Bez darba nevaru nosēdēt, man visu laiku kaut kas jādara

2021. gada 18. jūnijs 00:08

1076

Bez darba nevaru nosēdēt, man visu laiku kaut kas jādara

Katrs no mums ir pazīstams ar Raimondu Paulu. Lielākā daļa ne personīgi, bet caur viņa mūziku. Kādam Raimonds Pauls ir līdz dvēseles dziļumiem smeldzīgu dziesmu autors, kādam ‒ lustīgu šlāgeru dziesminieks, cits nevar dzīvi iedomāties bez viņa kinomūzikas, vēl kādam Raimonds Pauls ir dziesmusvētku pāri laikiem dzīvojošo kora dziesmu komponists. Raimonda Paula mūzika ir katrā no mums, pat ja mēs to neapzināmies.
Intervēt Raimondu Paulu bija mans sapnis jau ilgāku laiku, gribējās uzdot jautājumus, kas, iespējams, izpalikuši lasītajās un redzētajās intervijās. Par dzīvi, par mūziku, par Raimonda Paula ceļu. Janvārī komponists svinēja jubileju, intervijas ar viņu bija skatāmas un lasāmas visur, tāpēc nolēmu ieturēt pauzi. Pēc pusgada, kad noskrējusi jubilejas burzma, sameklēju viņa telefona numuru un pēc pāris zvaniem esmu Latvijas Radio mājā. Šeit Raimondam Paulam ir sava telpa, kurā ir flīģelis, skapis grāmatām un notīm, ērti ierīkota vieta sarunām un darbam, pie vienas no sienām ‒ viņa dzīvē nozīmīgu cilvēku fotogalerija. Uz interviju ierodos bez fotogrāfa, lai pēc iespējas mazāk radītu neērtības un saspringuma sajūtu mūsu sarunā.
Ierodos, drošs paliek nedrošs, desmit minūtes pirms norunātā laika, un man ir iespēja klātienē klausīties, kā Raimonds Pauls ar komponistu Jēkabu Jančevski strādā pie topošā koncerta, kas 21. augustā izskanēs Latgales vēstniecībā “Gors”.

Raimonds Pauls: – Tagad jau neviens nekā nezina – vienu dienu vari kaut ko plānot, otrā dienā viss tiek atcelts. Ja viss paliks, kā ir plānots, mums būs koncerts “Gorā” kopā ar simfonisko orķestri (Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri). Jēkabs Jančevskis, kas ir ļoti talantīgs komponists, aranžēs manu miniatūru ciklu “Naktstauriņi”, spēlēsim arī Holivudas zelta laikmeta melodijas.
- Pa tālruni teicāt, ka vasarā varētu notikt vairāki jūsu koncerti. Vai ir zināms, kad tie notiks un kas tie būs par koncertiem?
- Vēl neesam parādījuši koncertprogrammu ar aktieri Andri Keišu, dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju, un vēl arī koncerts ar Elīnu Garanču. Tas būs ļoti iespaidīgs koncerts, kam vajadzēja notikt janvārī, tajā izskanēs divi dziesmu cikli – ar Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša dzeju. Šobrīd strādājam arī pie izklaides programmas, ko varētu nosaukt “Atmošanās” vai “Atgriešanās”, tai vajadzētu izskanēt jūlijā Dzintaru koncertzālē. Kopā ar Latvijas Radio bigbendu spēlēsim visu manu veco repertuāru, piedalīsies visi mani solisti, katrs būs izvēlējies to dziesmu, ko visvairāk ir dziedājis un kas katram visvairāk krīt uz nerviem. Būs Žoržs Siksna, Normunds Rutulis, Intars Busulis, grupa “Credo” un daudzi citi. Katrs izpildīs tikai pa vienai dziesmai, un tas būs tikai viens vienīgs koncerts. Paralēli notiks arī koncerti Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur skanēs tā mūzika, ko esmu rakstījis teātru izrādēm.
Es bez darba nevaru nosēdēt, man visu laiku kaut kas ir jādara. Arī tajā laikā, kamēr nekas nenotika, es visu laiku strādāju studijā. Ja paskaita, pēdējos gados man koncertu ir bijis pat vairāk nekā vecajos laikos. Es pats izdomāju, ko gribu darīt, un rīkojos. Strādāju dažādos žanros – gan ar nopietnu mūziku, kā koncerts ar pasaules līmeņa diriģentu Marisu Jansonu, gan izklaides žanrā, kā ar aktieri Andri Bērziņu. Visu laiku meklēju jaunus izpildītājus, strādāju ar orķestriem, koriem, deju kolektīviem. Un vēl arī mēģinu sacerēt dziesmas dziesmusvētkiem.

