Ārzemju ceļojumam der tuvējie kaimiņi

2021. gada 5. augusts 09:13

699

Pandēmija, ierobežojumi un katras valsts atšķirīgie un neprognozējami mainīgie noteikumi ļoti ietekmē to cilvēku atvaļinājuma plānus, kuri atpūšas ceļojot. Ceļošana ir sava veida atkarība, tas tiesa, un ne visiem šāda nodarbe iet pie sirds, taču ļoti daudziem vārdam “atvaļinājums” sinonīms ir “ceļojums”. Šis apraksts, kas tapis pēc manas personiskās pieredzes, paredzēts tieši šādiem cilvēkiem – ceļotatkarīgajiem jeb ceļotmīļiem.

Ļoti cerēju, ka kovids šogad pazudīs no mūsu dzīves un, protams, sirds dziļumos kaldināju plānus par kādu ceļojumu uz tik mīļo Itāliju, taču realitāte nepakļaujas cilvēku iegribām. Sekojot līdzi notikumu gaitai, sapratu – negribu stresus, riskus, neziņas, ka izplānosim ceļojumu, nopirksim lidmašīnas biļetes, bet pēdējā mirklī situācija mainīsies un viss sabruks kā kāršu namiņš. Tāpēc šovasar izvēlējos ceļot pēc pēdējā brīža sistēmas, tas ir, – zināju, ka man būs nedēļu ilgs atvaļinājums, divas dienas iepriekš izplānojām maršrutu un atradām pirmās naktsmājas. Šoreiz mērķis – Lietuva. Neteikšu, ka Lietuvu zinu kā savu kabatu, bet dažas reizes tur esmu bijusi. Taču nav tādas vietas, kur nevarētu atgriezties, atrodot ko jaunu un izbaudot iespēju nesteidzīgi ļauties atpūtai.

Sestdienas rītā iekāpām auto un devāmies uz Viļņu. Lietuvas galvaspilsēta ar tās vecpilsētu ir tieši tik skaista un apskates objektiem bagāta, kā izlasīsiet ikvienā bukletā. Daudzās vietās Viļņā esam bijuši, tāpēc šoreiz koncentrējāmies uz to, ko apmeklēt gribas vēlreiz, un tas bija – vecpilsēta, Austras (Aušras) vārti, kas ir viena no apmeklētākajām svētnīcām Viļņā, Užupes Republika, kur var izbaudīt savdabīgu, māksliniecisku vidi. Vēlējāmies apmeklēt arī vietas, ko iepriekš nepaspējām, un šoreiz tas bija Trīs krustu kalns un Ilūziju muzejs. Kaut nekur nav norādes, pateicoties apķērībai (pabraucām pa ceļu uz augšu kalnā), atradām nelielu stāvlaukumu netālu no pieminekļa, tādējādi karstajā laikā padarot ceļu uz Trīs krustu kalnu mazāk apgrūtinošu. Šis objekts patiešām ir ne mazāk apskates vērts par slaveno Ģedimina torni, kurā gan ērti uzvizina lifts. Bet kā no torņa, tā Trīs krustu kalna paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu.

Bez Užupes nav Viļņa redzēta

Kāds mans paziņa uzskata, ka tie, kas nav pabijuši Užupes republikā, nav bijuši Viļņā. Nezinu, vai tam piekrītu, taču šis mazākais Viļņas rajons, kuru no vecpilsētas ērti var sasniegt kājām vai arī aizbraukt ar auto un to novietot bezmaksas stāvvietā, ir apmeklējuma vērts. Nevar bez smaida paiet garām sienai, uz kuras daudzās valodās uzrakstīta Užupes republikas konstitūcija: Cilvēkam ir tiesības būt laimīgam! Cilvēkam ir tiesības nebūt lielam un slavenam. Cilvēkam ir tiesības slinkot un neko nedarīt. Cilvēkam ir tiesības mīlēt kaķi un rūpēties par viņu. Skan tik skaisti, vai ne? Užupe ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts. To par republiku pasludinājuši 1997. gada 1. aprīlī vietējie mākslinieki. Apkaime ir populāra mākslinieku vidē un ar savu bohēmisko atmosfēru tiek salīdzināta ar Monmartru Parīzē un Kristiāniju Kopenhāgenā. Pastaigājoties pa nelielo teritoriju, uzmanību piesaista šūpoles Užupes vidū (līdz kurām šoreiz sadūšojos aizbrist arī es, un pati par šo uzdrīkstēšanos esmu lepna), eņģeļa statuja centrālajā laukumā, jau pieminētā konstitūcijas siena un daudzi iekšpagalmi ar mākslinieku izdaiļojumiem.

