Sociālais darbs iedvesmo darīt vairāk

2021. gada 13. augusts 07:31

1416

Savā laikā ir nācies viesoties dažādos pansionātos. Starp tiem Gatartas pansionāts kaut kā manāmi atšķiras. Vai tā ir atrašanās vieta vai strādājošo nopelns, bet tur var novērot mājīgu rosību, daudz siltuma klientu un personāla savstarpējās attiecībās. Pēc jaunās novadu reformas Gatartas pansionāts tagad atrodas Smiltenes novada Drustu pagastā. Tajā par iestādes darbu roku uz pulsa jau vairākus gadus tur veco ļaužu aprūpes iestādes direktors Aivars Damroze. Bez darba pansionātā viņš aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, kā arī iesaistās vietējās kopienas aktivitātēs. Tam visam jāatrod laiks, jo klāt nākuši arī jauni pienākumi šogad atvērtajā grupu dzīvokļu mājā “Kārkli” un specializētajās darbnīcās, par ko “Ziemeļlatvija” pirms kāda laika jau vēstīja.

– Līdz ar jauno novadu reformu papīros ir mainījusies arī Gatartas pansionāta atrašanās vieta, nu tas ir Smiltenes novadā. Vai līdz ar to kaut kas būtiski ir mainījies?
– Bija, protams, jāsāk ar neizbēgamām formalitātēm (kā, piemēram, adreses maiņa dokumentos), kādas nepieciešamas ar teritoriālā iedalījuma maiņu, bet tas piederas pie lietas un nav nekas būtisks. Vienīgi tagad biežāk izvēlamies doties uz Smilteni, lai saņemtu dažādus pakalpojumus, jo tas tagad ir novada centrs. Savulaik man liels izaicinājums bija kļūt par drustēnieti, pēc tam arī raunēnieti, tagad – smiltenieti, un, kas to zina, kur dzīve aizvedīs tālāk, jo visu bērnību un jaunību esmu pavadījis Jaunpiebalgā. Tas ir sava veida izaicinājums, jo ar Smilteni man vairāk saistās bērnības atmiņas, kad ar vecākiem braucām uz turienes veikaliem iepirkties. Bet tas noteikti cilvēku bagātina. Katra no jauna atklāta vieta, iepazīti cilvēki ir liela vērtība.

– Gatartas pansionātā strādājat daudzus gadus. Kāda dzīves daļa tur aizvadīta?
– Par cik tālu laika nogriezni lai stāsta? Esmu bērnībā tur pavadījis daudz laika, jo Gatartas pansionātā strādāja mani vecāki. Kā sociālais darbinieks tur strādāju jau no 2000. gada, kad biju ieguvis sociālā darbinieka izglītību. Kā Gatartas pansionāta direktors sāku strādāt 2006. gadā. Tagad šķiet – baigi garais laiks! Varbūt vajadzēja kaut ko mainīt? Tā arī ir, sociālais darbs ir mainīgs – mainās prasības, apstākļi, sabiedrība, vide un arī pats. Pats kustos un darbojos dažādos virzienos – rutīnas šeit ir maz, un tā ir pārejoša, jo aizvien cits pēc cita seko jauni izaicinājumi. Pats galvenais, ka tas ir darbs, ko man patīk darīt. Tā sanāk, ka lielākā daļa darba dienas tur tiek aizvadīta. Man ir svarīgs kopējais noskaņojums kolektīvā. Šajā ziņā esmu priecīgs par tik atbalstošu, saprotošu kolektīvu, kurā visi saprot, ka mums ir viens mērķis – veselīga attieksme pret dzīvi dažādos tās nogriežņos un prasme pieņemt mainīgās dzīves lomas. Proti, par aprūpētājiem un aprūpējamajiem, līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi.

