Mīlestība ir pati dzīve

2009. gada 14. februāris 11:57

3906

"Arī sapņi un mīlestība bieži vien ir kā tādas tālas zvaigznes, pēc kurām alkstam gan, bet tā pa īstam varbūt nemaz neatrodam, jo pār mūsu laiku un prātu jau atkal valda kaut kas šķietami svarīgāks," tādus ievadvārdus Smiltenes Tautas teātra iestudētās Mihaila Sebastjana lugas "Nezināmā zvaigzne" programmā raksta izrādes galvenās lomas tēlotāja, dzejniece Marika Svīķe.

Laikam jau grūti būtu atrast rakstnieku vai dzejnieku, kurš savā daiļradē nebūtu pievērsies mīlestības tēmai. M. Svīķe nav izņēmums. Ar dzejnieci tikos pirms Valentīna dienas, lai uzzinātu viņas viedokli par šo dvēseliski trauslo garīgo vērtību - mīlestību.Dzirdot jautājumu, Marika pat mazliet mazliet samulst.

"Tā uzreiz ir ļoti grūti pateikt, kas ir mīlestība, jo to var raksturot ļoti dažādi. Varu piekrist rakstniekam Maksimilianam Kvitem, kurš uzskata, ka mīlestība ir sestais okeāns - aiz četriem pasaules okeāniem un debesīm," saka M. Svīķe.

Cilvēks piedzimst mīlestībāMarika atzīst, ka ar mīlestību sākusies arī viņas dzeja. "Jau pats pirmais dzejolis, ko uztveru kā izdevušos, man ir uzrakstīts par mīlestību. Tas ir veltīts manai pirmajai mīlestībai un iespiests pirmajā krājumā. Domāju, ka ikviens savulaik ir rakstījis dzejoļus, kaut vai dažus. Kad tad cilvēki to dara? Tad, kad ir iemīlējušies. Mīlestība ir visa pamatā, arī dzejā. Varu pat teikt, ka tā patiesībā ir visa dzīve," apliecina M. Svīķe.

Pēc viņas domām, dzeja palīdz mīlestībai, tādēļ arī dzejnieki savās vārsmās tai veltī tik lielu uzmanību. "Var, protams, puisis vēstulē uzrakstīt meitenei, ka to mīl, un tas ir skaisti, bet vēl jaukāk, ja savas mīlestības apliecinājumu viņš aizsūta dzejas rindās," saka M. Svīķe.

Pēc dzejnieces domām, cilvēks jau pēc savas būtības ir mīlestības iemiesojums. "Viņš taču piedzimst mīlestībā. Kad bērns piedzimis, tad skaidri redzams, ka tur nav nekā slikta - ne naida, ne mantkāres, ne skaudības.

Nelaime tikai tā, ka bieži ļaujamies, lai mūs samaitā sliktais. Ne jau velti saka, ka Dievs ir mīlestība. Viņš ir dzīvības devējs. Taču vēlāk nāk velns ar saviem kārdinājumiem un visu slikto, ko prot kārdinoši piedāvāt. Tad viss ir atkarīgs no tā, cik cilvēks ir pilns mīlestības un cik stipri viņš spēj pretoties kārdinājumiem," stāsta Marika.

Dzīvot kopā jāmācāsDzejniece atzīst, ka mīlestība ir arī jāmācās, veidojot savstarpējās attiecības. "Savā laulības dzīvē ar vīru Vilni esmu kopā 20 gadus. Tas ir laiks, pēc kura visam it kā vajadzētu būt zināmam.

Tā sakot, viens otru tik labi pazīstam, ka pietiktu ar pusvārdu, skatienu, lai par otra domām un vēlmēm viss būtu skaidrs un kreņķiem par sīkumiem mūsu attiecībās vairs nebūtu vietas. Tomēr tā nenotiek. Jo ilgāk mēs kopā dzīvojam, jo vairāk mums nākas mācīties dzīvot mīlestībā kā diviem cilvēkiem.

Kādreiz domāju, ka ir otrādi. Iespējams, tas tādēļ, ka arī es esmu diezgan sarežģīta raksturā. Kādreiz pat iedomājos, ka manam dzīvesbiedram vajadzētu piešķirt ordeni par pacietību," uzskata Marika.

Iedvesma uzrodas negaidītiPar ģimeni viņa ieminas tādēļ, ka, rakstot dzeju, lielākoties vadās no savas pieredzes un piedzīvotā. M. Svīķei grūti pateikt, cik lielā mērā dzejā ienāk viņas iedomātais un cik daudz pašas piedzīvotais.

"Tas nav tā, ka, pienākot rītam, es atsēdīšos pie rakstāmgalda ar nodomu - šodien es rakstīšu par mīlestību. Tas, kas jāuzraksta, pats dažkārt gluži negaidīti ielaužas domās un tad nevar nerakstīt. Es vairākus dzejoļus esmu veltījusi vīram un viņš to zina. Daži pat kļuvuši par dziesmām, kā, piemēram, "Zeļļu" dziedātā "Bez vēja".

Ir gadījies, kad man jautā, kā es esmu varējusi atrast tādus vārdus. Nu, bet tāds mans vīrs ir - kā rīts bez vēja, jo to vēju mums dzīvē ir tik daudz, ka labi, ja līdzās ir tāds bezvēja rīts. Dzejolis tika uzrakstīts vienā elpas vilcienā. Vēl viens piemērs. Reiz skatījos televīzijā melodrāmu "Krīt sniegs".

