Jauši vai nejauši, bet ceļš aizvedis līdz vietai, kur katra diena ir Jāņi

2021. gada 28. jūnijs 13:18

4040

Jauši vai nejauši, bet ceļš aizvedis līdz vietai, kur katra diena ir Jāņi

Dodoties ciemos pie komponista Jāņa Lūsēna un viņa dzīvesbiedres, Latvijas Nacionālās operas un baleta simfoniskā orķestra flautistes Evijas Mundeciemas uz komponista īpašumu – bijušo Ozolu skolu Valkas novada Zvārtavas pagastā, sākumā pabraucu pagriezienam garām, nepamanot norādi.

Trīsstāvu ēka, ko 1910. gadā uzcēla toreizējā Aumeisteru draudze skolas vajadzībām, ir paslēpusies aiz lieliem kokiem, nostāk no grants ceļa, kas no Bilskas caur Lobērģiem ved uz Gaujienu, un nav tik viegli pamanāma kā uz delnas. To, ka šī ir īstā vieta, piefiksēju pēc nedaudz tālāk uz Gaujienas pusi kalnā esošās autobusu pieturas “Ozolu skola”. (“Autobusu pieturai “Ozolu skola” ir noņemts pieturvietas statuss, nu, kas tas ir! Gribu to statusu atjaunot un pašu pieturu sakārtot, man ir doma ielikt tur grāmatu plauktu, lai cilvēki var sēdēt un lasīt grāmatas,” tā vēlāk intervijā teiks Jānis Lūsēns.)

Mūzika aizved ceļojumā savā iekšējā pasaulē

Ciemošanās mērķis ir drīz gaidāmie Jāņi, – Jānis Lūsēns ir Jāņu dinastijas pārstāvis. Jānis bija viņa vectēvs un viņa tēvs, šo vārdu nes arī komponista dēls Jānis Lūsēns juniors. Piedevām Ozolu skola atrodas gleznainā, nomaļā apvidū, pļavu un lauku ieskauta, nu kur vēl labāku vietu līgošanai un jāņošanai vēlēties?! Taču vēlāk sarunā atklājas, ka tas nebūt nenozīmē to, ka Jānis Lūsēns savu vārdadienu svin ar vērienu, – pērn jaunajās mājās Ozolu skolā svētki tikuši aizvadīti klusi un mierīgi, saulstāvjos iekurinot ugunskuru. “Pirms Jāņiem un Ziemassvētkiem ir saulstāvji, bet saulgrieži ir pavasara un rudens ekvinokcija (astronomijas termins, ko lieto dienas un nakts garuma vienāduma apzīmēšanai),” skaidro Evija. Arī šonedēļ uz lielu Jāņu svinēšanu Jānis Lūsēns nepošas un līdz rīta gaismai pie ugunskura negrasās sēdēt. Nekādas īpašas Jāņu sajūtas viņam neesot. “Man katru dienu ir Jāņi,” rezumē komponists.

Viņam jaunajās mājās Ozolu skolā ir darāmā pāri galvai, – lielais īpašums ir jāuztur un jāturpina labiekārtot (piemēram, kopš 14. jūnija ēkas pirmajā stāvā Jānis un Evija piedāvā izīrēt divistabu apartamentus cilvēkiem, kuri, apceļojot Ziemeļvidzemi, meklē vietu, kurā atgriezties un uzkrāt spēkus jauniem ceļojumiem), tad vēl tiek plānotas dažas Jāņa Lūsēna performances, maksimums, 15 cilvēku lielai grupai, par ko sīkāka informācija būs sociālajos tīklos, un ģitārista, komponista un aranžētāja Mārča Auziņa jaunās programmas koncerts “Lielā plūsma”, kas Ozolu skolā notiks 29. jūlijā pulksten 20.

Bet pāri visam ir radošais darbs. Paralēli remontdarbiem, darbam pagalmā un dārzā un citām saimnieciskām lietām Jānis Lūsēns komponē. Dzīvojot Ozolu skolā, viņš radījis mūziku jaunam mūziklam visai ģimenei – ziemas pasakai “Zvaigznes bērns”, kas pie skatītājiem dosies šā gada nogalē (ja vien atkal netiks noteikti jauni ierobežojumi “Covid-19” dēļ). Mūzikla dramaturģijas pamatā izmantota Oskara Vailda pasaka, tas ir krāšņs un emocionāls stāsts par cilvēka pieaugšanu un grūtību pārvarēšanu. Ozolu skolā Jānis Lūsēns radījis mūziku arī dziesmai “Sidraba birzs” ar Māras Zālītes vārdiem nākamajiem dziesmu svētkiem, ielicis milzīgu darbu “Putnu operas” otrajā redakcijā (vienkāršoti sakot, nošu digitalizācijā) un “Leļļu operas” otrajā redakcijā (šī opera tiek pārstrādāta un atjaunota jaunam uzvedumam Latvijas Nacionālajā operā un baletā). Tad vēl ir 12 miniatūras flautai vai basa flautai, miniatūra klavierēm, kā arī izdošanai Vācijā, kas ir jau noticis fakts, sagatavoti divi lieli garīgās mūzikas opusi ar sakrāliem tekstiem zēnu korim.