– Lai kā negribētos, nevaram nerunāt par pandēmiju. Vai var teikt, ka ikdiena atgriezusies ierastajās sliedēs?
– Patiesībā mēs stipri atšķīrāmies no līdzīgām iestādēm, jo tā ierobežoti aiz slēgtām durvīm vai telpās pandēmijas laikā ne mirkli nebijām. Pēc darbinieku un klientu vakcinēšanās jutāmies brīvi, turklāt iekšēji arī vienojāmies, ka savā teritorijā varam iztikt bez masku nēsāšanas, lai nevienu neapgrūtinātu. Mums ir plaša pansionāta teritorija – svaigs gaiss, tuvumā mežs. Klienti jebkurā laikā var doties pastaigāties, uzkavēties ārpus telpām, un tā arī darījām. Arī tagad, ja laikapstākļi atļauj, tikšanās ar radiniekiem notiek ārā, kur mums pie pansionāta ir izveidota neliela estrādīte-lapenīte. Tur var gana jauki pasēdēt. Un, jāspļauj pār plecu, bet līdz šim esam viena no retajām sociālās aprūpes iestādēm, kurā nav bijis neviena “Covid-19” saslimšanas gadījuma ne klientu, ne darbinieku vidū. Kaut gan netālajos pagastos – Mārsnēnos, Vecpiebalgā un Raunā –, kā zinām, bija slimības uzliesmojums. Uzskatu, ka tas ir tieši darbinieku nopelns – liela atbildības sajūta, noteikumu ievērošana un saprātīga attieksme pret apkārt notiekošo. Tajā pašā laikā mēģinājām atstāt iemītniekiem tās pašas ekstras, pie kurām viņi bija pieraduši. Ja pirms pandēmijas pie mums teritorijā iebrauca trīs dažādi autoveikali ar savu piedāvājumu, tad nolēmām, ka atstāsim vienu. Tas brauc pie mums no Smiltenes, un tas visvairāk respektēja, ievēroja un nodrošināja epidemioloģiskās prasības savā izbraukuma tirdzniecības procesā. Cilvēki jau grib paši aiziet izvēlēties kādu našķi vai labumu, ko sirds kāro, un to viņiem arī neliedzām.

– Turpinot tematu – bijāt viens no pirmajiem, kurš rādīja piemēru, ka jāvakcinējas, tiklīdz radās tāda iespēja pansionātos. Cik grūti bija pārliecināt pansionāta iemītniekus un viņu radiniekus, ka tas ir jādara?
– Vakcinējos, un tas bija mans lēmums, lai justos drošāk un pasargātu apkārtējos. Nevienam neko neesam uzspieduši, tāpēc vakcinācija pie mums noritēja vairākos piegājienos. Vakcināciju sākām strikti pēc ārsta norādījumiem un rekomendācijām, izvērtējot katra cilvēka veselības stāvokli. Pirmajā reizē pie potes tika aptuveni puse iemītnieku. Visu pārrunājām ar katru klientu individuāli. Kādi nu kuram ir bijuši tie informācijas avoti, ko viņš dzirdējis par vakcināciju no baumām, un cik no tā visa atbilst patiesībai... Nu jau lielākā daļa no visiem 65 pansionāta iemītniekiem ir vakcinējušies. Tie varētu būt līdz 80 procentiem no visiem. Kolektīvā mums ir 30 darbinieki, no tiem tikai divi nav vakcinējušies. Tas nekādas problēmas nesagādā, jo katru dienu, nākot uz darbu, viņi veic eksprestestu. Tas, ko esmu novērojis, – pavasarī tam visam cilvēki piegāja elastīgāk, bet tagad ir pavisam cita situācija. Sabiedrība polarizējas. Tiklīdz tiek runāts par šo jautājumu, tā katrs nostājas starta pozīcijā – par vai pret, nevis mēģina iet uz dialogu, uzklausot kādu skaidrojošu viedokli.

