, tai skaitā lielās zāles kosmētiskais remonts, ēkas fasādes apgaismojuma un teritorijas labiekārtošanas darbi.
“Soli pa solim esam virzījušies uz to, lai mūsu gaismas pils būtu tāda, kāda ir šobrīd. Mēs visi par to esam priecīgi un gandarīti. Mums pat ir jauns koncertflīģelis! Tas bija mūsu sapnis ilgus gadus, un ar Ivetas (Ivetas Kovtuņenko – redakcijas piezīme) un Apes novada domes atbalstu beidzot mūsu bērni varētu spēlēt uz flīģeļa un arī koncertu apmeklētājus sagaidītu pavisam cits skanējums, ja vien nebūtu pandēmijas dēļ ieviestā ārkārtējā situācija,” stāsta Ilva Sāre un piebilst, ka koncertflīģeļa iegādei pašvaldība no sava budžeta piešķīra 12 tūkstošus eiro.
Ēkā zem viena jumta ir tautas nams, bibliotēka, kurā arī noticis liels remonts, un izstāžu zāle (visas pirmajā stāvā), biedrības “Radošo Ideju Centrs” telpas (otrajā stāvā), tai skaitā viena telpa ar septiņām stellēm, bet cita – ar virtuves aprīkojumu, kur apenietēm cept kūkas vai gatavot citus našķus.
“Apes tautas namu es saredzu kā kopienas centru, kurā var izpausties visi – gan tie, kuri ada vai auž, vai cep kūkas, vai sviež medu, vai strādā savā dārzā un savus augļus pārstrādā sukādēs, vai ar savām rokām veido kaut ko no māla. Mūsu izstāžu zālē var apskatīt un iegādāties viņu un arī mūsu kaimiņu un draugu darinājumus,” stāsta Ilva Sāre.
Taujāta, ko vēlas no jaunā Smiltenes novada vadības kultūras jomā, Ilva Sāre teic, – cieņpilnu, godīgu un vienādu attieksmi pret amatiermākslas kolektīvu vadītājiem, jo tieši viņi ir tie, kuri notur kultūras mantojumu.

Seniores ideja –
izlaušanās istaba
Apes pilsētā, Dzirnavu ielā 24, ir arī pieturas vieta jau pieminētajam mācību un atpūtas ceļojumam “Dižgaru ceļš”. Tā ir rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Elīnas Zālītes memoriālā māja – mazs koka namiņš, kam šobrīd tiek atjaunota fasāde. Darbi jāpabeidz līdz 28. jūnijam, lai viss būtu gatavs līdz 1. jūlijam, jaunā Smiltenes novada pirmajai dzīves dienai, un tad, ja valstī to atļaus epidemioloģiskie drošības pasākumi, ekskursanti varēs doties skatīties, kur jaunībā dzīvojusi romāna “Agrā rūsa” un dziesmas “Virši zili, virši sārti” vārdu autore, kādi eleganti tērpi, apavi un citas personīgās lietas viņai bijušas, kā viņa izskatījusies fotogrāfijās, un redzēt daudz ko citu.
Iveta Kovtuņenko priecājas, ka Elīnas Zālītes memoriālajai mājai (muzejam) izdevies atrast unikālu vadītāju – pensionētu skolotāju, vēsturnieci Irēnu Meisteri.
“Viņa man ir dzinulis, ka nedrīkst nolaist rokas, – piedāvā idejas, ko īstenot. Tā Irēna izdomāja ierīkot muzejā izlaušanās istabu, kas ieguva ļoti lielu popularitāti. Apmeklētāji tiek ieslēgti un meklē atslēgu, kamēr atbild uz visiem jautājumiem. Tagad Irēna piedāvā jaunu ideju, – izlasījusi visus Elīnas Zālītes stāstus un vēlas bērniem izveidot jaunu muzejpedagoģisku programmu par putniem, proti, atpazīt viņus pēc balsīm. Visas mūsu kultūras iestādes ir apgādātas ar mūsdienīgu aprīkojumu, tai skaitā interaktīvo televīziju, līdz ar to šī Irēnas iecere ir iespējama,” stāsta Iveta Kovtuņenko.
