Māksliniece Elga Grīnvalde pietur sava darba ceļa pieturā – dzimtajā Valkā

2021. gada 13. augusts 07:30

633

Māksliniece Elga Grīnvalde pietur sava darba ceļa pieturā – dzimtajā Valkā

Manuprāt, ikviens sevi cienošs valcēnietis, kurš kaut mazliet interesējas par glezniecību un mākslas norisēm Latvijā, zina, kas ir Elga Grīnvalde. Vismaz man tā gribētos domāt. Elga ir valcēniete, kuras radošā dzīve gan ir saistīta ar Rīgu. Taču Valkā joprojām dzīvo Elgai mīļi cilvēki, tāpēc viņa dzimto vietu apmeklē bieži un ir lietas kursā par šeit notiekošo. Pēdējos gados Elgas Grīnvaldes vārds mākslas pasaulē izskanējis arvien skaļāk un pārliecinošāk. Par to liecina arī gleznotājas radītie darbi, kas kopš jūlija beigām līdz pat 13. septembrim ir apskatāmi Valkas novadpētniecības muzeja izstāžu zālē un pilsētas kultūras nama pelēkajā zālē. Izstādei dots intriģējošs nosaukums – “Personīgais laiks”. To var uztvert divējādi – kā mākslinieces E. Grīnvaldes atklāsmju, izjūtu un domu lidojumu un arī kā paša mākslas baudītāja laiku, kas veltīts domām, skatoties gleznas. Vismaz es to tā uztveru. Pati E. Grīnvalde par šo izstādi teic: “Izstādē atlasītas un izstādītas gleznas no Mākslas akadēmijas studiju laika līdz jaunākiem darbiem. Izveidojusies tāda koncentrēta retrospektīva, kur var redzēt mākslinieka darba ceļu šajā pieturā – manā dzimtajā pilsētā Valka.”
Ja godīgi, uz sarunu ar mākslinieci devos ar mazliet trīcošu sirdi. Sevi nepieskaitu pie mākslas ekspertiem. Mūsu saruna notika dienā, kad Elga kopā ar muzeja darbiniecēm iekārtoja savu personālizstādi. Vērojot notiekošo, sapratu, ka gleznu izvietošana pie sienām ir viena nopietna padarīšana. Tikmēr es muzeja pirmajā stāvā paspēju noskatīties divas videofilmas: E. Grīnvaldes gleznošanu un ieskatu viņas izstādē “Tukšuma spēks” Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā, kas bija aplūkojama no 2020. gada novembra līdz 2021. gada 1. janvārim. Iesaku noskatīties ikvienam muzejā pieejamās izstādes apmeklētājam, noteikti nenožēlosiet! Šīs filmiņas kaut nedaudz paver mākslinieces radošās dzīves priekškaru. Turklāt glezna, kas filmēta tās tapšanas laikā, ir apskatāma arī izstādē. Tas vēl vairāk ieintriģē. Skatoties filmiņu kadrus, šķiet, ka gleznošana ir kā viegla rotaļa. Bet vai tas tā ir, jautāju pašai māksliniecei. Atbildi uz šo jautājumu ikviens varēs atrast Elgas stāstījumā. Sarunas sākumā viņa atklāj, ka mamma ir ilggadēja “Ziemeļlatvijas” lasītāja un vienmēr meitai noliek tos rakstus, kas, viņasprāt, Elgai noteikti būtu jāizlasa, īpaši par vēsturi.

– Ja godīgi, esmu nedaudz nobijusies, jo tādus cilvēkus kā jūs uzskatu par Dieva noglāstītiem un ļoti talantīgiem.
– Tas ir pārāk skaļi teikts. Un pārāk augsti. Gleznošana ir tikai instruments.