– Vēl bez Gatartas pansionāta jums ir gana daudz jaunu pienākumu. Varat pastāstīt sīkāk?
– Strādāju gan grupu dzīvokļu mājā “Kārkli”, gan specializētajās darbnīcās. Lai būtu skaidrāk – grupu dzīvokļi ir pakalpojums, kurā cilvēks attīsta sadzīviskās prasmes, savukārt specializētajās darbnīcās tiek attīstītas darba prasmes, darbojoties ar mālu un koku. Tas vairāk ir pusslodzes darbs. Sanāk, ka tur vadītājs esmu mazu slodzes daļu, kas ir tik daudz, lai galvenokārt atbildētu par organizatorisko un dokumentālo darba pusi, vairāk esmu piesaistīts kā sociālais darbinieks, strādājot ar klientiem.
Grupu dzīvokļi un specializētās darbnīcas personām ar garīga rakstura traucējumiem ir sociālais pakalpojums, kura ļoti trūkst mūsu valstī. Gadu gaitā esmu redzējis, kā šādi pakalpojumi darbojas citās valstīs – Francijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un arī kaimiņos – Igaunijā. Savukārt 2001. gadā pats biju Francijā, kur trīs nedēļas strādāju un biju iesaistīts praktiski visā, kas saistīts ar šādu pakalpojumu. Tur guvu jaunu pieredzi. 2010. gadā sanāca apmeklēt Rimonsas pilsētiņu Francijas dienvidos, kura no pagrimuma bija atjaunojusies, tieši pateicoties sociālās uzņēmējdarbības sniegtajiem pakalpojumiem. Pakalpojumu sniegšanā tika nodarbināti cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Tas viss mani iedvesmo un dod pārliecību, ka arī Latvijā izdosies un sabiedrība ar laiku izglītosies un sapratīs. Kad sākās deinstitucionalizācijas process, iestājos maģistrantūrā Rīgas Stradiņa universitātē. To veiksmīgi pabeidzu 2017. gadā ar savu izstrādāto maģistra darbu, kas tā arī saucās – “Sociālā uzņēmējdarbība – atbalsta pakalpojums deinstitucionalizācijas procesā pašvaldībās”.

– Interesanta pieredze jums bijusi, arī pildot priekšsēdētāja pienākumus Raunas novadā. Kādu jaunu pieredzi tas deva?
– Man tiešām sanāca gadu nostrādāt arī kā novada domes priekšsēdētājam līdzšinējā Raunas novadā. Par deputātu esmu bijis vairākos sasaukumos, tāpēc pieredze pašvaldības darbā man ir. Būt par vadītāju jebkurā amatā nav tik viegli, kā daudziem no malas šķiet. Tolaik domes vadītāja devās dekrētā, apstākļu sakritības pēc nonācu šajā postenī, jo līdz tam biju priekšsēdētājas vietnieks domē. Tā bija lieliska pieredze, un tajā pašā laikā liela atbildības sajūta, jauns skatījums uz dažādām lietām. Pieņemt iedzīvotājiem svarīgus lēmumus, iestāties par viņu interesēm, jo bieži tās ir pretrunās, – kas vienam tīkams, citam nepieņemams u.tml. Ja precīzāk, tad Raunas novada priekšsēdētāja pienākumus nācās pildīt no 2018. gada decembra līdz 2020. gada janvārim. Deputāta mandātu noliku saistībā ar Satversmes tiesas lēmumu, bet tas ir komplicēts un detalizēts stāsts. Lai vienkāršāk saprastu, mūsu valstī ir tā – skolas direktors, kultūras nama direktors vai veselības aprūpes iestādes direktors var būt deputāts, bet sociālās aprūpes iestādes – pansionāta direktors ne. Šādu likuma normu apstrīdēju Satversmes tiesā. Saņēmu gari aprakstītu atbildi, kas tāpat mani nepārliecināja, bet es, protams, respektēju. Man nepatīk stāvēt malā, patīk iesaistīties vietējā līmeņa politikas veidošanā, norisēs un lietās, kas ietekmē apkārtējo vidi un sabiedrību kopumā, taču pēc būtības esmu sociālā darba speciālists. Tāpēc ne mirkli nebiju izvēles priekšā – palikt deputātos vai vadīt sociālās aprūpes iestādi. Jo sociālais darbs man vienmēr ir bijis sirdij tuvāks, un, šķiet, arī turpmāk būs.