- Kā jums izdodas sarakstīt šīs paliekošās, pat himniskās dziesmusvētku dziesmas? Kur ir tas noslēpums? Vai pats sev esat to atklājis?
- Neviens nezina, kur ir tas noslēpums. Mēs spēlējam daudz dziesmu koncertos, meklējam, bet tikai dažas ir tās, kas patiešām izskan kā dziesmusvētku dziesma. Kāda dziesma izskan aulā, un šķiet, ka tā būs īstā, bet estrādē tā dziesma neizskan. Dažkārt šķiet – šī dziesma patiks klausītājam, tā izskanēs, bet pēc koncerta saproti, ka neizskanēja un neiepatikās. No vienas puses, jābūt priekšnojautai, kā dziesmu uzņems koris, klausītājs, taču to paredzēt nav iespējams. Kāpēc vienmēr cauri visiem laikiem izskan latviešu klasiķu kora dziesmas? Kāpēc ir dziesmas, kas radītas pagājušā gadsimta vidū, bet vēl joprojām skan dziesmusvētkos? Tā ir ķīmija, kas notiek tikai tad, kad sanāk kopā koristu simti, skatītāju tūkstoši, ir debesis, zeme un ir enerģija, un tikai tad tu vari pateikt – tā ir vai nav dziesmusvētku dziesma. Un, ja viss sakrīt, tad tā ir tā dziesmusvētku kulminācija.

- Jūs esat teicis, ka sākotnēji klavierspēle ir bijusi jūsu vecāku pat uzspiesta griba. Kāpēc tieši klavierspēle, nevis, teiksim, medicīna vai jurisprudence? Varbūt jūsos bija muzikalitāte, ko viņi redzēja?
- To es vēl līdz šai dienai neesmu sapratis, no kurienes maniem vecākiem bija šī mīlestība pret teātri, pret mākslu, pret mūziku. Runāsim atklāti – mammai bija dažu klašu izglītība, tēvs bija visīstākais proletārietis. No kurienes? Acīmredzot viņi gribēja, lai viņu bērni kaut ko iemācās. Par to es viņiem varu pateikt vislielāko paldies, par to, ka viņi mani piespieda mācīties spēlēt klavieres.

- Mūsdienās ir bērnu audzināšanas virziens, kas uzskata, ka vecāki neko nedrīkst uzspiest bērnam. Jūsu bērnībā ar šādu attieksmi mēs paliktu bez komponista Raimonda Paula?
- Toreiz bija cita audzināšana. Ja tēvs man pateica, ka jāspēlē klavieres, es spēlēju. Tās nebija bailes, tā bija cieņa, respekts. Mūsdienās, manuprāt, tā ir liela problēma, ka nav šīs cieņas un respekta pret vecāku teikto. Ko tu vari pats izdomāt un izlemt bērna vecumā? Tev taču nav ne tās pieredzes, ne domāšanas.

- Vai jūsu māsas profesija (Raimonda Paula māsa ir tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere) arī ir jūsu vecāku izvēle?
- Nē, tā bija viņas pašas izvēle. Sākotnēji viņa aizrāvās ar modēm, pēc tam absolvēja Mākslas akadēmiju un kļuva par vienu no Latvijas izcilākajām gobelēnu māksliniecēm.

- Vai bez mūzikas un klavierēm jums bērnībā atlika laika arī palaidnībām un pārgalvībām?
- Dabīgi! Tie bija traki laiki, pēckara gadi. Mēs dzīvojām pie Spilvas lidlauka, kas bija pilns ar pamesto munīciju. Puikām, protams, tas viss interesēja, mēs tur dzīvojāmies, spridzinājām to munīciju, daži tur arī tika sakropļoti. Tie bija traki laiki.

- Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos?
- Mūsu māja atradās tādā vietā, kur strādnieki nāca garām pēc darba fabrikā, un, kad mūsu logi bija vaļā, viņi sauca, lai es uzspēlēju viņiem kaut ko. Atceros, ka spēlēju melodijas no tā laika populārām kinofilmām. Tolaik man varēja būt kādi desmit vienpadsmit gadi. Skolā es biju cienījams cilvēks, jo es bez lielīšanās varu teikt, – kad es spēlēju klavieres, visa zāle stāvēja kājās, jo es spēlēju himnas – Latvijas PSR un PSRS. Skolā manu klavierspēli izmantoja, kā vien varēja – man bija jāspēlē dejotāju mēģinājumos, kora mēģinājumos. Bieži vien šādā veidā es nopelnīju labas atzīmes citos priekšmetos.

- Kā Raimonds Pauls ‒ jauns pianists, kas apbružājies bohēmā, kuram, pēc jūsu paša vārdiem, nākusi līdzi uzdzīvotāja slava, kurš spēlē džezu, – nonāca radio, tika pie ierakstīšanās iespējām un kļuva populārs?
- Katram mums jaunībā ir bijušas savas nepatikšanas un grēki, tomēr visās šajās ballītēs un bohēmās es ieguvu gan daudz ko sliktu, gan arī daudz ko labu. Paldies Dievam, es spēju nostabilizēties un tikt vaļā no daudzām vājībām, kas daudzus talantīgus cilvēkus novedušas kapā. Man izdevās no tā izrauties.
Piecdesmito gadu beigās Latvijas Radio muzikālais vadītājs bija izcilais latviešu komponists Jānis Ivanovs, un tieši viņam, trīcēdams no bailēm, es nospēlēju vienu no savām pirmajām dziesmām – “Ziemas vakars”. Ar to arī sākās mana muzikālā karjera.
Savulaik, padomju laikos, Latvijas Radio spēlēja milzīgu pozitīvu lomu latviešu kultūrā. Šeit bija gan profesionāls orķestris, gan koris, tika veikti daudzi ieraksti. Bija tolaik arī cenzūra, bet tajā pat laikā daudz kas šeit tika radīts un arī spēlēts. Un nevajag naivi domāt, ka šodien nav cenzūras.

- Ir komponisti, kas stāstījuši, ka viņiem pie gultas stāvējušas klavieres gadījumam, ja naktī sapnī atnāk kāda ģeniāla melodija. Vai arī jums pie gultas ir stāvējušas klavieres?
- Nevajag tam visam ticēt! Kad palasa grāmatas, kas sarakstītas par komponistiem, dzejniekiem, rakstniekiem un gleznotājiem, puse ir ūdens. Tas viss ir sadomāts. Visi viņi ir bijuši dzīvi cilvēki, uzdzīvotāji, bet viņiem ir bijis talants, un ar to viņi spēlējās. Bet grāmatās saraksta tādas lietas, lai viņš radītu, bija jānāk zemestrīcei vai jāsper zibenim. Es par to parasti smejos.

- Kā tas notiek – mūzika jūsos neizbēgami skan un jūs to izspēlējat, uzrakstāt notīs vai tas tomēr ir eksperimentu, meklējumu, pārdomu ceļš?
- Tas notiek gan tā, gan tā. Es komponēju tikai pie klavierēm, kādreiz man koncerta laikā ienāk prātā kāda jauna melodija, citreiz tas ir dzejolis, kas mani noskaņo.
Man ir laimējies, es esmu saticies un strādājis ar daudziem Latvijas tā saucamajiem kultūras dižgariem ‒ Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku un vēl varētu nosaukt tiešām izcilu cilvēku vārdus.
Daudz esmu strādājis ar Jāni Peteru, viņš ir ļoti izcils dzejnieks. Notis viņš nezināja, tāpēc es uzrakstīju viņam dziesmas skeletu pa zilbēm, lai viņš zina, kādā pantmērā rakstīt vārdus šai dziesmai. Bieži vien tās zilbes bija uz ātru roku rakstītas rindas, ko pat publiski nevienam rādīt nedrīkstētu. Nu, un beigās viņš man atnes fantastisku mīlas dzejoli! Es viņam bieži prasīju – Jānīt, tu šo skaisto dzejoli uzrakstīji no tām manām zilbēm? Viņš teica – kad tu man vienreiz apniksi, es tās tavas zilbes publicēšu.
Man bija laime strādāt arī ar diviem izciliem krievu dzejniekiem – Andreju Vozņesenski un Jevgēņiju Jevtušenko.
Šodien es neredzu šādus izcilus dzejniekus.