Ja cilvēks no cita novada iebrauc Apē un grib uzzināt, ko vēl pilsētā var apskatīt un kur kas meklējams, tad viņš pēc informācijas var doties uz pašapkalpošanās tūrisma informācijas punktu, kas atrodas stāvlaukuma malā pie Apes tautas nama un ir atvērts visu diennakti visas septiņas dienas nedēļā. Tūrisma informācijas punktā ir pieejama lielformāta karte ar aizsargājamo ainavu apvidus “Veclaicene” teritoriju, elektroniskais stends ar plašu informācijas klāstu par teritoriju un iespēja ielādēt mobilo aplikāciju. Tur izvietotas arī kartes un tūrisma bukleti.

Uz Trapeni –
Vācieša dzejā veldzēties
Nākamais pieturas punkts – Trapene. Ceļš uz to posmā no Vidzemes šosejas ir ievērojams lapegļu alejas dēļ, kas ir viena no garākajām šādām alejām Latvijā. No Vācijas savulaik atvestās lapegles iestādītas pēc Gaujienas barona fon Vulfa rīkojuma 19. un 20. gadsimta mijā, jo baronam Bormaņu muižā (tagadējā Trapenē) atradās medību pils. Mūsdienās medību pilī ir Trapenes kultūras nams un bibliotēka. Kultūras namā pat saglabātas vecās barona laika durvis, bet iestādes vadītājas kabinetā – grezns unikāls barona laika zilo podiņu kamīns līdz pat griestiem.
Arī Trapenes kultūras namu pašvaldība ir uzpucējusi, piemēram, zālē atjaunota parketa grīda un skatuve, iegādāti jauni, skaisti, tumšpelēki aizkari. Remonts paveikts arī nedaudz tālāk esošajā ēkā, kur ierīkots Trapenes novadpētniecības centrs, – vecajā muižas dārznieka palīgēkā tagad viss ir svaigs un balts.
“Kad pēdējais gājputns aizies, / būs jālido pašam...” Mani visvairāk fascinē šīs Ojāra Vācieša dzejas rindas, kas uzrakstītas uz sienas telpā, kur atrodas ievērojamā trapeniešu novadnieka piemiņai iekārtotā ekspozīcija. Trapenes pagastā dzimušā dzejnieka vārsmas ir arī uz telpas sienām. Vēl vienu sienu grezno milzīgs Ojāra Vācieša dzimtas koks – Trapenes kultūras nama un Trapenes novadpētniecības centra vadītājas Svetlanas Spalviņas darba rezultāts.
Un tad vēl ir Ojāra Vācieša “Astoņi kustoņi” – dzejolis bērniem: “Astoņi kustoņi, astoņi kustoņi, kas tos astoņus kustoņus pirks?” Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja, neredzot, kas ir kastē, sataustīt vienu no astoņiem kustoņiem un minēt, kurš tas ir. Ja uzmin pareizi, dabū mazu koka kustonīti. Mušu neuzminot neviens.
“Vidzemes Augstskola mums gatavo Ojāra Vācieša gleznu, kurai pieejot tuvumā, nostrādās sensori un dzejnieks pats par sevi stāstīs,” palepojas Iveta Kovtuņenko.
Trapenes novadpētniecības centrā, kas izvietojies divos stāvos, ir arī vietējās vēstures ekspozīcija un ekspozīcija par rakstnieku un dzejnieku Linardu Laicenu, kurš 20. gadsimta sākumā strādājis Trapenē par dārznieka mācekli.

Paradīzes stūrītis – Gaujiena
Nākamā pieturas vieta – Gaujiena. “Mana paradīze…” tā par šo vietu reiz teicis Latvijas Konservatorijas dibinātājs un rektors, izcilais komponists profesors Jāzeps Vītols, viens no Apes novada dižgariem, par kura dzīvi un daiļradi vēsta ekspozīcija Jāzepa Vītola memoriālajā muzejā “Anniņas” gleznainajā Gaujienas muižas parkā. Muzejā var noskatīties dažādus videomateriālus, kas stāsta par komponista daiļrades daudzveidīgo mantojumu, Dziesmu svētku vēsturi un Latvijas mūzikas skolu audzēkņu radošo nometni “Vītolēni” un varbūt pat piedzīvot kādu pārsteigumu. Muzeja krājumu glabāšana uzticēta Sanitai Sproģei.
