Viedoklis kā noziegums

2021. gada 20. augusts 08:02

1390

Šorīt pamodos agri. Pelēkais rīts kā skarbs atgādinājums, ka atgriezusies Latvijai ierastā zaļā “ziema”. Bet tā gribas atvērt acis saules pielietā pasaulē bez kovida, ierobežojumiem, dusmām un naida.

Pagājušā gadā dusmojos uz, manuprāt, neloģiskajiem ierobežojumiem. Savu dusmošanos demonstrēju, uzrakstot kādu viedokli. Priecājos, ja kāds atbalstīja, nepiekritu, kad rakstīja, sak, pacieties. Gribēju, lai man izskaidro, kāpēc ir tā un ne citādi. Komunikācijas trūka. Un mēs laikrakstā meklējām atbildes, intervējām lēmējus utt. Rudenī domāju, kaut ātrāk pienāktu pavasaris un viss šis murgs beigtos. Būs vakcīna, visi izvakcinēsies, un dzīve būs kā agrāk. Bet nekā. Viss kļuvis vēl ļaunāk nekā tad, kad liedza pirkt kurpes lielveikalā. Vakcīna Latvijā izrādījās nevis glābiņš, bet postītājs. Tā sašķēlusi cilvēkus divās nometnēs.

Visu savu darba mūžu redakcijā esmu strādājusi ar pārliecību, ka demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem ir tiesības uz sava viedokļa paušanu. Mēs, žurnālisti, ikdienā pārliecinām cilvēkus nebaidīties izteikt domas, arī kritiskās, par kādu konkrētu lietu, taču tas, kas notiek tagad ar kovid ziņām, ir virziens atpakaļ. Tagad paust savu viedokli ir pat bīstami, jo kādam, kurš domā pretēji, tu kļūsti par ienaidnieku. Pat statistikas datus uzrakstot, esi naidnieks. Diemžēl. Internetā tevi apsaukā, saraksta dievsvienzin ko. Pusbēda, ja saplēsies ar kādu svešinieku, slikti, ja ar draugu vai pat radinieku. Vēl sliktāk, ja apvienojas cilvēki, kuri draud tiem, kas pauž atšķirīgu viedokli.

Šis viedoklis arī tapa rīta agrumā tāpēc, ka saņēmu vēstuli no valcēnieša, kurš sevi nodēvējis par Jeenss De Walka. Citēju: “Es ticu, ka pienāks laiks, Ingūn, kad tauta pārņems varu atpakaļ savās rokās un tu tiksi tiesāta kā noziedzniece pret valsti. Tautas, kuras ir gatavas atdot savu brīvību drošības vārdā, neesat pelnījusi abas...”

Un tagad es ieplešu acis un nesaprotu, par ko te stāsts, kāds tas mans noziegums pret tautu?! Manas domas vai darbs? Un kā tad “tauta” varu pārņems, ja paši šos priekštāvjus esam iebalsojuši.

Es saprotu, ka mums visiem patīk cilvēki, kuri mums piekrīt, atbalsta mūsu idejas utt. Bet iedomāties, ka tauta ir tikai tie, kas domā kā Jeens vai kaimiņu Jānis, ir kā atgriešanās tajos laikos, kad maršējām, Kremļa kurantiem skanot. Baltkrievijā, Korejā un citās totalitārās valstīs tiesības uz viedokli ir tikai tiem, kas domā kā vara. Totalitārismā arī pirmais, pret ko vēršas, – žurnālisti, lai neviens neuzdrīkstas rādīt citu ainu, nekā varai tīk. Vēlamies tā arī Latvijā?

Ja es cīnos par lietu, kas man šķiet svarīga un pareiza, tad es cīnos par to, nevis pret cilvēkiem, kuri domā citādi. Tad jau tā nav cīņa par taisnīgu lietu, bet maniakālas tieksmes iznīcināt visu, kas ir atšķirīgs. Tad Latvijas variantā iznīcināmie ir 40% ienaidnieku, kas nav “tauta”, un tie ir vairums mediķu, skolotāju, policistu, kareivju. Citās valstīs šo “ienaidnieku” ir pat 70 un 80% iedzīvotāju. Nekad dzīvē neesmu nevienu, kurš ir pret vakcinēšanos – piespiedu vai obligātu, vai neizbēgamu –, apsaukājusi ne mutiski, ne rakstiski, kur nu vēl draudējusi. Vien jautājusi – kāda alternatīva?

Ja vien Jenss un co tā vietā, lai vairotu sevī naidu un agresiju, tiešām domātu par tautu, tad ietu politikā, dibinātu partiju un pārliecinātu, ka ir tie īstie, kas Latvijai vajadzīgi. Nevis draudot, bet pārliecinot, ieklausoties arī citos, ne tikai sevī. Varu demokrātijā nepārņem, to iegūst, kad tauta piešķir mandātu. Bet gadu no gada procents, kas iet vēlēt, sarūk, tas nozīmē, ka tā, kā domāju es, nedomā visi. Vai tāpēc viņus uzskatu par noziedzniekiem? Nē taču! Vien uzrakstu, ka man gan šķiet... vēlēt jāiet.

Dievs, pasargi, cilvēkus no dusmām un agresijas, kas nu gāžas pār Latviju kā cunami vilnis pēc zemestrīces, pasargi no tā, ka pareizs ir tikai viens viedoklis, un pasargi no atmiņas zudumiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Viedoklis kā noziegums

Kategorijas