Kapi un svētki

2021. gada 6. augusts 08:00

Par latviešu tradīciju – kapusvētkiem – tā filozofiski, šķiet, aizdomājamies brīdī, kad šis vārdu salikums jāiztulko ārzemniekiem. Angliski tas skan gaužām dīvaini, arī krieviski ne mazāk mulsinoši. Ja padomā – arī latviski, jo te vienviet ir divi it kā nesavienojami jēdzieni – kapi un svētki. Kapi ir bēdas, kapi ir sāpes, jo kapi ir vieta, kur ejam pie saviem tuviniekiem, kad tos esam zaudējuši. Kapi ir nāves valstība, tāpēc izprast, ka latvieši kaut ko kapos svin, ir sarežģīti. Atminos, biju vēl tāda meitene, kad nomira vecmāmiņa. Bērēs pie galda tantes sarunājās, un man šķita – nemaz, nemaz nebēdājas par manas vecāsmātes nomiršanu. Bet es tik ļoti bēdājos! Manā galvā jau sēdēja doma, ka bērēs visiem jāraud, nevis priecīgi jāčalo. Laikam to pārdzīvoju tik ļoti, ka atceros joprojām. Tagad gan nedomāju, ka tantes nesēroja, jo spēja priecāties un bēdāties drīzāk ir iekšēja sajūta nekā ārēja izpausme. Ne velti ir teiciens – smiekli caur asarām. Var jau smieties, bet iekšā – raudāt. Un otrādi. Staigāt kā bēdu čupiņa, bet tas viss ir ārējais teātris, iekšā – tukšums.
   Kad manā dzīvē ienāca patiešām lielas bēdas, no šīs pasaules aizgāja mans dēls, tad izdzīvoju visu sāpju gammu, bet ārēji kustējos tāpat kā visi cilvēki, runāju, ēdu, kaut iekšēji biju pavisam cits cilvēks. Joprojām esmu tur iekšā cits cilvēks. Atceros, ka skatījos uz mašīnām, cilvēkiem un domāju: kā tas var būt – viss ir tāpat, un it kā dzīve būtu tā pati. Bet nav taču! Saule lec un riet, ziemu nomaina pavasaris, bet tavā pasaulē viss ir citādi. Zaudējuma sāpes nav izmērojamas un nav salīdzināmas. Tā ir iekšējā sajūta, un te neder spriedelēšana no malas. Varam gari un plaši runāt par dzīves skarbajām pusēm, to, kāpēc tas tā, bet skaidrs ir viens – dzīve sākas ar piedzimšanu un beidzas ar aiziešanu. Un nekas to nevar mainīt. Tāpat kā saule no rītiem lec un vakaros riet. Varam raudāt, sist galvu pret sienu, bet tas tā ir un punkts.
   Tad ko tie latvieši kapos īsti svin? Ne jau miršanu. Ne jau sāpes. Satikšanos. Jā, radu, tuvinieku, draugu, klasesbiedru satikšanos. Zinu dažas ģimenes, kuras tieši kapos ik gadu satiekas, te atbrauc sapost aizgājēju kapus un satikties ar tuvajiem, ar kuriem ikdienā neredzas attāluma vai aizņemtības dēļ. Arī mēs allaž, ejot uz kapusvētkiem, domājam – nez vai satiksim savus pazīstamos, vai būs atbraukuši? Un patiešām ir svētku sajūta, kad skaties – jā, tur jau nāk tie, kurus cerējām kapusvētkos satikt. Tad ir sarunas un satikšanās prieks. Visskumjāk ikvienos svētkos ir tad, ja esi viens. Arī kapusvētkos. Ja tuvinieki aizgājuši uz aizsauli, tad labi, ja ir apkārt cilvēki, kas apņem ap pleciem, pastāv blakus vai uzaicina nākt kompānijā, jo svētki nevar būt vientulībā. Īpaši kapusvētki.
   Kaut nākamās paaudzes nepazaudētu šo kapusvētku tradīciju! Kaut allaž būtu tā, ka saule lec un riet un latvieši satiekas kapos, ar mīlestību pieminot savus aizgājušos tuviniekus un ar svētku sajūtu satiekot radus, draugus, paziņas. Lai allaž ir kāds, ko satikt šai saulē, un spējam nodzīvot šo dzīvi bez tiem, kas uz mums no mākoņa maliņas lūkojas! Neliksim viņiem justies vainīgiem, dzīvosim par prieku mūsu tuvajiem, kurus satikt ejam uz kapiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kapi un svētki

Kategorijas