Ejam laukā! Tas der visiem

2021. gada 10. augusts 15:55

138

Lai ķermeņa svaru noturētu optimālā līmenī un uzlabotu kopējo veselības stāvokli, nav obligāti jānodarbojas ar sportu vai jāievēro specifiskas diētas. Pietiek arī ar staigāšanu. Savā pieredzē dalās rakstniece, romāna “Lāde vaļā” autore Gunita Lagzdiņa-Skroderēna un zaļās ekspedīcijas “Mana jūra” organizators Jānis Ulme.

Pa pilsētu interesantāk

Doties desmit kilometru garās vakara pastaigās Gunita kopā ar vīru Mārtiņu sāka pirms diviem trim gadiem. “Abi esam sēdoša darba darītāji un gribējās vakaros izkustēties, kā arī pie reizes aplūkot, kā cilvēki pilsētā dzīvo,” viņa stāsta. Ielās viņi devās katru vakaru, kamēr bērniem treniņi. Tolaik ģimene vēl dzīvoja Liepājā, un maršruts parasti veda pa centru un parku. “Drīz vien pamanījām, ka uzlabojas veselība – krītas ķermeņa svars, palielinās izturība un slimojam mazāk.”

To, kādēļ nav aizrāvušies ar kādu sporta veidu, viņa pamato: “Tieši ar staigāšanu iesaka sākt, ja iepriekš fiziski nekas nav darīts. Skriešana nav man, bet velosipēdu mums abiem tobrīd nebija. Turklāt, ja brauc ar riteni, jāsavāc vairāk kilometru un ir grūtāk izdomāt maršrutu. Ar kājām ej, kur vēlies, nekas tevi neierobežo. Man patīk iet un baudīt.”

Tagad, kad Skroderēni pārcēlušies uz savu lauku māju un pilsētā uzturas tikai pa dienām, pastaigām vairs neizdodas veltīt katru vakaru. “Citādi mājās tiktu tikai melnā tumsā,” saka Gunita. Gājuši arī laukos līdz ciemata centram, kur tāpat turp un atpakaļ sanāk desmit kilometru. Tomēr staigāt pa lauku ceļiem nav tik interesanti – mazāk, ko apskatīt, un grants segums rada papildu apgrūtinājumu. “Vīrs ir izbijis pilsētnieks, viņam daudz labāk patīk iet pa pilsētu, un es pielāgojos.”

Randiņš katru dienu

Savus ierastos desmit kilometrus pāris parasti noiet divu stundu laikā vidējā tempā, taču speciāli statistiku viedtālrunī nepēta. “Es palaižu programmu, kurā pasekoju tikai pulsam un attālumam. Ja mazliet pietrūkst līdz desmit kilometriem, izejam vēl mazu līkumiņu,” Gunita stāsta. Kādēļ uzstādīts tieši šāds mērķis, viņa skaidri nevar pateikt. “Mēs sākām uzreiz ar desmit kilometriem. Nebijām no tiem, kas attālumu kāpina pakāpeniski,” viņa piebilst. Lai gan nu jau ir dienas, kad nostaigā pat divdesmit kilometru.

Ikdienas pastaigās parasti neņem līdzi ne ūdeni, ne uzkodas. Ja vajag atelpas brīdi, kādā veikalā nopērk šokolādes batoniņu vai saldējumu. Pēc tam ar jaunu sparu var doties tālāk.

“Tagad uzkāpt pa trepēm līdz trešajam, ceturtajam stāvam ir daudz vieglāk. Vīram normalizējies asinsspiediens. Var vairāk padarīt, ja mājās vajadzīgs fizisks spēks. Kad tikai gulšņā dīvānā, ziemā sanes malku – stāvi un els,” Gunita min ieguvumus, ko staigāšana devusi ilgtermiņā. Turklāt divatā ar vīru pavadītais laiks dod artavu attiecību uzlabošanā. “Mums ir randiņš katru dienu,” viņa ar smaidu saka. “Un ceļš ir tik garš, ka var paspēt gan sastrīdēties, gan salabt.”

Taču pirms gada Skroderēni ļāvās arī kādam lielākam izaicinājumam – devās pārgājienā no Nidas līdz Liepājai. Tā kopējais garums – 64 kilometri, ilgums – divas dienas. Nakšņoja pusceļā, nepieciešamās mantas bija aizvestas jau iepriekš, tādēļ smagas somas nevajadzēja nest. Līdzi bija tikai ūdens, uzkodas un maiņas apģērbs.

Sākumā, kad brālēna sieva rosināja kopā doties šādā piedzīvojumā, Gunitai šķita, ka pārgājiens būs par grūtu, tomēr galapunktā viņa secināja – jaudas ir vairāk, nekā pašai šķiet. “Labi bija tas, ka izdomājām iet virzienā uz mājām, nevis prom no tām, jo, manuprāt, tā psiholoģiski ir vieglāk. Beigās bija vieglāk arī tādēļ, ka Liepājas pludmalē var iet kā pa asfaltu un kājas negrimst smiltīs līdz potītēm, kā bija pie Lietuvas robežas,” pieredzē dalās Gunita. “Taču man nebija svarīgi sev vai citiem pierādīt, ka es to varu. Galvenais bija kopā pavadītais laiks un dabas iepazīšana.”