– Daudzi jūs pazīst kā vietējo runasvīru. Kādos pasākumos var jūs ieraudzīt?
– Teatrālisms man ir no mammas puses. Savā laikā radi, kas bija no viņas puses, ar gadiem aizvien vairāk interesējās par ezotēriku un mistiskām parādībām. Tāpēc no bērnības atceros baisos stāstus par netveramām parādībām uz ceļiem un otrā Gaujas krastā. Bija tik interesanti klausīties! Mana mamma Aina vēl tagad vada Jaunpiebalgas teātra trupu “Triksteri”. Kā jau tas notiek, arī es centos piepildīt vecāku nepiepildītos sapņus. Vispirms pēc vidusskolas beigšanas. Jo tēva sapnis bija, lai kļūstu par zemnieku. Iestājos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, kur nomācījos tikai vienu gadu. Tad vēl pēc dažiem gadiem iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļā (Rijnieka kursā Jaunajā Rīgas teātrī), kur kopā ar Ievu Puķi, Krišjāni Salmiņu, Sandru Kļaviņu, Zani Daudziņu, Daini Gaideli un citiem nu jau zināmiem māksliniekiem mācījos un pavadīju skolā daudzus jautrus brīžus. Arī teātra studijās aizvadīju tikai kādu gadu, bet tas bija pamats tādai kultūras (uz)dzīves izpratnei. Esmu piedalījies dažādos kultūras pasākumos un projektos. Biju starp ideju ģeneratoriem tādam kultūras pasākumam – festivālam kā “Rodam Raunas novadā”, kura tradīcijas aizsākās pirms kādiem desmit gadiem. Tas izvērtās par divu dienu pasākumu. Šī festivāla uzdevums bija popularizēt un atklāt kāda konkrēta produkta ietekmi Raunas novadā, izceļot šo produktu pašdarbnieku un profesionāļu koncertos, mājražotāju tirdziņā, skolēnu darbu veikumā, mijiedarbībā ar mākslas un sporta aktivitātēm, vēstures izpēti atbilstoši konkrētā gada tematikai. Līdz ar novadu reformu šāda festivāla vairs nav, taču ceru, ka arī Smiltenes novadā kaut ko līdzīgu izdosies realizēt.
Vēl pie sabiedriski aktīviem darbiem – esmu iesaistījies Veselības takas izveidē Raunā un Raunas upes tīrīšanā. Kā teikt, lai laši līdz baznīcai tiek!
Ar sievu daudzus gadus nodancojām deju kolektīvā “Piebaldzēni”, kas nozīmē plašu kultūras pasākumu kopumu, krietni pārsniedzot priekšstatus par tikai latvisko tautas deju. Visu jau grūti apvienot, tāpēc dejošanai vairs neatliek laika. Arī pandēmija savu lomu nospēlēja. Mēģinājumi nenotika, bet man radās jauni pienākumi, arī saistībā ar jau minētajiem jaunajiem sociālajiem pakalpojumiem “Kārklos”. Bet varam būt priecīgi, ka vietā esam atstājuši dejotāju jauno paaudzi, jo abi mūsu dēli un meita dejo “Piebaldzēnos”. Atrašanās cilvēkos, pozitīvos pasākumos vai sabiedriskos notikumos mani emocionāli uzlādē.