– Vai joprojām sevi uzskatāt par valcēnieti?
– Jā! Mans CV sākas ar to, ka esmu dzimusi Valkā. No tā netikšu vaļā līdz pat mūža galam. Izglītības pamatus esmu ieguvusi Valkā. Te joprojām dzīvo mana mamma, kura vēl savu iespēju veidā nodarbojas ar rokdarbiem, izšuj bārkstu dekoratīvos spilvenus un paklājiņus. Viņai tūlīt apritēs 86 gadi. Valkā regulāri ierodos divas reizes mēnesī. Mamma saprot, ar ko es nodarbojos, un galvenais – viņa zina, ka tas man patīk. Tā patikšana ir viena liela un būtiska lieta. Domāju, ka daudziem valcēniešiem mājās ir gleznas ar manām puķēm. Apmēram ap 1985., 1986. un 1987. gadu gleznoju puķes. Man teikuši, ka, raugoties šajās gleznās, šķiet, ka tās smaržo. Manas ziedu bildes ir tonālas. Protams, tās ir arī krāšņas. Kā jau visi, kas sākuši kaut ko darīt glezniecībā, grib parādīt skaisto dabu – lai ir smuki un reāli, kā dabā. Tā arī es. Pēc tam gan lēnā garā pārgāju, ja tā varētu teikt, tikai uz būtisko. Izstādē Valkas kultūras namā var apskatīt manas gleznas ar puķēm. Sākumā domāju tur izstādīt savas lielformāta gleznas, bet tās ir tādas padrūmas. Viss šis pandēmijas laiks cilvēkiem bijis drūms. Pirms pieciem gadiem man bija nozīmīga jubileja, un tad gleznoju uz lielformāta audekliem lielus un barokālus puķu pušķus. Kādam varētu šķist, ka šajās bildēs redzams tikai liels krāsu pleķis, bet tomēr cilvēki ierauga puķes.

– Cik ilgi ir jāmācās un smagi jāstrādā, lai nonāktu līdz tādai meistarībai?
– Plus mīnus 35 gadi. Tur jau ir tā lieta, ka man ir veicies ar to, ka saprotu svarīgu lietu – ir mākslinieki, kuri jau pašā sākumā ir veiksminieki, un viņiem visu radošo dzīvi ir šis līmenis jānotur. Taču ne vienmēr to var izdarīt. Tas ir labi, ja visu laiku var kāpt kalnā. Tajā uzkāpjot, bieži ir gadījumi, ka no kalna noripo lejā. Es savā kalnā kāpju ļoti lēnām. Man ir garlaicīgi gleznot un atkārtot vienu un to pašu, meklēju priekš sevis jaunas atklāsmes. Man ir ļoti laba mākslas izglītības skola. Atceros savu pirmo zīmēšanas skolotāju Valkā – tā bija Matisone, bet vairs neatceros viņas vārdu. Pēc tam bija skolotāja Valda Fjodorova, Donalds Smelteris. Rīgas Lietišķajā mākslas vidusskolā ieguvu pamatu pamatus, kas parādīja mākslas nianses. Mākslas akadēmijā mācījos pie izcilām personībām – Imanta Vecozola un Jura Jurjāna, meistardarbnīcu beidzu pie Uno Daņiļevska Man ir laba skola, par ko esmu ļoti pateicīga, un protu to izmantot, un arī dodu tālāk.

– Kā jūs cilvēkiem atbildētu uz jautājumu – ko glezno Elga Grīnvalde?
– Es gleznoju sajūtas. Ar savām bildēm aicinu vairāk atvērt acis, ieskatīties, ieraudzīt gaismu un ēnu. Manās bildēs ir ievēroti glezniecības klasiskie pamati, kas jāzina visiem gleznotājiem-iesācējiem. Gaisma ir neitrāla – izbalinājusies, bet ēnas – sulīgas un piesātinātas. Vai arī otrādi.

– Lai ar savām gleznām sniegtu vēstījumu pasaulei, ne tikai jāapgūst glezniecības pamati, bet arī daudz jālasa un jāredz?
– Bez šaubām. Pirmkārt jau ir jābūt interesei par to “lauciņu”, ko pats esi izvēlējies. Jāzina mākslas vēsture no pašiem pirmsākumiem – no alu zīmējumiem – līdz pat modernajai mākslai. Kādreiz mākslā stili mainījās pa pieciem gadsimtiem, tagad – 21. gadsimtā – divos gados mainās tehnoloģija un pasniegšanas veids. Šajā gadsimtā esam nodzīvojuši tikai 21 gadu, un katru gadu mākslā parādās kaut kas jauns.

– Ko jūs, Elga, darāt vēl bez gleznošanas?
– Ik pa laikam mākslas skolās pasniedzu gleznošanu, zīmēšanu un kompozīciju. Pēdējā laikā strādāju Ikšķiles mākslas skolā. Ir man arī privātie skolnieki un pieaugušo studija. Patlaban esmu aizgājusi no darba, jo pasludināju sevi par brīvmākslinieku. Mēģināšu dzīvot šādi. Sākšu nodarboties ar mākslas menedžmentu.