Gaujienas muižas parkā un muzeja apkaimē nesen tapusi mūzikas taka. Astoņos pieturpunktos ir izvietoti mūzikas instrumenti, kurus spēlēt var paši takas apmeklētāji un sajust Gaujienas auru caur mūzikas skaņām. Mūzikas taka ir viena no aktivitātēm Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Dabas gars”, kurā iesaistījusies Apes novada pašvaldība.
Gaujiena ar tās muižu un muižas parku, senajām pilsdrupām, Gauju, baznīckalnu ir brīnišķīga vieta, savulaik “Ziemeļlatvija” par to rakstīja plašāk, tikai toreiz neielūkojās Gaujienas tautas nama iekštelpās, izņemot tūrisma informācijas centru.
Gaujienas tautas nams un bibliotēka atrodas vienā no barona fon Vulfa muižas kompleksa ēkām, tautā dēvētā par “špricmāju”. Tas tāpēc, ka 1838. gadā uzceltās muižas ļaužu dzīvojamās ēkas dienvidu galu piemēroja barona fon Vulfa nodibinātās brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības vajadzībām ar uzbrauktuvi otrajā stāvā. Tur parasti ugunsdzēsēju biedrībai notika balles.
Tagad Gaujienas tautas nama zālē var ar prieku ballēties gaujienieši un kaimiņu pagastu ļaudis (tiklīdz to atļaus epidemioloģiskā situācija), jo arī šo kultūras iestādi Apes novada pašvaldība ir godam izremontējusi.
Gaujienas tautas nama vadītāja Laima Poševa tur strādā 27 gadus un labi atceras, cik drūmi tautas nama iekštelpas izskatījās kādreiz. Katru gadu pašvaldība soli pa solim ieguldījusi remontos un aprīkojumā, līdz tagad ir radīta skaista, estētiska vide. Mazajā zālē tiek rīkotas izstādes. Piemēram, no 24. maija līdz 30. jūnijam tur var apskatīt Lilitas Ikales un Lindas Ikales izstādi “Mākslas orbītā”. Lilita Ikale dzīvo turpat, kaimiņos, Valkas novada Zvārtavas pagastā. Viņas meita Linda tagad dzīvo un strādā Rīgā, bet savulaik mācījusies Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā un Gaujienas mākslas skolā. Izstāde “Mākslas orbītā” apskatāma katru darbdienu no pulksten 9 līdz 16. Apmeklējot izstādi, jāievēro divu metru distance un jālieto sejas maska.

Mājvieta, ko dzejniece
vēl paguva redzēt
Nākamie pieturas punkti – Virešu pagasts: Vireši un Vidaga.
Virešu saieta nams, salīdzinot ar to, kā tas no ārpuses un iekšpuses izskatījās kādreiz, ir atdzimis kā fēnikss no pelniem: ar skaistu zāli, augšstāva balkonu un citām telpām. Tur pat ir maza sporta zālīte ar trenažieriem un svaru stieņiem, ko vietējie esot ļoti iecienījuši (pirms ierobežojumu stāšanās spēkā).
Virešu saieta namu vada Santa Sāre. Viņasprāt, šis ierobežojumu laiks ļauj radoši izpausties kultūras iestādēm tieši ciemos un mazpilsētās, piedāvājot mazu formu kultūras pasākumus mazākam cilvēku lokam. Ir tikai jārod pirmais impulss, un tālāk ideja jau jāapaudzē “ar miesu un asinīm”.
Tā, piemēram, pērn ārā pie pagastmājas labi izdevies bērnu rīts “Solistes vardes dzimšanas diena” – radošā darbošanās ar tēliem no dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas bērnu grāmatām.
