Augt kopā ar ģimeni. Purviņi laukos atrod mājvietu, romantiku un plašas pilnveides iespējas

2021. gada 2. septembris 08:13

2035

Augt kopā ar ģimeni. Purviņi laukos atrod mājvietu, romantiku un plašas pilnveides iespējas

Egils Purviņš ir cilvēks, kuru satiekot gribas uzzināt arvien vairāk un runāt ilgāk. Viņam ir ko sacīt par dzīvi, cilvēku attiecībām un saikni ar dabu un Dievu. Šoreiz pieskarsimies tikai daļiņai no viņa daudzveidīgās personības un uzzināsim, kā dzimuši pilsētnieki ir iejutušies lauku vidē Valkas novada Kārķos.

Egils ar sievu Danu un četrām atvasītēm šogad sagaidīs jau trešo ziemu savā jaunajā mājvietā Kārķu pagasta “Dadzīšos”. Interesanti, ka daudzi par Egilu uzzināja no Vidzemes plānošanas reģiona un biedrības “Latvijas Lauku forums” izsludinātās akcijas “Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo!”. Tajā ar līdzcilvēku palīdzību tika uzmeklēti jauni, enerģiski un iedvesmojoši jaunienācēji laukos, kuru pieredze palīdz stiprināt pārliecību, ka dzīve arī reģionos var būt piesātināta un rosīga. Egila stāsts ir par pozitīvu dzīves uztveri un vēlēšanos dalīties. Akcijā viņu pieteica divas reizes. Pieteikumos tika uzsvērta Egila apņēmība bez priekšzināšanām uzsākt dzīvi laukos, kā arī izcelta viņa atsaucība un spēja motivēt vietējos iedzīvotājus aktīvai un izzinošai ikdienai. Ģimene sevi sauc par romantiskajiem lauciniekiem. Proti, viņi netiecas, piemēram, aktīvi nodarboties ar lauksaimniecību, bet gan gūt vairāk iekšējā līdzsvara un harmonisku sajūtu, kādas vien iespējamas, cilvēkam esot saiknē ar dabu.

– Kāds ir jūsu ceļš no dzīves Rīgā līdz Kārķu pagastam?

– Esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis Rīgā. Skolojos Čiekurkalnā, 45. vidusskolā. Ģimenē augu kopā ar deviņus gadus jaunāko brāli Oskaru. Es tāds vairāk filozofs un vērtību meklētājs, bet Oskars – izteikti praktiska personība. Tā nu bijām līdzsvarā – es vairāk “pa mākoņiem”, bet brālis stabili ar kājām uz zemes. Kļuvu par karatē – Austrumu cīņu treneri. Man bija 15 gadu, kad gribējās puikām parādīt savu stiprumu. Tad bija modē filmas par Džekiju Čanu un citiem cīkstoņiem. Kā teikt, šie varoņi bija puiku sapņi un autoritātes. Arī es vēlējos būt kaut solīti tuvāk tam, ko rāda televīzijā. Lai to panāktu, sāku aktīvi sportot, un vēlāk tas kļuva par manu profesiju. Tagad mūsu ģimene dzīvo Kārķos. Nu jau rit trešais gads. Vīzija par dzīvi laukos dzima svētceļojumos. Gājām kopā ar sieviņu Danu pa Latgali un priecājāmies, cik tas gan ir labi, ka cilvēki var tā dzīvot – vienotībā ar Dievu, dabu un viens ar otru. To tad arī mēs ielikām kā fundamentu savās attiecībās. Sākumā meklējumus pavadīja romantiska sajūta par lauku dzīvi, meklējām dabisku vidi, kuru tehnoloģiju laikmetā grūti noturēt savā ikdienā. Cilvēks sevi pazaudē straujajā dzīves ritmā, steigā un nebeidzamajos pienākumos, savukārt daba ļauj mums atgūt sevi. Arī bērniem Rīgas dzīvoklī bija grūti – viņi no rīta modās enerģijas pārpilni, lēkāja pa dīvānu, taču mums viņiem nebija, ko piedāvāt. Šeit – lauku viensētā – bērni lēkā pa batutu, atrod nodarbi dārzā, nopeldas dīķī, pakrāmējas pa šķūnīti, vienvārdsakot, dzīvo dabiskā vidē un sevi attīsta. Skatījāmies internetā dažādus piedāvājumus, ne tikai Vidzemē. Mums bija svarīgi, lai māja ir nedaudz savrup no kaimiņiem, lai apkārt ir arī kāds zemes pleķītis – dārzam, pagalmam. Ieraudzījām māju Kārķos un nodomājām – kāpēc ne? Tas bija negaidīti, bet kopā sakrita visas iespējas, apstākļi un arī vieta. Aizbraucām, apskatījāmies. Mums iepatikās. Sākām kalt plānus, kā vietu padarīt par “savējo”. Māja atrodas meža ielokā, un ir tāda dievišķa apredzība, kas mūs tur aizveda, un tajā, ka arī mēs varam šai vietai kaut ko dot.

– Kādi bija lielākie izaicinājumi, uzsākot dzīvi laukos?