– Atļaušos uzdot latvieša praktiskā jautājumu – vai ar šo nodarbi mūsdienās var izdzīvot?
– Protams, ar gleznošanu var izdzīvot, skatoties, kā un ko glezno un par kādu naudu savas gleznas mākslinieks pārdod. Nav viegli mākslā sameklēt savu nišu. Vienkārši ir jāiztur tas grūtais laiks, kad neviens tavus darbus nepērk. Ir grūti, bet ir jāiet uz priekšu. Man tas ir liels novērtējums, ka Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs savā kolekcijā iegādājās vairākus darbus. Tagad es zinu savu gleznu vērtības cenu. Man tas vēl viss priekšā – ka Latvijas Valsts mākslas muzejs varētu iegādāties kādu darbu. Zinu, ka mani agrīnie darbi ir Madonas muzejā, jo ar ģimeni tur dzīvoju septiņus gadus. Protams, darbi ir arī privātajās kolekcijās. Ir arī ārzemēs. Tas ir liels gandarījums – ja darbs patīk pašam un vēl kādam citam patīk tik ļoti, ka vēlas to redzēt savās mājas. Nereti māksliniekus kaitina tas, ka pirkt gribētājs izsaka piezīmes par gleznas izmēriem vai vēl citām lietām. Tie ir tie saucamie kretinētāji. Nevag tā izturēties pret mākslinieku. Ir visas iespējas ar autoru sarunāt, kaut maksāt pa daļām. Visādi var. Arī Valkas muzejā ir gleznas no privātkolekcijas, kuras īpašnieki labprāt iedeva bildes uz izstādi.

– Vai gleznojat katru dienu?
– Nē, katru dienu gan nesanāk. Tagad ļoti cenšos, jo ir daudz saules gaismas. Gleznoju tikai pie dabīgā apgaismojuma. Gleznoju arī tad, kad ir noteikts mērķis – jāgatavojas izstādei. Vienlaicīgi varu gleznot piecus līdz desmit darbus. Klāju slāņus pa slāņiem, vienmēr bilde jāatstāj tādā stadijā, kāda tā varētu palikt. Otrā dienā pie bildes strādāju tālāk vai nolieku vispār malā. Ir tā, ka bilde var tapt gan divu nedēļu, gan arī pusgada laikā. Savu “Eņģeli kalnu” iesāku gleznot izstādei Rotko centrā. Tur apakšā ir apmēram sešas bildes.

– Vai gleznojat pilnīgā klusumā vai tomēr ir nepieciešama fona mūzika?
– Gleznojot man ir dažādi noskaņojumi. Jā, klausos meditatīvu mūziku, arī absolūti klasisko mūziku. Dažreiz arī viduslaiku mūziku. Arī vieglo itāļu un krievu estrādes mūziku. Klausos Gariku Sukačevu. Viņš arī ir meditatīvs cilvēks – viņa izpildītajās dziesmās dzirdamas skaņu vibrācijas. Tāpat kā manās bildēs. Es protu izmantot to kodu, kas acīm ir patīkami.

– Nedaudz pastāstiet par darbiem, kas apskatāmi Valkas novadpētniecības muzejā.
– Tie ir darbi, ka tapuši divdesmit trīs gadu ilgā laika periodā. Tā ir mana labākā izlase, ko es piedāvāju. Viens no senākiem – izstādes darbs uz kartona “Mazpilsēta” – tapis 1998. gadā, kad vēl mācījos Mākslas akadēmijā. Izstādē ir arī redzama šogad tapusi glezna “Eņģelis kalns”. Vēl ir arī glezna ar nosaukumu “Ziemeļu kalni”, kas arī tapusi šogad. Pārējie darbi ir vidusposms – darbi no reāli nosacītas līdz abstraktai kompozīcijai. Šajos darbos var saskatīt daudz tēlu. Savos darbos cenšos aiziet līdz tīram laukumam, kuram jābūt piesātinātam. Pašlaik strādāju pie tā.

– Izstādē ir aplūkojamas stikla vitrāžas, kas mani ļoti aizrāva.
– Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā beidzu stikla dizaina nodaļu. Bakalaura grādu ieguvu kā stikla māksliniece, bet maģistru – glezniecībā. Man patīk stikla vitrāžas, bet tas ir ļoti saistīts ar amatniecību. Latvijā pārsvarā ar stikla mākslu strādā sievietes, bet sievietēm ar to nevajadzētu nodarboties, jo tas ir fiziski smags darbs. Jaungulbenē ir neliela baznīciņa, kur ir manas stikla vitrāžas. Tas ir mans bakalaura diplomdarbs.

