Vairāk kā tikai darbs

2021. gada 6. jūlijs 08:00

Šajās dienās mans “Facebook” profils daudz atgādina par notikumiem, ko esmu piedzīvojusi ie-priekšējos gados. Vasaras vienmēr ir ļoti piesātinātas. Vecās fotogrāfijas iemet atpakaļ vienos no pēdējo gadu skaistākajiem notikumiem. Piemēram, 2018. gadā šajā laikā Rīgā notika Latvijas simtgades dziesmu un deju svētki, kurus fotografēju. Negulētās naktis, kurās strādāju, lai dienā safotografēto pagūtu jums atrādīt pēc iespējas ātrāk, intervijas un stāsti – kopā tas radīja lielu slodzi. Taču emocijas, ko guvu, izbaudot svētku gājienu, deju lieluzvedumu un noslēguma koncertu Mežaparkā, atsver visu. Manī joprojām ir nogulsnējies saviļņojums, nevis garās stundas, ko patērēju ceļā vai pie datora. Tagad retāk, bet joprojām mēdzu klausīties dziesmu svētku repertuāru “Zvaigžņu ceļā”.
Tādu īpašu mirkļu avīzes darbā ir daudz. Notikumi nomaina viens otru ne tikai gadu, mēnešu vai nedēļu griezumā, bet katra diena var atnest ko jaunu. Pārsteiguma moments ir tas, kas man šeit visvairāk patīk. Es bez tā vairs nespēju iedomāties savu ikdienu. Tāpat ir ar lēmumu ātru pieņemšanu.
Iespējams, jūs avīzes lappusēs, portālā un “Ziemeļlatvijas” sociālo tīklu kontos esat pamanījuši darba sludinājumu, ka meklējam savā komandā pastāvīgu žurnālistu. Šo 14 gadu laikā “Ziemeļlatvijas” kolektīvs man ir otra ģimene, visi kolēģi mīļi, ar kuriem varu kopā priecāties, bēdāties, atpūsties un, kā jau ģimenēs tas mēdz notikt, retu reizi pastrīdēties par sīkumiņiem, bet tik un tā pāri visam stāv cieņa un mīlestība.
Jūs jau zināt, kā ir ģimenēs, kurās ir bērni. Reiz tie izaug un vienu dienu aiziet plašajā pasaulē. Vecākiem, nereti šķiet – pa kuru laiku un kur tik pēkšņi. Kad sāku strādāt “Ziemeļlatvijā”, man bija 21 gads. Kolektīvā biju ne tikai jauniņā, bet arī jaunākā. Jūnija otrā pusē dažu minūšu laikā pieņēmu piedāvājumu mainīt darbu un dzīvi. No “Ziemeļlatvijas” aizeju šī mēneša otrajā pusē pavisam, bet ne jau tāpēc, ka te bija slikti. Gluži pretēji – es atkal gribu izjust to sākotnējo degsmi, noķert enerģijas bumbu, kas reiz bija, uzsākot strādāt redakcijā. Nedaudz augstāk pieminēju lielkoncertu “Zvaigžņu ceļā”. Es ticu, ka katram no mums pienāk brīdis, kad sakrīt visas zvaigznes, atliek tikai ļauties šim ceļam. Iespējams, kādam no jums tā būs “Ziemeļlatvija” nevis kā lasītājam, bet vienam no komandas. Šī profesija ir nozīmīga un īpaša visās tās izpausmēs. Tā man palīdzēja kļūt par to, kas esmu tagad. Un es ar to lepojos!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vairāk kā tikai darbs

Kategorijas