Tas kopumā ir milzīgs darbs. Ir brīži, kad negribas pat pieiet pie klavierēm, neslēpj komponists un piebilst, ka tomēr nevarot paveikto iemest krāsnī kā Bulgakovs (krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs pats ar savām rokām iemeta krāsnī romāna “Meistars un Margarita” sākotnējo versiju – redakcijas piezīme). “Ja tomēr iemetīsi, tad es pēc tam pa kluso skriešu un vilkšu ārā pusapdegušas partitūras. Un tu nevari apstāties, rudenī un Ziemassvētkos ir paredzēti lieli koncerti,” Jāni Lūsēnu mūsu sarunas laikā uzmundrina viņa dzīvesbiedre Evija.

“Nākamgad gribu braukt pa Latviju, bet tagad man tiešām ir jāsēž pie notīm un jākapā tālāk,” piekrīt komponists. “Brīvdienu man nav. Nu labi, brīvdienas ir katru dienu, bet režīmu nosakām paši. Abi ar Eviju esam apzinīgi, tāpēc atpūtai paliek maz laika.”

Evija piebilst, ka attiecībā uz Ozolu skolas atjaunošanu un labiekārtošanu idejas viņiem ir kā mājas. Pirmajā stāvā būs vēl vieni apartamenti (tāpat kā pirmie, vēlams, ģimenēm ar bērniem), trešajā stāvā – bērnistaba, kur bērniem rotaļāties, ja ārā līst. Tad vēl ir sapnis ārā izbūvēt lielu terasi ar lielu skatuvi.

“Cenšamies pēc labākās sirdsapziņas. Evija jaunajos apartamentos ir ielikusi sirdi un dvēseli, lai tur būtu jauki, bet tas nav ar domu pelnīt. Nekāda peļņa, nekāds bizness šeit nav paredzēti, tas pat nav iespējams (pašu ierīkotā lielās trīsstāvu ēkas centralizētā apkure ar granulām ziemā vien izmaksu ziņā prasa savu – redakcijas piezīme), bet kaut kā šī vieta ir jāuztur, lai bērzi ēkai neaug cauri. Tādēļ arī rīkosim koncertus un muzikālas performances – skaņu laukus ar manas kolekcijas instrumentiem,” stāsta Jānis Lūsēns. Tam ir paredzēta lielā zāle Ozolu skolas otrajā stāvā, kur atrodas komponista mūzikas kolekcija un izvietoti 15 guļamkrēsli, lai mūzikas baudītāji atrastos pusguļus stāvoklī un pilnīgi atslābinātos skaņu laukiem. Intervijas laikā izmēģināju, kā tas ir, – Jāņa Lūsēna performance šajā vēsturiskajā bijušās skolas telpā šķita izcili iederīga, pat pārpasaulīga, un nemelošu, sakot, ka man no emocijām “skudriņas” pa ādu skrēja. Šķita, skan pati skolas ēka. Piedāvājot performances klausītājiem, otrajā daļā dzīvesbiedram pievienojas Evija, spēlējot dažādas flautas.

“Mēs neievedam meditācijā, mēs vienkārši radām katram klausītājam savas personīgās asociācijas. Jānim šāda mūzika sniedz mierinājumu, sakārtotības sajūtu. Domājām, ka vajadzētu ar to dalīties arī ar citiem. Mēs nepretendējam uz mūzikas terapiju. Es to vairāk izjūtu kā ceļojumu katram savā iekšējā pasaulē ar mūzikas, ar skaņu palīdzību,” teic Evija.

Tādas vietas dēvē par Dieva ausīm

Nekad agrāk neesmu bijusi Ozolu skolā, tāpēc nevaru salīdzināt to, kā bija agrāk un kādas ir izmaiņas, kopš Jānis Lūsēns 2020. gada sākumā atkārtotā Valkas novada domes rīkotajā izsolē kā vienīgais pretendents savā īpašumā par 40 200 eiro ieguva vēsturisko īpašumu “Ozolu skola” (vēsturisko skolas ēku, dzīvojamo māju “Būrkalni”, 6,42 hektārus zemes, klēti, artēzisko aku, šķūni, saimniecības ēku un asfaltētu piebraucamo ceļu). Pašvaldība Ozolu skolu slēdza, jo skolēnu skaits tajā bija sarucis līdz septiņiem bērniem.