- Esat strādājis ar izciliem dzejniekiem un ļoti dziļu dzeju, bet bijušas arī tādas dziesmas kā, piemēram, “Anniņa vanniņā” un “Cāļus skaita rudenī”…
- Bija savulaik tāds dzejnieks Alfrēds Krūklis, kuru laikabiedri neņēma par pilnu, sauca par pārāk vienkāršu un sentimentālu, bet man ar viņa patriotiskajiem dzejoļiem ir vairākas dziesmas, kas vēl joprojām ir ļoti populāras, – “Teic, kur zeme tā”, “Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu”, “Mežrozīte”. Nepieciešamas arī šādas dziesmas.
Tas pats ir ar Guntaru Raču. Nemeklējiet viņa dzejā dziļu filozofiju, viņš ir meistars tā sauktajā vieglajā žanrā. Tautai vajadzīga arī izklaides mūzika, šlāgeri, kur nevajag analizēt vārdus, aizdomāties, tā ir domāta dejošanai un atpūtai, vajadzīgas ir arī bērnu dziesmas. Bet tajā pašā laikā Guntaram ir arī nopietni dzejoļi.

- Kad un kā jūs pamanīja Maskavā? Kā sākās sadarbība ar Krievijas estrādes izpildītājiem?
- No vienas puses, tas notika ļoti vienkārši, no otras, tā bija laimes spēle. Viss bija atkarīgs no vienas dziesmas – vispirms tevi pamana, tad šo dziesmu iztulko krievu valodā un, ja tā kļūst populāra, tevi aicina uz televīziju un koncertiem. Ja pareizi atceros, mana pirmā dziesma, ko iztulkoja krievu valodā, bija “Zilie lini”.
Lielu lomu manā muzikālajā karjerā nospēlēja Alla Pugačova, tas, ka viņa iedziedāja manis komponētās dziesmas. Tās visas kļuva par hitiem.

- Interneta vidē ir atrodami daži reti jūsu dziesmu ieraksti, kurus sākotnēji izpildījuši citi dziedātāji. Piemēram, ir ieraksts, kurā Aija Kukule izpilda dziesmu “Ещë не вечер”, pati dziesma šajā versijā ir ļoti nopietna, ar orķestri un ērģelēm, taču beigu galā to dziedāja Laime Vaikule un dziesma bija vieglā žanra šlāgeris. Vai, piemēram, dziesmas “Vīrietis labākos gados” sākotnējo versiju izpildīja Nora Bumbiere, bet vēlāk šī pati dziesma popularitāti iekaroja jau disko versijā Aijas Kukules un Mirdzas Zīveres izpildījumā. Kas izšķīra to, kā dziesma skanēs gala versijā?
- Tā mēdz notikt, un bieži vien. Sākot strādāt pie dziesmas, mēs nezinām, kā tā beigās skanēs. Starp citu, reti kurš zina, ka viens no Vaikules hitiem “Vernisāža” sākotnēji bija sarakstīts kādai izrādei kā parodija par itāļu dziedātājiem, ko spoži izpildīja Dainis Porgants. Pēc tam tika uzrakstīts krievu teksts, un dziesma kļuva populāra visā Padomju Savienībā un ārpus tās robežām. Neviens nekad nezina, kāds būs dziesmas liktenis. Alla Pugačova sākotnēji nemaz negribēja dziedāt dziesmu par miljons sārtajām rozēm, atteicās, taču šī dziesma kļuva par viņas superhitu. Arī Nora Bumbiere sākumā kategoriski atteicās dziedāt “Par pēdējo lapu”.
No mūsdienām spilgts piemērs ir par Agnesi Rakovsku. Viņa ir ļoti stilīga un neatzīst šlāgermūziku, tomēr es uztaisīju ar viņu koncertprogrammu, kas izskanēja diezgan veiksmīgi. Kas bija viņas lielākais grāvējs šajā programmā? Nevis tas, ko viņa rakstīja vai es speciāli šai programmai sacerēju, bet savulaik Edgara Liepiņa izpildītais “Lācītis”, dziesma, kurā ir četras notis un divi akordi. Tas ir tas, ko tu nekad nevari iepriekš paredzēt.