Par Ilūziju muzeju runājot, jāpiebilst, ka tas ir privāts, turklāt ne lēts, biļete maksā 11 eiro. Tajā interaktīvā veidā redzami dažādi “brīnumi”, kas zinātniski izskaidrojami, bet mūsu acis un prāts to uztver kā ko nereālu. Pats vienkāršākais, ko vēl neesmu pārbaudījusi ar krāsu lapām, ka acs dažādu krāsu virsmas redz atšķirīgā lielumā, kaut priekšmeti ir identiski. Ilūziju aprakstīt sarežģīti, bet, ja tādas lietas aizrauj, tad – ir vērts. Šoreiz neko neminēšu par vispopulārākajiem Viļņas objektiem – neskaitāmajām baznīcām, kuras sacenšas savā varenībā, skaistumā un nozīmībā. Vēlreiz vien pieminēšu Austras vārtus, uz kuriem cilvēki no tuvākām un tālākām vietām dodas lūgt Dievmātei veselību, palīdzību. Pateicības siena, kas ir otrajā stāvā un kur var ikviens uzkāpt, ir kā apliecinājums, ka lūgšanu spēks palīdz. Varat pārbaudīt paši, ja ir iespēja un vajadzība.

Divas dienas un divas naktis Viļņā, manuprāt, ir mazākais laiks, ko vajadzētu veltīt šai pilsētai. Tad izdosies to sajust, ne tikai apmeklēt dažus apskates objektus.

Kā nākamo mūsu apskates punktu nospraudām Druskininkus. Tieši tā iemesla pēc, ka tur nekad neesmu bijusi. No Viļņas tas ir krietns gabals, taču jāņem vērā, ka Lietuvā ir ātrgaitas šosejas, pa kurām var braukt ar ātrumu 110 un 130. Grēks pabraukt garām Traķiem, tāpēc iegriezāmies arī tajos. Šoreiz gan ne tāpēc, lai apskatītu vērienīgo pili, tai vien apgājām apkārt, bet aizbraucām dažus kilometrus no Traķiem līdz Eņģeļu kalnam. Patiešām jauka vieta, kur mākslinieki ir no koka veidojuši dažādus eņģeļus, kur cilvēki, kuri tic tiem, var palūgt palīdzību. Aizkustinoši bija redzēt kādu pāri, kuri sēdēja, atspiedušies viens pret otru, pie kādas skulptūras visu to laiku, ko mēs pavadījām, aplūkojot objektus. Daži no tiem veltīti arī Baltijas tautām, un lasāmi arī latviešu uzvārdi.

Sniegs vasarā, mūzika pēc pasūtījuma un solis pagātnē

Druskininki ir kūrortpilsēta pie Baltkrievijas robežas. 30 kilometri – un ir pavisam cita realitāte. Lietuvas pusē labi dzird baltkrievu radio, tur tāpat kā ikvienā radio skan mūzika, ziņas. Īpaši neklausījāmies, vai jūtama propaganda, galu galā šis ir atpūtas brauciens, politiku atstāsim ikdienai. Latvijas ziņu kanāli gan vēstīja, ka migrantu dēļ tur izsludināta ārkārtas situācija, taču pilsētas dzīvi tas neietekmē, nevienu robežsargu vai migrantu neredzējām. Pilsēta dzīvo, kā par laimi, savu dzīvi, robeža – savu. Ikviens, dodoties uz Druskininkiem, izlasot pieejamo informāciju par tiem, uzzinās, ka te atrodas Austrumeiropā lielākais akvaparks un sniega arēna, kurā var slēpot arī vasarā. Ja par akvaparku jāsaka – tas nav gluži tas, uz ko cerējām, un ne jau lielumā ir tā sāls, tad par sniega arēnu bija patiess pārsteigums. Tā bija krietni lielāka, nekā bijām iedomājušies. Tajā iespējams noīrēt visu aprīkojumu, un kalnu slēpošanas, snovborda cienītāji var pēc sirds patikas izbaudīt karstā vasarā ziemas priekus.

