Paldies par kopā pavadītajiem gadiem!

2021. gada 23. jūlijs 08:16

532

Šis noteikti ir mans pēdējais viedoklis redakcijas slejā kā “Ziemeļlatvijas” žurnālistei. Jūtos priecīga un reizē nogurusi, to rakstot, jo šogad vēl neesmu bijusi atvaļinājumā un gandrīz divi mēneši ir strādāti, aizvietojot kādu no saviem foršajiem un mīļajiem kolēģiem. Šobrīd, kad jūs lasāt manu sleju, visticamāk, jau būšu Francijā, Eiropā lielākajā gaisa balonu festivālā kopā ar Latvijas komandu.

Jūtos priecīga par jaunas dzīves sākumu, vēl nav bijis laika satraukumam par to, kā viss mainīsies turpmāk. Un nav arī bijis laika skumt par to, kas piedzīvots “Ziemeļlatvijā” pēdējo gandrīz 14 gadu laikā. Jā, es mainu darbu! Iepriekš es pateicos lasītājiem un saviem interviju personāžiem, taču šoreiz jums pastāstīšu par saviem kolēģiem.

Plecu pie pleca visus šos gadus esmu strādājusi ar Sandru Pētersoni. Viņa ir mana vismīļākā kolēģīte, mans atbalsts, ar kuru kopā varam gardi pasmieties, mesties piedzīvojumos ārpus darba un izrunāties par jebkuru profesionālu un personīgu situāciju. Inga Karpova mūsu kolektīvā ienes jautrību, nav tāda brīža, kad ar viņu būtu bijis garlaicīgi. Mēs viena otru smejoties uzrunājam par veco Sinku un Karpovu. Korektore Vineta jeb, kā es saku, Vincis ir lojāla. Dažkārt viņu esmu “uzpirkusi” ar manas mammas kafejnīcas kūciņām. Tas reāli nostrādā. Maketētāja Olita jeb Olis uz mani dusmojas visbiežāk, jo es mēdzu kavēt, bet viņa steidzas mājās. Taču tas nemazina to foršo sajūtu, kāda mani pārņem, domājot par Olitu. Biroja administratore Anitiņa manu sirdi silda ar pašas sacerētiem dzejoļiem dzimšanas dienās. Pie tādiem tiek katrs kolektīvā. Es vienmēr apbrīnoju, kā viņai izdodas tajos ielikt īpašo tieši jubilāram, dzejoļi vienmēr ir personīgi un dziļi. Ceru, ka 2022. gada 29. martā Anitiņa man tik un tā uzrakstīs dzejolīti. Reklāmas projektu vadītāja Līga (ak, kungs, cik tas oficiāli izklausās!) no jau iepriekš nosauktajiem kolēģiem kolektīvā ienāca vēlāk, tomēr mūsu starpā arī ir kāda īpaša saikne. Man šķiet, ka Līga ir vienīgā, uz kuru ne reizi neesmu dusmojusies un sadusmojusi viņu. Mūsu piecminūšu sarunās nereti izrunājam pusi dzīves. Bet portāla redaktors Oskars ir kolēğis, kuru vēl ne reizi neesmu satikusi dzīvē, jo pēdējā gadā strādājam katrs no savām mājām.

Mana līdz šim vienīgā priekšniece – redaktore Ingūna! Esmu vairākkārt solījusi Ingūnai nopirkt matu krāsu, jo viņa dažkārt saka: “Tu mani sirmu padarīsi!” Taču Ingūna ir lieliska redaktore, personība, māte un kolēģe. Savā ziņā mēs esam ļoti līdzīgas, jo abas mīlam dzīvi, ceļojumus, mēdzam ļauties notikumiem.

Šis laikam ir tas brīdis, kad sākšu raudāt, rakstot par saviem mīļajiem kolēģiem, jo tas nav bijis tikai darbs, tā ir liela daļa manas dzīves. Reti kurā kolektīvā to var teikt, bet par mūsējo “Ziemeļlatviju” – pavisam noteikti! Esam kopā svinējuši kāzas, devušies ekskursijās, rīkojuši jubilejas un citu svētku ballītes, veduši viens otram suvenīrus no ceļojumiem un stāstījuši stāstus, jā, ne reizi vien arī kopā bērēs raudājuši.

Mani mīļie kolēģi, es jūs visus mīlu! Nekur jau nepazudīšu – esot publiskai personai, vienmēr esmu bijusi sociāli aktīva. Tā kā katram nespēju pastāstīt ne par savu ikdienu, ne neticamākajiem piedzīvojumiem, parasti salieku video un fotogrāfijas savā “Instagram” un “Facebook” profilā. Tas savā ziņā rada klātesamību, pat ja fiziski nesanāk tik bieži satikties. Noteikti redzēsiet manas foto reportāžas no Latvijas sporta pasākumiem un citiem notikumiem. No žurnālistikas gan aizeju. Nav ne jausmas, vai pavisam, vai tikai uz kādu laiku...

Katram no jums novēlu izplest spārnus un lidot pretim saviem mazajiem un lielajiem sapņiem! Tie tiešām piepildās. Ticiet!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Paldies par kopā pavadītajiem gadiem!

Kategorijas