- Jums ir ļoti smeķīgs humors, vienmēr izsakāt lakoniskas, trāpīgas replikas. Vai tas ir mantots no kāda no jūsu vecākiem vai tas ir jūsu paša?
- Papus bija uz visādām dullībām, varbūt tas ir no viņa. Man koncertos vienmēr “niez mēle”, es spēlējot jau redzu savu upuri – tas ir dziedātājs vai zālē kāds skatītājs. Bet jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizvainotu cilvēku. Ir gan arī gadījies nošaut garām.

- Par jums izveidojies iespaids kā par nosvērtu, mierīgu cilvēku. Vai radošajā procesā varat pazaudēt paškontroli, kļūt tiešs un varbūt pat ass?
- Diezgan reti. Es uzskatu, ka vispareizākā politika ir klusēt. Piemēram, mēģinājumos ar aktieriem dažkārt traks var palikt, bet ir jāprot savaldīties. Bet, ja visā manā karjerā ir bijis kāds, kas tiešām mani nokaitinājis, man bija pavisam vienkāršs risinājums, es pateicu – es ar jums vairs nesadarbošos, un ar to tā dziesmiņa arī bija nodziedāta.

- Jūsu attiecībās ar sievu, kur viss ir pakārtots jūsu radošajai dzīvei, karjerai, vai arī viņai ir izdevies realizēt sevi?
- Jāteic, ka šajā ziņā man ir ļoti paveicies, jo viņa vienmēr man ļoti daudz palīdzējusi un mani atbalstījusi, viņa uzaudzināja mūsu meitu un palīdzēja viņai nostāties uz kājām. Mēs kopā esam sešdesmit gadus, kas mūsdienās ir rekords – ar vienu sievu nodzīvot tik ilgi.

- Pie visas jūsu aizņemtības, koncertiem, tūrēm, pielūdzējām, dziedātājām, popularitātes un baumām, kā jums izdevies palikt kopā un saglabāt šo savienību cauri visiem šiem gadiem?
- Pirms kāda laika bija skandāls ar Plasido Domingo ‒ bija kundzītes, kas atcerējās, ka jaunības dienās viņš viņām bija pievērsis vairāk uzmanības, nekā būtu atļauts, pataisīja Domingo par izvirtuli. Var jau būt viņš tāds arī bija, bet tā ir viņa darīšana. Kad man uzdeva jautājumu, vai man jaunībā ir bijušas kādas aizraušanās, es atbildēju – dabīgi, es taču esmu normāls cilvēks. Man tikai palaimējies, ka, salīdzinot ar Domingo, visas tās, kas šodien par mani varētu kaut ko liecināt, jau ir viņā saulē. Pēc šādas atbildes neviens vairs par šo tēmu neko neprasa.

- No visiem žanriem, kuros esat strādājis, kurš jums pašam ir vistuvākais?

- Vistuvākā man ir klavierspēle. Klavieres ir instruments, caur kuru es varu izteikties un kas man dzīvē ir daudz palīdzējis. Mans lielākais prieks ir tad, kad dziedātājs vai koris nodzied to, ko esmu sarakstījis, un cilvēki to uzņem, tas viņiem ir tuvs un var redzēt, ka tas viņus aizkustina, – tas ir pats svarīgākais. Žanram nav nozīmes.

- Esat savā karjerā spēlējis gan lielās koncertzālēs, gan izbraukājis teju visus Latvijas kultūras namus. Vai ir vēl kāda vieta Latvijā, kur neesat uzstājies?
- Nekad neesmu atļāvies izturēties nicīgi, atsakoties braukt uz kādu lauku kultūras namu vai kādu koncertu laukos. Esmu izbraukājis visu Latviju krustām šķērsām, spēlējis uz visneiedomājamākajiem instrumentiem, tāpēc ka es cienu tos cilvēkus, kas nāk manī klausīties.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bez darba nevaru nosēdēt, man visu laiku kaut kas jādara

Kategorijas