Ja slēpošana nav vaļasprieks, tad par visai saprātīgu cenu – 5 eiro turp un atpakaļ – var uzbraukt no akvaparka līdz sniega arēnai ar gaisa vagoniņu. Visai augsti, visai iespaidīgi. Druskininkos ir arī skaistas pastaigu vietas, centrā ir ezers, un tā apkārtnē var staigāt pēc sirds patikas, var arī braukāt ar riteņiem, var izbaudīt ūdens priekus utt. Pilsētā ir muzikālās strūklakas, kas pašas par sevi varbūt nav nekas tik grandiozs, taču noskaņu rada un ir jauki pasēdēt parkā, paskatīties uz ūdens strūklām, kas gaisā skrien mūzikas pavadībā. Mēs pilsētā bijām dienā, kad Lietuvai bija valsts svētki, tad nu izbaudījām arī bezmaksas koncertu. Ja kāds uz šo pilsētu dodas, tad drošu sirdi iesaku kafejnīcu “Sicilia”. Jā, Lietuvā ēšanas lietas nav tik augstā līmenī kā Latvijā, lai kā centāmies, piemēram, tik izcilas kūkas kā pie mums ar uguni neatradām, turklāt cenas tur ir uz pusi lielākas. Braucot pa galveno ielu, pamanījām, ka pie kādas kafejnīcas visu laiku stāv rinda. Atkal ziņkārības dzīti nolēmām paskatīties, kas tā par vietu. Atlika ieskatīties ēdienkartē, lai saprastu, kāpēc tieši te stāv rinda, – piedāvājums ir restorāna cienīgs, bet cenas katrā gadījumā nedaudz zemākas nekā kaimiņēstuvēs. Visa panākumu atslēga! Pastāvējām minūtes 15 un tikām pie tiešām izcila ēdiena. Katra centa vērts ēdiens, skaista vide, laba apkalpošana un noskaņojums pēc tam – brīnišķīgs. Tieši tik brīnišķīgs, lai dotos pastaigā gar ezeru pa promenādi. Nākamo dienu veltījām, lai aizdotos dažus kilometrus no pilsētas uz Grūtas parku. Grūtas parks, ko neoficiāli saucot par Staļina pasauli, ir, kā rakstīts “Vikipēdijā”, “Lietuvas skulptūru parks, kurā izvietotas PSRS laika skulptūras un citas PSRS ideoloģiskās paliekas no Lietuvas PSR teritorijas. Šo parku 2001. gadā atklāja lietuviešu miljonārs Viļums Maļinausks. Tas atrodas netālu no Druskininkiem, 130 kilometrus uz dienvidrietumiem no Viļņas. Projekts tā tapšanas stadijā radīja daudzus Lietuvas iedzīvotāju un politiķu protestus, tomēr mūsdienās tas kļuvis par vienu no apmeklētākajiem tūristu objektiem Lietuvā.

2012. gadā žurnāls “Time” to atzina par vienu no 10 dīvainākajiem tematiskajiem parkiem pasaulē.” Tiešām dīvaina vieta, kas izsauc vārdos grūti aprakstāmas emocijas. Skaties uz tādu milzu Ļeņina statuju un neviļus domā, cik ļoti mūsu dzīve ir atkarīga no laika, kurā dzīvojam, no valsts iekārtas. Mēs te ņemamies ar dažādām nepilnībām, tagad ierobežojumiem, ko mums uzliek, bet pavisam nesen atpakaļ, laikā, kad visi Grūtu pieminekļi stāvēja katrs savā pilsētā, varēja vien sapņot par to brīvību, kādā dzīvojam tagad. Jā, ne jau ideālā pasaulē, bet saprātīgi brīvā gan. Par Grūtu parku – viennozīmīgi, rekomendēju. Arī kā labu pastaigu vietu. Vienīgais, kas man personīgi nepatika, – mini zoodārzs. Jā, es esmu no tiem cilvēkiem, kuri, redzot šauros būros saliktus putnus, vēlas atvērt vārtiņus un palaist tos brīvībā.