Un tas jau ir nākamais stāsts – par vienu no Apes novada dižgariem, dzejnieci Kornēliju Apškrūmu (1937–2021), kura visu savu darba mūžu aizvadījusi Virešu ciema bibliotēkā, strādājot par bibliotekāri un aktīvi palīdzot veidot vietējo kultūras dzīvi.
Virešu novadpētniecības centrā “Mājvieta”, kas atrodas šosejas malā, pašvaldības ēkā, 2020. gadā ir izveidota ekspozīcija, kas piedāvā paciemoties pie dzejnieces telpā, kur savulaik viņa strādājusi par bibliotekāri. Ekspozīcijā apskatāmas dažādas Kornēlijas Apškrūmas personīgās lietas – rokrakstā rakstīti manuskripti, pateicības un goda raksti, un daudz citu priekšmetu. Goda vietā ir dzejnieces izdotās dzejas grāmatas un mūža gaitā sakrātā pūču figūru kolekcija.
“Dzejniece pirms aiziešanas mūžībā vēl paguva atbraukt šurp. Sēdēja te pie galda un raudāja no saviļņojuma. Teica – “gribēju redzēt, bet noteikti atbraucu pēdējo reizi”. Tā arī bija,” stāsta “Mājvietas” vadītāja Līga Ozoliņa. Otra ekspozīcija šajā centrā ir veltīta novadpētniecībai, Virešu vēsturei.
Lai ierīkotu “Mājvietu”, pašvaldība ieguldīja līdzekļus gan remontā, gan aprīkojumā. Papildu tam Līga Ozoliņa, jau kā vietējās biedrības “Piegauja” vadītāja, veiksmīgi uzrakstīja projektu, piesaistot finansējumu, kā rezultātā tika nopirkta stikla kausējamā krāsns un piederumi. Krāsnī var kausēt speciāli šim mērķim paredzētu stiklu, radošajās darbnīcās veidojot no tā rotaslietas, šķīvjus, dekoratīvus priekšmetus, suvenīrus un tamlīdzīgi. Tādā pašā ceļā iegādātas silikona formiņas sveču liešanai. Radošās darbnīcas atrodas zem viena jumta ar “Mājvietu”. Tā ir Līgas Ozoliņas izsapņota vieta, kur darboties pagasta iedzīvotājiem un citiem interesentiem, kur uzņemt ekskursantus, tiklīdz tas būs iespējams, piedāvājot viņiem ne tikai apskatīt ekspozīcijas, bet arī izmēģināt roku radošajās darbnīcās.
Vidagas ciema kultūras saliņa ir bibliotēka, ko vada Aira Mūrniece. Bibliotēkas “odziņa” ir tās pagalmā ierīkotā āra lasītava – plaša terase ar soliņiem, galdu, kā arī plauktu grāmatām un presei, to atklāja 2019. gada decembrī. Vēl tāda lasītava ir pie Vidagas skolas un pie Virešu saieta nama.
Āra lasītavu ideju izlolojusi Aira Mūrniece. Eiropas fondu finansējums piesaistīts, rakstot projektu.
“Amerikā ir pat āra lasītavu kustība. Cilvēki sacenšas, kuram skaistāka lasītava, dalās padomos, kā to izgatavot. Vidagā bibliotēka ir zem viena jumta ar feldšerpunktu. Cilvēki nāk pie ārsta, bet uzgaidāmā telpa ir maza. Āra lasītava ir piemērota vieta, kur pasēdēt, palasīt, pagaidīt savu pieņemšanas laiku, paņemt grāmatas, – vienā vietā saņemt vairākus pakalpojumus,” stāsta Aira Mūrniece.
Ieejot jaunajā Smiltenes novadā, Apes novada kultūras cilvēki labprāt ir gatavi dalīties ar idejām un strādāt visiem kopā, lai iedzīvotājiem kultūras piedāvājums būtu daudzpusīgs un bagāts.
Vairāk foto no Apes novada – www.ziemellatvija.lv.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Tiltu uz jauno novadu būvē arī ar dižgaru ceļu

Kategorijas