To esam atjaunojuši, to arī un to, – izrādot bijušās Ozolu skolas ārpusi un iekšpusi, stāsta Jānis un Evija. Vēlāk sēžam un sarunājamies otrajā stāvā, bibliotēkas zālē, un saimnieki cita starpā piebilst, ka šajā telpā ir saglabāti oriģinālie grīdas dēļi. “Atjaunojot Ozolu skolu, neviens dēlis netiek izmests, viss atrod savu otru elpu. Arī tās dārza “kastītes” pagalmā ir uzbūvētas no vecajiem pirmā stāva grīdas dēļiem. Tā ir Jāņa ideja,” piebilst Evija. Proti, pagalmā, dīķa malā, ir izveidots miniatūrs dārziņš – dobes ir “ieliktas” dēļu kastēs. Tur aug salāti, tomāti, ķirbji, dažādi garšaugi, arī lupstājs, kas ir Jāņa Lūsēna mīļākais garšaugs, tāpēc tiek audzēts vairumā un likts klāt zupām, zivju ēdieniem, salātiem un vēl, kur vien var. Jānis atgādina, ka kādreiz lupstājs audzis pie katra latvieša mājas.

Nostāk no Ozolu skolas, pļavā aiz “Būrkalniem”, Evija un Jānis iestādījuši augļu kociņus un zemenes, pērn burtiski izplēsuši tām vietu mālainā zemē. Varbūt kādam noder Jāņa risinājums, lai pasargātu ogas no strazdiem, – viņš zemeņu stādījumiem pārklājis kurmju tīklus, tie esot labāki par putnu tīkliem, jo kurmju tīklos strazdi nesapinoties.

Ozolu skolas fasādes pusē, ceļa malā, ir vēl viens dīķis. Jānis netālu no tā iestādījis skābardi un iecerējis katru gadu seno parku papildināt ar jauniem kokiem. Dīķī aug no Vecpiebalgas atvestas ūdensrozes. Pie mājas šovasar iestādīti 55 rožu stādi, pateicoties vijciemietei Sniedzei Ragžei, kuras rožu dārzs ir zināms tuvā un tālā apkārtnē. Mantojums no Ozolu skolas saimes ir peonijas un akmensdārzs, kas jaunajiem īpašniekiem sagādā pārsteigumus,– šopavasar izdīguši augi, kas pērn dusējuši Dieva mierā.

Kad Ozolu skolā viesojies rīkstnieks Māris Zvaunis, viņš secinājis, ka šī ir viena no vietām, ko tautā izsenis sauc par Dieva ausīm, – enerģētiski spēcīga zona. Veco liepu aplis pagalmā savulaik esot stādīts ar gudru ziņu uguns āderu jeb Visuma starojuma krustojumā, kur veidojas uguns jeb zelta krusts. Šovasar liepu aplī viena koka dobumā izveidojies bišu strops, būs jāsauc bitenieks, spriež saimnieki.

Kas notiek, kad piepildās rīkstnieka vārdi

Ceļš uz Ozolu skolu Jānim un Evijai bija ilgs, bet tagad Jānis ir pārliecināts, ka lēmums pirkt tieši Ozolu skolu ir bijis īstais, pareizais. Bet sākās viss ar īpašumu Raganā, Krimuldas pagastā.

“Nopirkām tur vecu māju, pamatīgi pārbūvējām un iebraucām auzās ar strādniekiem. Gāja smagi. Atbrauca rīkstnieks un teica – “tu to māju pārdosi”, un, Dieva vārds, mēnesi pēc viņa vizītes klauvē džeks pie durvīm un prasa, vai māju nepārdod. Tad sapratu, ka laikam tiešām jāpārdod, un apstākļi sakrita tā, ka mums bija aptuveni gads laika atrast citu māju vietā. Kur tikai mēs nebijām un nemeklējām, taču vienmēr gadījās kaut kādas ķibeles vai nu ar īpašnieku, vai ar papīriem. Pēc pēdējā objekta apskates domājām izbraukt caur Valku, nejauši piezvanīju Ventam (pašvaldības vadītājam Ventam Armandam Krauklim – redakcijas piezīme), prasīju, vai pašvaldībai nav kāds īpašums, kam tā neredz pielietojumu. Tā uzzināju par Ozolu skolu, bet divas izsoles palaidu garām. Manas šaubas bija stiprākas nekā mana pārliecība. Trešajā reizē spēlēju pie klavierēm, biju aizmeditējies citā pasaulē un sapratu, ka šī ir vieta, ko meklēju. Šeit arī sajutu spēcīgāku kontaktu ar saviem vecākiem, pēc profesijas skolotājiem,” atzīst Jānis Lūsēns.

Komponista tēvs, kurš nu jau ir viņsaulē, strādāja par skolotāju Kurzemes ciemā, Tadaiķu skolā. Jānis tur pavadīja daļu bērnības un jaunības un atceras to kā skaistāko laiku savā dzīvē.