Svarīgi piemēroti apavi

Savukārt zaļās ekspedīcijas “Mana jūra” organizatoram Jānim Ulmem ir ļoti bagātīga garo pārgājienu pieredze. Viņš tos rīko desmit gadu, bet pats piedalās astoņus. Ekspedīcija parasti sākas pie Lietuvas robežas Nidā un virzās pa visu piekrasti līdz Ainažiem. Pilnais posma garums pēc kartes ir 530 kilometri, bet reāli iznāk vairāk – pat 700 kilometru. Gājiena mērķis ir apvienot Latvijas sabiedrību – iedzīvotājus, pašvaldības, uzņēmējus – centieniem aizsargāt piekrasti un Baltijas jūru. Katru gadu tiek skaitītas atkritumu vienības, un ir arī kāda speciāla tēma, ko pētīt.

“Manas jūras” dalībnieki katru dienu noiet 16 līdz 30 kilometrus. Starp ekspedīcijas dalībniekiem ir gan tādi, kas izraudzījušies nopietnu ekipējumu, gan tādi, kas paķēruši tikai T-kreklu un šortus. “Un līdz galam tiek visi,” ar smaidu piebilst Jānis. Tas nozīmē, ka galvenais ir paša apņēmība, nevis speciāls, dārgs firmas apģērbs un apavi.

Taču viņš nenoliedz, ka “kājas šajos pārgājienos ir svarīgākais instruments, viss pārējais ir otršķirīgs”. Tāpēc svarīgi izraudzīties pareizus apavus, kas neberž un nerada tulznas. Lai secinātu, kuri pašam ir piemērotākie, pirmajos gados ņēmis līdzi pat trīs pārus. “Izrādījās, ka neder tas, kas bija domāts, ka der. Pludmale Latvijā nemaz nav tik stereotipiski smilšaina. Ir ļoti liela atšķirība, vai ej pa smalkām smiltīm vai granti, vai akmeņiem, pa slīpu vai taisnu pludmali.” Daudziem piemērotākie apavi šķiet “botas”. Jānis labāk izvēlas brīvus slēgtos apavus, kuros neuzkrājas smiltis, jo graudiņi ar laiku sāk grauzt un rada tulznas. Vēl viņš iecienījis sandales ar mīkstu augšdaļu, lai neberž pēdas virspusi un potīti. “Vienīgi tad ir jārēķinās ar iesauļojušos strīpu, kas saglabājas līdz pat decembrim,” viņš pasmaida.

Palīdz izvēdināt galvu

Fiziski speciāla sagatavošanās nav vajadzīga – apgalvo Jānis, tomēr vēlams kopumā dzīvot aktīvu dzīvi. Pats viņš ikdienā mazliet skrien. “Vēlams sagatavot slodzei ceļgalus un potītes, jo, ejot gar jūras krastu, vietām ir slīpa pludmale ar dziļām smiltīm. Līdz ar to viena kāja visu laiku atrodas zemāk nekā otra. Iznāk slodze uz vienu potīti, un mēdz būt visādi joki ar piepampšanu,” viņš zina teikt. Vēl jārēķinās ar to, ka pirmajās dienās muskuļi liks par sevi manīt. Citādi lielu veselības problēmu nevienam nav bijis, lai gan gājēju vecuma rangs ir plašs – no 6 līdz 86 gadiem.

“Es šādu pārgājienu noteikti varu ieteikt kā labu fitnesa programmu. Mana pieredze rāda, ka visu sezonu var šmaukties ar veselīga dzīvesveida paradumu ievērošanu, jo astoņi kilogrami ceļā pazūd,” Jānis atklāj. “Vēl nostiprinās muskuļi. Ja cilvēkam izdodas iedraudzēties ar jūru, tās radītajiem apstākļiem, skaņām, var meditatīvi izvēdināt galvu. Mēs esam latvieši un zosu gājienā neejam. Kopā padarām dienas darbus, un tad katrs no punkta A uz punktu B var doties savā ritmā un gaumē. Ir, kas iet bariņā, ir tādi, kas pa vienam, citi lēnāk, citi ātrāk, kāds skrien vai peld. Katrs var pabūt ar sevi un jūru.”

Jānis atzīst, ka sajūtas pēc tik gara pārgājiena ir brīnišķīgas! “Varbūt kādam liekas – ja vienreiz esi nogājis, kāda interese to darīt nākamgad atkal? Taču dabā nav tā, ka gadu no gada viss ir vienādi. Jūrai mainās krasts, ir jaunas sugas, tikai jāmāk ieraudzīt. Arī izpētes darbiem mums katru gadu mainās tēma, tā ka par garlaicību un vienmuļu ainavu sūdzēties nevar.”

Labāk pakāpeniski, bet regulāri

Lāsma Mikne, fitnesa trenere:

– Regulāras pastaigas īpaši ieteicamas tiem, kuriem ir problēmas ar augstu asinsspiedienu un sirds slimībām, lieko svaru. Vajadzētu sākt ar desmit minūšu pastaigu un katrā nākamajā dienā laiku pagarināt par piecām minūtēm. Savukārt tie, kam liekais svars nav liels un kas ikdienu aizvada diezgan aktīvi, pastaigām jau sākumā droši var atvēlēt divdesmit minūtes. Pirmajā nedēļā es ieteiktu staigāt tādā tempā, kā ierasts ikdienā. Nākamajā nedēļā to vajadzētu jau palielināt, bet pēc trim nedēļām jau iet tādā tempā, kad paliek nedaudz grūti sarunāties, taču nesākt skriet.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ejam laukā! Tas der visiem

Kategorijas