– Izaicinājumi, protams, bija un ir, un tie visi prasa rakstura rūdījumu. Sākumā viss, ar ko bija jātiek galā, bija sadzīviska rakstura grūtības – māja nav jauna, savā laikā daudz ko pieredzējusi, tāpēc bija jāpieliek roka, lai savestu visu kārtībā. Remontdarbi bija pamatīgi. Pirms pirmās ziemas iestāšanās paguvām ierīkot labierīcības mājā, ievilkt ūdensvadu, kanalizāciju. Apgūstot šo dabisko dzīves veidu, esmu paspējis jau gūt vairākas traumas – tad uzkāpu uz naglas, tad remontējot dēlis uzkrita uz galvas. Rokot tranšeju, pārrāvām elektrības vadu. Bija jāmācās strādāt ar aprīkojumu, piemēram, trimmeri – tas viss man bija jauns. Dzīvoklī taču radiators vienmēr silts, ūdens tek – viss notiek. Pirmajā ziemā beidzās kurināmais – nebijām aprēķinājuši, cik daudz malkas vajadzēs. Labi, ka tā bija salīdzinoši silta ziema, – braucām uz veikalu pirkt klucīšus, lai varam sasildīties. Arī dārzu sākumā ierīkojām pārāk lielu, grūti bija tikt ar visu galā. Bet šogad jau vairāk sapratām, kas tiešām ir vajadzīgs. Līdz ar to rezultāts apmierina daudz vairāk un varam priecāties par dažādiem dārzeņiem, ko varam likt galdā. Protams, dārza lietas ir galvenokārt sievas aizraušanās.

– Vai vietējā kopiena ātri pieņēma jaunienācējus?

– Tādā ziņā nekādu problēmu nebija. Vietējos sākotnēji varējām raksturot tā: izpalīdzīgi, draudzīgi pretimnākoši, bet neuzbāzīgi. Jau pirmajās nedēļās devāmies iepazīties ar pagasta pārvaldi. Piedāvāju pagastā organizēt sporta nodarbības un izglītojošas lekcijas iedzīvotājiem. Proti, reizi nedēļā organizēju bezmaksas sporta nodarbības jauniešiem, savukārt reizi mēnesī – vispārizglītojošas lekcijas iedzīvotājiem par dzīves kvalitāti, mērķiem, rakstura veidošanu, par attiecību veidošanu – par tādām vispārīgām lietām, kas ir būtiskas ikvienam no mums. Tas ļāva iejusties, sadraudzēties un dibināt jaunus kontaktus. Tagad, protams, zinu, pie kura varu salabot riteni, pie kura – iegādāties tomātu stādus. Šeit viens otru atbalsta. Kārķi nav liela apdzīvota vieta, taču tas, ka te visi viens otru pazīst un viss ir tepat, – ir ārkārtīgi liela vērtība. Lielpilsētā es nejutos tik droši, cik šeit, – par sevi, par saviem bērniem.

– Un ieguvumi, ko saskatāt, dzīvojot laukos?

– Par tiem es varētu runāt gari un ilgi. Es vienmēr varu izvēlēties, kur dzert savu rīta kafiju... Es to daru ārā, uz soliņa, klausoties putnu dziesmās, sajūtot, kā smaržo daba – zāle, vējš. Tā ir pavisam cita dzīves kvalitāte. Iedrošinu mainīt to ikvienam, jo cilvēks, nonākot laukos, vairs neņem pie sirds to, ko nevar izmainīt, – viņš jūtas aizņemts ar pavisam citām lietām, vairs tik asi neuztver politiskās un ekonomiskās krīzes. Tā ir laba un pamatīga drošības sajūta, uz kuras būvēt savu dzīvi. Jā, varbūt esi nošķirtāks no apkārtējās vides, tomēr es pats personīgi to tā nemaz neizjūtu – nedzīvojam jau kaut kur Sibīrijas mežos. Un tas, ko lauku vide dod bērniem, ir nenovērtējami. Nemitīgā kustība ir tas, kas visus valdzina, – tā liek cilvēkam dzīvot un velk viņu laukā no emocionāliem dvēseles sabiezējumiem.

– Daudzi jūs pazīst kā karatē treneri. Kur pasniedzat Austrumu cīņas mākslu?