Turklāt tajā brīdī arī ārā aiz loga krita sniegs. Nekas īpašs, bet es jūtu, ka tas jāuzraksta. Tā tapa dzejolis, kurā arī neiztiku bez mīlestības. Protams, mīlestības dzeju esmu rakstījusi arī pēc iedomātas vīzijas. Tad vārsmu objekts ir domās izveidots vīrieša ideāls, kurā esmu iekļāvusi visas labākās vīriešu īpašības," stāsta M. Svīķe.

Vienmēr cenšas būt patiesaDzejniecei grūti teikt, vai mīlestības vārsmas iedvesmo cilvēkus kļūt labākiem, vairāk izjust sevī mīlestību. "Par sevi varu teikt, ka ar uzrakstīto nevienu nevaru pārsteigt ar kaut ko jaunu un vēl līdz šim nezināmu. Es varu vienīgi atgādināt par lietām, kas man ir svarīgas un arī tam, kurš dzeju lasīs. Tas ir tāpat, kā man skatoties "Indrānus".

Luga redzēta un zināma, bet man joprojām sāp Indrānu tēva pārdzīvojums, jo manī ir tādas pašas sajūtas. Arī es nespēju iedomāties, kā es varētu pie mājas nozāģēt varenu ozolu vai citu skaistu koku, lai cik man slikti klātos. Tā ir patiesība. Varbūt tādēļ mani dzejoļi tik daudziem patīk, jo rakstu to, kas manī pašā ir patiess," spriež Marika.

Patiesa viņa cenšas būt arī, spēlējot lomas Smiltenes Tautas teātrī. Tagad Marika tēlo Nezināmo izrādē "Nezināmā zvaigzne", kurā arī galvenā tēma ir mīlestība. Viņa atzīst, ka tā pat nav spēle, jo uzticēto lomu maksimāli cenšas izdzīvot, it kā pati būtu nezināmā.Varbūt tas iespējams, tādēļ, ka pati mīlestība ir patiesa. Ja to cenšas mācīties un izkopt, tad arī sīkas nesaskaņas patiess jūtu spēks ātri aizslaucīs.

"Reiz ar vīru par kaut ko bijām sastrīdējušies. Vakarā sēdējām katrs savā krēslā un spītīgi klusējām. Tad pēkšņi mazais dēls Eduards, kuram vēl nebija trīs gadiņi, ievaicājās: "Tēt, vai tu atceries, ka esi mammu apprecējis? Varbūt man izslēgt gaismu, lai jūs atkal iemīlētos?" Pēc tādiem vārdiem strīds izgaisa.

Man ļoti patīk, ka dēls bieži atkārto: "Mamma, es tevi mīlu." Es pilnīgi peldos šajos vārdos. Nekad neaizmirsīšu mūsu kāzu jubilejas svinības pērn. Ar Vilni nolēmām to nosvinēt kafejnīcā. Arī dēls bija līdzi. Kad es un tētis viņam paskaidrojām, kādi svētki mums ir, viņš īpašu interesi neizrādīja, bet mājās vakarā teica: Tagad es zīmēšu jūsu mīletsībai," un uz tāfeles ar krītu uzzīmēja trīs ziedošas puķes.

Dēls norādīja, ka tā ir mūsu ģimenes trijotne. Pavaicāju, kādēļ malā uzkrāsots tumšs mākonis. Dēls atbildēja, ka tā esot vēja brāzma. Es uztraukti teicu, ka tad jau tā notrauks ziedlapiņas. "Nē," viņš atbildēja, paskaidrojot, ka vējš, redzot ziedus, pūš uz otru pusi Tas bija lielisks punkts mūsu jubilejai," atceras Marika.

Mīlestība ir tā, kas uzvar naidu. Tā vismaz vajadzētu būt.

Marika Svīķe* * *

Apsoli,ka viss būs vienmēr tā:saule ausīs rītos,un rietēs vakarā;un Tu man būsi blakuspat tad, ja - tālumā,vien man Tu teiksi vārdus,ko citiem nerunā;un vējš, kas jumtus deldēs un durvīm cauri pūtīs,mums ļaunu nenovēlēs un pāri nedarīs;un Tava stiprā sirds būs arī manās krūtīs,jo divas - vairāk mirdz,un tumsā nepazudīs;un laime tur mūs gaidīs, kur būsim abi mēs, kamēr nāks laiks un dalīsmūs divās pasaulēs...

* * *

Es nezinu, ko rīts man atnesīs,Kad saule apvārsnim tik tuvu kuras,Vai Tava elpa manējo vēl noglāstīsStarp sirdspukstiem, kas viens pie otra turasUn vēl tik raiti, gaidot pretī skrien...

Tik zinu to, kad šķirsimies pavisam,Es gribu, lai mēs pateiktu viens otram: „Piedod..."Un viss lai būtu piepildīts līdz galam.Lai neienāktu prātā pavaicāt:„Uz kuru pusi tagad un - kāpēc tik vien?..."* * *

Kaut reizēm negribu atzīt brīdi,Ko, acis man atverot, dāvājis Dievs,Bet tomēr es pateicos viņam par Tevi,Ka mums pieder dzīvība, kas nepāries,Kā laipa pār kusumu - Tavs pieskāriens.

Un tāpēc es gribu, lai Tavi vakari,Un tāpēc es vēlos, lai Tavi rītiAr vienkāršu laimi ir piepildīti,Un kad esmu ar Tevi, lai Tev ir svētki!* * *

Šo Dieva dienu, nāc, Un nosvinēsim kopā!Man visa it kā pietiek,Tikai Tevis trūkst.Un to, kas šajā dzīvē notiek, Varam arī nesaukt vārdā,-Mums tikai vienam otru vajag just...

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mīlestība ir pati dzīve

Kategorijas