– Skatoties video filmu par to, kā top glezna, ievēroju tēla acis. Tās ir ļoti izteiksmīgas.
– Dzīvē tā ir sanācis, ka esmu ceļojusi pa Spāniju un Itāliju. Trīs gadus arī dzīvoju Itālijā. Tās acis man ir no agrās renesanses iespaida. Iedomājos – ja Pikaso daudz interpretēja, kāpēc es arī nevarētu interpretēt? Un tā sākās. Valkas muzejā ir “Madonna della Robia” un Džoto interpretācijas, ik pa laikam man gribas iedvesmoties no pirmsrenesanes meistariem.

– Ne daudziem latviešu māksliniekiem Rotko centrā bijusi personālizstāde!
– Tas ir pasaules līmeņa mākslas centrs, kas nopietni strādā gan ar Latvijas māksliniekiem, gan ar visas pasaules jau slaveniem māksliniekiem. Rotko centra personālizstāde bija nopietns trīs gadu darbs, kur bija iesaistīts izstāžu kurators, speciāli tika veidota izstādes scenogrāfija, rakstīta mūzika (Toms Auniņš). Kad tā puzle visa salikās kopā, pašai gribējās izsaukties – ak, Dievs, cik viss ir estētiski, pārdomāti! Gribējās paņemt melnu krāsu un iešļakstīt, lai viss nav tik tīrs. Tagad atceroties, tomēr bija labi.

– Kas jums pašai Latvijas glezniecībā ir tie vārdi, kurus augstu vērtējat?
– Esmu uzaugusi, skatoties latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācēja Johana Valtera darbus. Bez šaubām, cienu 20. gadsimta mākslinieka Jāņa Tīdemaņa piesātinātos un ar spožām krāsām bagātīgos darbus. Kas attiecas uz mūsdienu gleznotājiem, pašlaik ir ļoti sarežģīts laiks. Kādreiz, kad sāku mācīties, māksla bija elitāra. Es trīs reizes stājos Mākslas akadēmijā, kamēr mani uzņēma. Tagad par mākslu uzskata visu to, ko kāds dara. Protams, tas tā ir, lai izklaidētu cilvēkus, bet ne vienmēr to vajag pozicionēt kā mākslu. Man ir grūti nosaukt mūsdienu māksliniekus. Man patīk, ko dara mani laikabiedri, tie kolēģi, ar kuriem esmu studējusi kopā. Vēl aizvien cienu un mīlu Intu Celmiņu, Eduardu Grūbi, Juri Jurjānu un Juri Ģērmani. No pašiem jaunākajiem es nevaru saprast, jo, godīgi sakot, es dažas lietas tiešām neizprotu. Pašlaik ir tāda tendence – jo tizlāk, jo labāk. Tas tīri mans subjektīvais viedoklis. Visiem parādi, ka zīmē kā, piedodiet, īsti neriktīgs (ku-kū). Personīgi es esmu izdomājusi savu mērķi un virzos uz to – uz estētisko garīgo piedzīvojumu savos darbos. Taču ir tā – ja tu gribi, lai tevi ierauga, no sākuma tev ir jāparāda kaka. To visi ieraudzīs, un vēl, ja tā smird, tevi atcerēsies noteikti uz kādu laiku, līdz atkal kāds cits parādīs vēl lielāku k…

– Vai ar jums ir viegli sadzīvot kā gleznotāju?
– (Smagi nopūšas.) Laikam nē. Man patīk sava kārtība. Iespējams, kādreiz esmu pārāk toleranta, citreiz neiecietīga. Nemāku pateikt savu vārdu. Nezinu. Vispār jau saka, ka esmu spītīgs, egoistisks cilvēks un daru tikai to, kas man patīk. (Smejas). Pārsvarā jau mēs visi tādi – darām to, kas patīk!
– Lai izdodas!

Gleznotāja Elga Grīnvalde
Dzimusi, augusi un pamatizglītību ieguvusi Valkā.
Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1986).
Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi mākslas bakalaura grādu (1998) un mākslas maģistra grādu (2000) ar kvalifikāciju glezniecības apakšnozarē U. Daņiļevska glezniecības meistardarbnīcā.
Mākslinieces pirmā personālizstāde – 1996. gadā Valkā.
Pēdējā laika nozīmīgs notikums mākslinieces radošajā dzīvē – izstāde “Tukšuma spēks” Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Māksliniece Elga Grīnvalde pietur sava darba ceļa pieturā – dzimtajā Valkā

Kategorijas