Sēnes būs, tikai “jātur roka uz pulsa”

2021. gada 18. augusts 15:14

232

Vai sēnes mežā ir? Uz šo daudziem latviešiem svarīgo jautājumu atbildes pašreiz ir dažādas: vieni saka – sēņu mežā nav, citi apgalvo pretējo un sociālajos tīklos publicē fotogrāfijas, kurās redzami ar sēnēm pielasīti pilni grozi.

Taisnība ir gan vieniem, gan otriem sēņotājiem, jo ir meži, kur sēnes ir, un ir arī tādi, kur to nav, “Ziemeļlatvijai” teic mikoloģe Diāna Meiere, viena no “Lielās sēņu grāmatas” autorēm.

Kur vairāk lijis un mitrāks, tur arī jāsēņo

Mikoloģe skaidro, ka tas nav atkarīgs no meža tipa, bet no tā, kur šovasar vairāk nolijis lietus. Vasara līdz šim bija ļoti sausa un karsta. Ja lija, tad nokrišņi aplaimoja lokāli, piemēram, vienā vietā gāza baltu, bet pārdesmit kilometrus tālāk spīdēja saule un lietu nevarēja sagaidīt nedēļām ilgi.

“Šobrīd sēnes vairāk ir jēga meklēt egļu mežos un gravās, jo priežu silos augsne nav paspējusi viscaur izmirkt. Mežā nav suņu sēņu daudzveidības, tas nozīmē, ka sēnes vispār šobrīd slikti jūtas, bet nekur jau tās nepaliks. Vēl bērzlapes nav kārtīgi “ieskrējušās”. Bekām vēl būtu jāaug, jo ir pietiekami silts. Ja būs gana mitruma, tad bekas izlīdīs,” šīs nedēļas sākumā teic Diāna Meiere.
Sekojot sociālajos tīklos sēņotāju grupās rakstītajam, viņa ievērojusi, ka sēnes ir Smiltenes un Valkas puses mežos.

“Ir, ir, un daudz, tikai jālien lielos brikšņos, kur ir kritalas un mežs aizaudzis,” pieredzē dalās smilteniete Evija Ziemiņa. Pagājušajā nedēļā viņa esot trīs reizes ar baravikām un apšu bekām piegriezusi pilnus lielos grozus, bet nesen salasījusi sēra piepes un saulsardzenes. Pagrabs ar ziemai sagatavotajām sēnēm nu jau pilns.

Evijai ļoti patīk sēņot, viņa labi pārzina sēņu augšanas vietas, tālab arī sēņojot bešā nepaliek. Sēņošana asinīs ir arī grundzālietei Ingai Lazdiņai. Pati par šo savu hobiju teic, ka tā ir viņas svētā atkarība.

Karbonādes – uz pannas, poķīši – marinādē

Aizvadītās nedēļas nogalē Inga Lazdiņa sociālajos tīklos publicēja fotogrāfijas ar savu sēņu ražu un to gatavošanas procesu – uz pannas kārdinoši cepās bērzlapju karbonādes, lielā katlā marinēšanai bija sagatavoti poķīši. Pērn ar marinēšanu esot pārāk aizrāvusies, burku ar poķīšiem bijis tik daudz, ka visu ziemu dāvinājusi draugiem. Savukārt bekas eļļā vai savā sulā un baravikas tiek saliktas kastītēs un uzglabātas saldētavā.

Arī Inga Lazdiņa apgalvo, ka sēnes mežā ir, tikai piebilst, ka tās ir viltīgas, – vietās, kur augušas citus gadus, šogad to nav. Šās nedēļas sākumā viņa salasīja bērzlapes, poķīšus un apšu bekas. Baraviku esot maz, bet tās, kas ir, – tārpainas. Ir īstais laiks lasīt bērzlapes, kamēr tārpi nav apsēduši arī tās.

Inga novērojusi, ka bērzlapes šogad aug zaļās sūnās, starp melleņu mētrām. Apšubekas var atrast vai nu līdzās bērzlapēm, vai arī jauktos lapu koku un egļu mežos, kur tās spraucas ārā no pērnā gada lapām. Ir arī gailenes. Laukmalās, arī mežā var salasīt atmatenes jeb meža šampinjonus. Labas sēņu mērcei, piebilst Inga.

Viņas sēņu sēne ir saulsardzene. “Tā ir laime, ja izdodas uziet! No saulsardzenēm sanāk visgaršīgākās sēņu karbonādes – tādas pufīgas, un pēc ēšanas nepaliek smaguma sajūta kuņģī,” piebilst sēņotāja. Ne velti saulsardzene tiek dēvēta par vienu no garšīgākajām ēdamajām sēnēm, kas svaigā veidā smaržo un garšo pēc lazdu riekstiem.

Brauc sēņot, kur deguns rāda

Ir uzskats, ka rūdīti sēņotāji savas sēņu vietas neatklāj. Taujāta par savējām, Inga norāda tās vispārīgi – tas ir mežs pie Grundzāles vai Sikšņu pusē.

“Šogad braucu, kur deguns rāda. No rīta nofiksēju savas sajūtas, izdomāju, kurš mežs mani šorīt uzrunā, un uz to arī dodos. Uzlieku navigāciju un mēģinu saprast, kur atrodos. Tā iepazīstos ar jauniem mežiem,” stāsta Inga, bet vaicāta, vai nav bail nezināmā vietā, atsmej, ka ir patoloģiski atkarīga no sēnēm, un tas kliedē bailes.

“Tiesa, ja ir vējains laiks un brakšķ visās malās, tad piezogas doma, vai tikai tuvumā nav lācis, jo par lāčiem mežos tik daudz ir dzirdēts. Dažreiz ir nepatīkama sajūta – šķiet, ka mani kāds vēro. Tad es labāk eju no meža ārā. Ir bijušas pāris reizes, kad man piemeties vadātājs, esmu apmaldījusies zināmā vietā, un tad nekādas sēnes vairs nav prātā. Dodoties dziļāk mežā, cenšos iezīmēt virzienu. Uzspraužu kādu sēni uz kociņa un eju kā Ansītis un Grietiņa no brāļu Grimmu pasakas. Esmu pamanījusi, ka cilvēki kā orientierus zaros sien polietilēna maisiņus, bet man šķiet, ka tas nav pareizi, ja maisiņi pēc tam tā arī paliek mežā,” piebilst Inga Lazdiņa.

Taujāta, ko domā par vēl gaidāmo sēņu ražu, viņa ir optimiste un teic, ka sēnes būs, ir tikai “jātur roka uz pulsa”.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sēnes būs, tikai “jātur roka uz pulsa”

Kategorijas