Laiku ķerot

2021. gada 18. jūnijs 00:08

Laiks nudien ir relatīvs jēdziens, it īpaši tad, ja, piemēram, atvaļinājums ir tikai divas nedēļas. Te tu esi tām vienā pusē, te pēkšņi jau otrā, un skat, – rīt jau atkal darba diena. Laiks ir pazudis, aizskrējis izcila sprintera cienīgā ātrumā, un pierakstīto, atvaļinājumā darāmo darbu sarakstā palikuši arī parādi uz nākamajām divām brīvajām nedēļām. Un ne tāpēc, ka tu, cilvēks, esi slinkojis, nē, bijis gluži otrādi, no rītiem pat esi cēlies agri tāpat kā darba dienās, bet laiks, kā jau relatīvs jēdziens, tieši atvaļinājumā izdomājis joņot.
    Nu labi, pie vainas varbūt ir tas, ka manas no algotā darba brīvās nedēļas iekrita laikā, kad dabā viss aug un dārzos ir daudz darāmā, tiklīdz viss ir izravēts, nezālēm jāķeras klāt otrā tūrē, tad trešā, – tas jau ir ierasts vasaras sākuma laika stāsts. Un tad, kad karsts, dārzs ir jālaista, un drīz būs vagās jāretina burkāni un bietes, un tad atkal viss, kas aug un zeļ, un briest, būs jāravē. Nē, es par to nesūdzos, dārzs ir mana sirdslieta, mans hobijs, es tajā strādājot vienlaikus atpūšos, kaut gan tas izklausās pretrunīgi, tikai šādi tā vasara aizjoņo, – re, nākamnedēļ jau Līgo svētki un Jāņi, un cik tad vairs līdz Ziemassvētkiem...
    Par laika relativitāti aizdomājos, kad secināju, kādos atskaites punktos to mēru, piefiksēju, ka mani laika pieturas enkuri ir arī tas, kas manā dārzā attiecīgajā brīdī zied (daudz kas aug arī ēdams, bet tas šajā aspektā tomēr nav primāri). Pirmās piesakās sniega rozes, tad – sniegpulkstenītes, pēc tam – zilsniedzītes, tad ir tulpju un narcišu laiks, tad uzzied maijpuķītes, nākamās savus ziedus atver peonijas un dienziedes, nu jau zied arī īrisi un jasmīni... Un šo ziedēšanu vērojot, man ir sajūta, ka viens gads ir vienkārši pazudis kā nebijis, tas taču bija pavisam nesen, kad, re, tās peonijas vai tie īrisi ziedēja iepriekš, bet nē, pa vidu ir taču 12 mēneši, vēl viens gads pagājis. Taču šādā mirkļu mūžībā ir savs skaistums, tas ir pastāvībā, solījumā, ka viss turpināsies pēc lapkriša, pēc rudens lietavām un ziemas sniegiem.
    Tagad nav ilgi jāgaida, kad uzziedēs lilijas un lavandas, vakara stundās smaržos matiolas, uzplauks vasaras dālijas, garumā izstiepsies kosmejas un rudbekijas. Lielā, skaistā krūmroze ar ziediem kā apakštasītes šoziem diemžēl pat nosegta nosala, bet ne pavisam, jau sparīgi augšup tiecas jauni dzinumi. Tad nāks flokšu laiks. Flokši ir vienas no manām mīļākajām puķēm, varbūt tāpēc, ka man tās simbolizē vasaras pilnbriedu un drīzas ražas laiku. Tad vēl būs gladiolu laiks, bet pēdējie manā dārzā uzziedēs baltie un lillā miķelīši. Tad jau dārzam pāri sakliedzoties projām lidos gājputni. Pavisam tuvu būs vēls rudens.
    Enkuri, kas piebremzē un izsaka laiku, katram ir savi, jo Einšteins taču atklāja relativitātes teoriju. Svarīgākais, lai tādi būtu vispār, jo mirklim ir liels spēks.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Laiku ķerot

Kategorijas