“Tur bija brīnišķīgi. Tāpat kā šeit, Ozolu skolā, bija divi dīķi, bija skaists dārzs skolas priekšā un vēl viens dārzs, ko kopa audzēkņi, paši sev audzējot pārtiku. Tagad tas aizgājis nebūtībā, no Tadaiķu skolas ēkas pāri palikuši mūri, kam bērzi aug cauri. Brīnos, kāpēc valsts neuzliek pienākumu cilvēkiem, kuri šādus objektus privatizē, kaut ko darīt lietas labā, lai viņi uzturētu savus īpašumus. Ja viņi to nedara, tad vajag atsavināt un dot kādam citam, kurš grib un var. Taču Latvijā ir šādas likumdošanas un represīvu mēru neesamība. Ja cilvēki kliedz, ka mākslai vajag telpu, tad Latvija ir pilna ar piemērotām telpām, pilna ar vecām, brīnišķīgām ēkām, baznīcām, arī muižām un vecām skolām. Ņemiet šīs skolas, saglabājiet un dzīvojiet skaistā vidē! Varbūt es būšu aizsācējs šādai jaunai kustībai,” cer Jānis Lūsēns.

Protams, viņš apzinās, ka šādu ēku atjaunošanai un uzturēšanai vajag lielus ieguldījumus. Ja sākotnēji Ozolu skolu nopircis ar domu, ka tur būs mierīga dzīve un mierīga pensija, tad tagad saprot, – te nekas bez darba atpakaļ nenāks. Arī “Covid-19” pandēmija, noliekot mierā mūziķus, ieviesusi savas korekcijas, likusi iet līdz šim nebijušus ceļus, piemēram, ierīkot Ozolu skolā tos pašus apartamentus viesu uzņemšanai.

“Covid-19” pandēmija arī burtiski spiedusi meklēt citus ceļus, kā savest kopā publiku un mākslu. Jānis Lūsēns ir arī Valkas novada domes kultūras darba organizators, aizvadītajā nedēļā pašvaldībā ar citiem domes darbiniekiem pārrunājis, kā Lugažu muižas parku varētu izveidot par vēl labāku, proti, komfortablāku brīvdabas pasākumu norises vietu arī lietus laikā.

Gribas katram pabūt ar sevi

Ozolu skolas lielo ēku pastāvīgi apdzīvo trīs cilvēki – Jānis, Evija un Jāņa mamma Velta. Nesen atteikuši dzīvokli Rīgā, un līdz ar to Ozolu skola tagad ir viņu vienīgās mājas, uz kurām ciemos brauc gan Evijas meitas, gan Jāņa dēls un abu mazbērni. Ikdienā šeit ir izteikts klusums, skaņu avots pārsvarā ir daba, bet tas Jānim un Evijai patīk. Īpašas vajadzības pēc citiem cilvēkiem viņiem nav. “Mums ir tik daudz, ko darīt, un gribas arī katram ar sevi pabūt,” piebilst Evija.

Sadzīves līmenī neērtības viņi nejūt. Ozolu skolā ir visas ērtības (centrālā apkure, ūdensvads, kanalizācija). Tuvu ir Smiltene, Valka un Valga, kur Evija un Jānis iepērkas, reizēm pārtikas produktus atved arī no Rīgas un veido rezerves, uzglabājot saldētavā. Ļoti garšīgs biezpiens, piens un arī olas esot dabūjami tepat, pāri kalnam, kaimiņu saimniecībā. Jānis uzteic Eviju kā ļoti prasmīgu saimnieci virtuvē, par ko pārliecinājos, nogaršojot viņas cepto ļoti gardo smilšu mīklas tarti ar rabarberiem un zemenēm.

Bet pāri sadzīviskām lietām, kas, protams, arī ir svarīgas, ir šās vietas aura – ne velti Ozolu skola slejas uz viena no pakalniem tuvu apdzīvotai vietai, ko sauc par Mierkalnu.

“Kopš notikumiem, kas skāruši visu pasauli un arī Latviju, atrodos tālu prom no cilvēku un satiksmes burzmas. Vieta, kurā dzīvoju, ir īpaša ar ik vakara saulrieta izrādēm, gaismu, krāsu un ēnu saspēlēm. Cenšos izbaudīt to ikvakara mirkli, kad noklust vējš, putnu dziesmas un pasaule ietinas klusuma segā. Mani šie brīži iedvesmo un rada sajūtu, ka esmu vienots ar dabu un Visumu...,” tā Jānis Lūsēns jūtas, dzīvojot Ozolu skolā.

+ 2

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jauši vai nejauši, bet ceļš aizvedis līdz vietai, kur katra diena ir Jāņi

Kategorijas