Deja – tas ir kas vairāk

2009. gada 23. februāris 08:37

5886

15 gadus vecais Artūrs Caune ir vienīgais pusaudzis Valkas rajonā, kurš nopietni aizrāvies ar sporta dejām un viens no retajiem Vidzemes reģionā, kurš piedalās sporta deju čempionātā Latīņamerikas dejās. Jau kādu laiku viņš ir arī sporta deju pasniedzējs Plāņu pagasta jaunākajai paaudzei. Pēdējā gada laikā smiltenieša dzīve ir sagriezusies kājām gaisā.

Divas reizes nedēļā Artūrs pēc mācībām Smiltenes Centra vidusskolas 8. klasē dodas uz deju nodarbībām netālajā pagastā, bet atlikušo trīs darba dienu pēcpusdienas un vakarus aizvada Rīgā, apmeklējot Rihtera deju skolu.

Bet, kad pienāk brīvdienas, kurās daudzi labprātāk atpūstos, Artūram sākas karstais sacensību laiks. Izbrīnīta uzreiz jautāju, vai tiešām viņam ir tikai 15 gadu? Vizuāli pusaudzis izskatās nedaudz vecāks un nopietnāks. Vēl nevarēja nepamanīt, kā viņš rūpējās par savu ārieni - frizūra, iedegums, glīts apģērbs. Izrādās, sporta deju dejotājiem allaž ir jāizskatās nevainojami.

Kad Artūram bija četri gadi, vecāki viņam sameklējuši auklīti, jo pašiem bija jāstrādā. Mamma Sarmīte atradusi superīgu auklīti, kura patiesībā ir tā, kas mazo zēnu ieveda deju pasaulē. Kad puisēnam palika seši gadi, vecāki nolēma, ka jāsūta kādā pulciņā. Tautas deju ansamblis „Ieviņa" jau tolaik bijis prestižs. Artūram jādejo tur.

Tā auklīte puisi aizvedusi uz kultūras namu. Viņa pamanījusi, ka tur notiek ne tikai tautiskās, bet arī modernās dejas. Pašai tās patikušās labāk, tāpēc puišeli ievedusi pa tām durvīm, aiz kurām bērni apgūst pirmās iemaņas sporta dejās.

Artūra vecāki sākumā saķēruši galvu, domājot kas nu būs. Tomēr pārsteigums un saviļņojums pirmajā koncertā, redzot dēlu dejojam, bijis tik liels, ka vēl tagad vecāki labprāt piedzīvo tādas emocijas.

Artūrs stāsta, ka sporta dejas viņam ir kas vairāk par vienkāršu aizraušanos. Tā ir viņa dzīve. Pusaudzim jau paveicās pašā sākumā. Pirmās sacensības, pirmās medaļas un diplomi. Tomēr bieži vien prieki mijās ar asarām. "Nav viegli, jo konfliktsituācijas gadās visai bieži.

Nesaprašanās ar deju skolotāju, vecākiem, partneres maiņa vai vispār tās trūkums. Pārāk ilgi nodejoju iesācēju grupā, jo neviens taču nepateica, ka jāiet uz augstāku līmeni. Iesācējos nomarinēju četrus gadus. Tas bija krietni par ilgu," saka pusaudzis.

Viņš atceras, ka bijis arī ļoti skaists. Tomēr katram notikumam ir savas ēnas puses. "Dziedātājs Kaspars Markševics jeb Cash organizēja labdarības pasākumus Latvijas bērnunamos un internātskolās.

Viņš vēlējās, lai es ar savu deju partneri tajos piedalītos. Sajūtas ir labas, kad sniedzu prieku citiem. Tomēr tajā laikā novārtā palika deju treniņi un sacensības. Nāca dusmas, viss gāja pa gaisu, jo gribējās piedalīties sacensībās un atrasties uz goda pjedestāla," atceras Artūrs.

Lai to izdarītu, pusaudzis ar mammu sapratis, ka jāmeklē ir deju pasniedzējs. Citādi startēt sacensībās nebūtu iespējams. "Mamma visur zvanīja un meklēja treneri. Kļuva pat diezgan bezkaunīga, bet citādi nevarēja. Sazvanījām profesionālu sporta deju dejotāju Ojāru Bāci. Viņš bija pat gatavs no Rīgas atbraukt uz Smilteni. Tā arī notika," saka sporta deju dejotājs.

Trenerim smiltenietis iepaticies, un viņš bija gatavs Artūru trenēt. Vienīgi kur? "Pilsētā telpas bija grūti atrast. Tās, kuras piedāvāja, atļauties nevarējām. Jāpateicas Vijciema tautas nama vadītājai Vitai Bērziņai, kura bija pretimnākoša.

Tā nu treneris divas reizes nedēļā brauca no Rīgas un katru reizi trenēja mani trīs stundas. Bet pēc pusgada sākās problēmas, jo nebija vairs deju partneres. Ar vecākiem domājām, ko darīt. Apstāties nedrīkstēja, jo esmu tik dziļi tajā visā iekšā. Dejošana ir visa mana dzīve," atklāj pusaudzis.

Kopš pērnā gada oktobra Artūrs dejo Rihtera deju skolā Rīgā. 8. klases skolniekam dzīve pēdējos mēnešus rit bez brīvdienām. Par draugiem un ballītēm vispār var aizmirst, jo laika tādām nav. Pusaudzis atklāj, ka nav īsti vēlmes izklaidēties ar vienaudžiem. Ja Artūram būtu viena pavisam brīva diena, viņš labprātāk to nogulētu.

Izturība Artūram patiešām ir, jo darba dienu rīti viņam iesākās pirms astoņiem un beidzas pēc pusnakts. "Pirmdienās pēc skolas nepaspēju aiziet uz konsultācijām, jo jābrauc uz Rīgu. Iemetu somu mammas mašīnā, viņa atkal paķērusi termosu, un laižam prom. Pa ceļam pamācos, jo Rīgā treniņi notiek četras stundas. Tāda pati ir arī otrdiena un piektdiena, bet trešdienās un ceturtdienās braucu uz Plāņiem mācīt sporta dejas bērniem. Brīvdienās man ir sacensības," stāsta Artūrs.

Dejotājs ļoti priecājas un novērtē, ka skolotāji ir ļoti saprotoši, citādi viņš nevarētu būt laimīgs. Turpretī vienaudži viņu ne vienmēr saprot. Nākas dzirdēt arī nievājošus izteicienus, bet tas nav šķērslis, lai puisis turpinātu iesākto.

Artūrs vairākkārt teicis, ka viņa sapnis ir kļūt par sporta deju pedagogu. Viņš jau savos 15 gados ir ceļā uz to. Sapnis dzimis pirms aptuveni diviem gadiem, kad iepazinies ar savu deju skolotāju Ojāru Bāci.

"Viņš man ir liela autoritāte. Es gribu, lai arī mūsu pusē sporta dejas būtu populāras, lai bērni varētu dejot ne tikai iesācēju grupā, bet arī augstākā līmenī. Saprotu, ka jāsāk ar mazumiņu, un es to arī daru. Ticu, ka kādreiz tas man izdosies. Sajūtas, ko gūst dejojot, nav vārdiem aprakstāmas," nosaka Artūrs.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Deja – tas ir kas vairāk

Kategorijas