– Vai atliek laiks arī atpūtai ar ģimeni un kādiem citiem vaļaspriekiem?
– Ar ģimeni dodamies izbraucienos. Šogad visi kopā apmeklējām Ventspili un dižjūru, dažādas dabas takas, Smiltenes un Cēsu pilsētas svētkus. Vienmēr man ir paticis viss, kas saistīts ar aktīvo atpūtu pie dabas. Aizrauj laivošana, pārgājieni, dabas takas, kas kļūst par arvien populārāku laika pavadīšanas veidu daudzās ģimenēs. Pats esmu azartisks sēņotājs. Protams. Šogad gaileņu mērce jau nobaudīta daudzkārt. Nupat sociālie tīkli – “Facebook” – ar savām atmiņām fotogrāfijās atgādināja, kāds fantastisks beku gads bija pērn. Tas, ko tieši pandēmijas laikā esam atklājuši, ir diskgolfs. Ar šo sporta veidu iepazīstināja manas krustmeitas draugs Nauris. Nu par vienu hobiju mums ir vairāk. Igaunijā diskgolfs ir ļoti populārs. Tāpēc vairākās vietās kaimiņvalstī esam to uzspēlējuši, apvienojot interesi par spēli un ekskursiju. Mums tuvākais diskgolfa laukums atrodas Smiltenes novada Palsmanē. Uz turieni arī kopā ar ģimeni dodamies uzspēlēt. Mums ir arī savas tradīcijas, kas apvieno kaimiņus. Katru gadu Jāņu dienā kopā ar kaimiņiem piedalāmies futbola mačos, ko organizē kaimiņš Klāvs. Tam dots nosaukums “Pagales kauss”. Tas ir pasākums, kas pulcē tuvējo māju iedzīvotājus. Tiesa, ņemot vērā visus ierobežojumus, šogad futbola spēle izpalika. Savukārt dēla Ernesta vaļasprieks ir dārza darbi un puķu dobes, bet, ja nopietni, katru gadu mūsu dārziņš kļūst aizvien mazāks. Piemājas skaistumu un darba augļus, protams, baudām visi kopā.

Seniore Rita Nikolajeva par dzīvi pansionātā:
– Gatartas pansionātā nokļuvu pirms diviem gadiem. Šo vietu ieteica māsa, kura par pansionātu bija dzirdējusi labas atsauksmes. No sākuma bijām te ar mammīti, bet nu jau viņa aizsaulē. Tagad dzīvoju ar istabas biedreni, ar kuru nav garlaicīgi. Patīk, ka šeit ir labi cilvēki. Direktors ir atsaucīgs, cilvēcīgs un vienkāršs cilvēks. Kad satiekamies, aprunājas, pajautā, kā klājas. Manuprāt, tādam arī jābūt vadītājam. Ja redz, ka kāds saskumis, nepaiet garām, uzmundrina un pasaka kādu labu vārdu. Mums jau daudz brīvā laika, tāpēc ir labi, ja ir, kā to piepildīt. Priecājos, ka man ir dota iespēja kaut ko audzēt, jo savā laikā pašai bija dārzs. Mums ir tā saucamās mobilās dobes, kuras iespējams pārvietot un novietot darbam ērtākajā vietā. Man aug gurķi, tomāti, sīpoli un vēl šis tas. Ir arī dažas mārtiņrozes, kurām rudenī vajadzētu uzziedēt. Šonedēļ nelielā kompānijā bijām izbraukuši arī ārpus telpām. Braucām uz zemnieku saimniecību “Jāņkalni” Madonas novadā, kur paši lasījām krūmmellenes. Tur saimnieki mūs ļoti jauki uzņēma. Liels paldies direktoram, ka noorganizēja šādu ekskursiju. Nekādus pasākumus ar ciemiņu aicināšanu jau tagad rīkot nevar, tāpēc vadība cenšas noorganizēt kādu pasākumu pašiem. Man patīk kulinārijas nodarbības, kur kopā ar sociālo aprūpētāju Signi gatavojam ko garšīgu, piemēram, cepam pankūkas. Man nav, par ko sūdzēties. Ar dzīvi šeit esmu apmierināta. Labi baro, darbinieki rūpējas par mums.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sociālais darbs iedvesmo darīt vairāk

Kategorijas