Atpūtas mekā – brīva atmosfēra, mūzika un dejas

Arī Druskininkos pavadījām divas pilnas dienas un gulējām divas naktis. Kurp doties tālāk, domājām, kad bija jāsāk krāmēt čemodāns. Laiks bija tik vasarīgs, ka skaidrs – atlikušās atvaļinājuma dienas jāpavada vietā, kur ir jūra. Lietuvā tātad Palangā. Viesnīca, kurā apmetāmies, “uzsauca” divas stundas velosipēda izmantošanu. Jauki, brīnišķīgi! Valkā braukšanai ar riteni nekādi nevarēju saņemties – tad lietus, tad karsts, tad nav laika, tad nav gribēšanas, bet te – braucām! Un aizbraucām līdz skulptūru parkam mākslas darbus aplūkot un dambreti uzspēlēt. Ja mācētu šahu, tad varētu nēsāt tās milzīgās figūras, bet tagad vien skatījos, kā puiši cīnās. Arī Palangā mums uzsmaidīja veiksme un pamanījām kafejnīcu, kur stāv rinda. Vakarā devāmies lūkot, kaut domājām – nu, diez vai divas reizes tā paveiksies, visticamāk, rinda ir tāpēc, ka apkārtnē nav citas ēstuves, jo tās jau visas uz gājēju ielas. Par laimi, mums nebija taisnība. Cilvēki zināja, kāpēc tur vērts stāvēt. Labi, ka, rindā stāvot un skatoties, ko citi ēd, ātri sapratām, ka katram savu porciju apēst te nav mums pa spēkam. Varbūt kādam enerģiskam puisim, ne laiskiem atpūtniekiem. Toties te klāt pie “normāla” ēdiena varēja dabūt tādu eksotiku kā gliemežus kokospienā ar citronzāli. Labi, ka uz viesnīcu un gājēju ielu bija jāiet kājām minūtes 15. Labi, ka vakaros Palangas gājēju ielā ik kafejnīcā skan dzīvā mūzika un var ļauties dejas ritmiem. Jā, nu, tas, šķiet, ir tas, kas man patīk visvairāk Palangā un pietrūkst pie mums – brīvā atmosfēra, dzīvā un ļoti “uzkurinošā” mūzika, kas ierauj, ļauj aizmirsties un vienkārši baudīt.

Pavisam netālu no Palangas ir otra kūrortpilsēta – Sventāja (Šventoji). Viss tas pats – jūra, gājēju iela ar nebeidzamajām kafejnīcām un kūrortpilsētas atmosfēru. Ja nav būts, vajag iebraukt. Aizstaigāt līdz jūrai, nobildēties uz vecā koka mola fona, ja ir silts ūdens, arī nopeldēties. Lietuviešiem jūras piekrastes josla ir daudz mazāka nekā mums, tāpēc viss tur ir koncentrētāks. Tieši tikpat koncentrētas ir labās sajūtas pēc brauciena, kas, iespējams, nebūtu pat bijis, ja ne pandēmijas ierobežojumi. Nav sliktuma bez labuma, tā man jāsaka. Mājupceļā izbaudījām arī Kurzemes puses labumus, iegriezāmies ciemos pie draugiem Liepājā, apskatījām, kā dzīvo Ventspils bez sava “tētiņa”, pārbaudījām, ka Kolkā joprojām jūras viļņi satiekas ar līča un kūpinātās butes garšo tikpat labi kā pirms diviem vai trīs gadiem, vien cena gan pieaugusi. Iebraucām arī vietā, kur labprāt paliktu pa nakti, bet Melnsila kempingā vietas tiek tiem, kas savus ceļojumus un atpūtu ieplāno krietnu laiku ātrāk. Nekas, tātad ir sapnis, ka kādu citu reizi varbūt palaimēsies saules lēktu skatīt no muciņmājas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ārzemju ceļojumam der tuvējie kaimiņi

Kategorijas