– Karatē instruktora diplomu ieguvu pie Japānas Karatē asociācijas meistariem. Sākumā biju kā palīgs citiem treneriem, vadot karatē nodarbības bērniem un jauniešiem. Savu pirmo karatē audzēkņu grupu atvēru 2001. gadā, kad pats sāku strādāt kā pasniedzējs-treneris. Tagad tas ir pēc vajadzības. Strādāju ar jauniešiem daudzviet Latvijā, piedalos arī dažādos citos pasākumos, piemēram, nometnēs, nodarbību ciklos, semināros u.c. Ziniet, ko bērni un jaunieši, skatoties uz jums, visvairāk cenšas sajust, “nolasīt”? Vai var uzticēties. Tās ir dažas sekundes vai pāris minūtes – vai viņi tevi ielaidīs savā sirdī vai nē. Vai jūs viens otru savaldzināsiet, pieradināsiet un sadraudzēsieties, vai nē. Mainīgajā pasaulē jauniešiem ir vajadzīgas divas lietas: drošības sajūta un atbalsts. Tāpat un vēl jo vairāk ģimenē. Lai vai kādi bērni un jaunieši būtu tavā priekšā, tu nedrīksti viņus pievilt. Ejot pie bērniem, vienmēr ir jātur atvērta un tīra sirds. Nepievil bērnu, neatņem viņam svētumu, kuru pieaugušais jau ir pazaudējis, atzīsti, atbalsti un priecājies par viņu! Spēles, sports, treniņi, karatē, badmintons, māla darbnīcas, vienalga kas, tā ir tikai forma, telpa, kur bērns mācās atklātību, prieku, sadraudzību. Šajā telpā viņam ir jājūtas drošam, pieņemtam un atbalstītam. Darbošanās var būt arī ļoti vienkārša, bez ekstrām un cirka. Kā piemērs – nesen ar dēlu pēc treniņa Gaujā peldējāmies. Mēs abi aizrāvāmies, čalojām, nirām un rādījām viens otram trikus. Nekas sevišķs. Bet mēs bijām tādā brīvā sajūtu plūsmā, vēl vairāk – jo es kļuvu brīvāks, dalījos savās sajūtās ar dēlu, jo vairāk viņš atraisījās, ”ņurkoja”, spurdza, čaloja un smējās. Tā arī darbā, nometnēs, klases stundās, pārgājienā vai kur citur. Bērnam ir jādod telpa viņa uzplaukumam. Un to var panākt tikai ar tīru sirdi, iesaistīšanos un atbalstu.

– Pēc pašreizējās nodarbošanās pasniedzat ne tikai karatē nodarbības, bet arī rakstura audzināšanu un līderību Tikumiskās Līderības institūtā. Varat par to pastāstīt sīkāk?

– Mums ir palaimējies ar to, ka varam darīt to, ko esam darījuši līdz šim. Abiem ar sievu nodarbošanās nav mainījušās, arī esot prom no Rīgas. Es vadu vērtībizglītības un rakstura audzināšanas programmas. Viesojos Latvijas izglītības iestādēs, jauniešu centros un organizācijās, vadot neformālās izglītības programmas vērtībās balstīta rakstura nostiprināšanai. Savukārt sieva Dana vada savu uzņēmumu un veiksmīgi attīsta zīmolu “Dabas rotas” – strādā ar ekoloģiskiem materiāliem un izgatavo rotas, kas šobrīd ir diezgan pieprasītas. Mūsu nodarbošanās neprasa piesaisti pie konkrētas vietas, tāpēc attālums neko nav mainījis. Patiesībā Latvija nav tik liela, lai nevarētu no jebkuras vietas kaut kur nokļūt salīdzinoši ātri, arī galvaspilsētā. Man tiešām bieži ir jautājuši – vai tas, par ko es runāju vērtībizglītības un rakstura audzināšanas semināros par tikumisko līderību, ir “kristīgā līderība” un vai tur ir kāda saistība ar baznīcu? Manuprāt, termins “tikumisks” ir kļuvis tik arhaisks, aizmirsts, neizprotams un pat nepatīkams, ka asociējas tikai ar tiklību, baznīcu un mācību par šķīstām attiecībām vai norādīšanu uz kaut kādiem grēciņiem vai to atmaskošanu. Nav tāda “kristīgā līderība”, ir vienkārši līderība. Un patiesa līderība var būt tikai tikumiska. Bet var būt kristietis, kurš praktizē līderību, kuram ir augsti līderības principi, kas ir saskaņā ar kristīgām vērtībām. Var būt budists vai musulmanis, kurš praktizē tikumisko līderību, un, būdams budists vai musulmanis, ir izcils līderis. Var būt cilvēks, kuram ir augsti morālie principi, izpratne par cilvēku un tā cieņu, un viņš ir izcils līderis. Līderība nepieder nevienai reliģijai. Protams, reliģiskā audzināšana morāles ziņā var iespaidot līderību. Cilvēks, tā cieņa un tā personības uzplaukums viscēlākajā nozīmē ir svarīgākais. Līderība nav tituls vai lozungs, vai spēja būt pārākam, pirmajam. Nē! Ja jūs joprojām gribat būt pirmais, jūs līderību neesat sapratuši. Līderība sākas no “apakšas”. Atcerēsimies – līderība nevienu neizslēdz, nav tāds līderības gēns. Ikviens ir aicināts uzņemties savā dzīvē iniciatīvu, uzņemties atbildību, nebūt pasīvs savas dzīves vērotājs, bet likt lietā savus talantus, pilnveidoties, audzinot sevi un kalpojot citiem. Un tieši pasaulē izcilākie līderi bija tie, kas nesavtīgi ar savu talantu, aicinājumu un misiju kalpoja citiem. Skatīsimies uz līderību no šī punkta, tad mēs lēnām sapratīsim, kas ir patiesa līderība, un kāpēc tā var būt tikai tikumiska.

Šomēnes piedalījos sarunu forumā, kur tika apspriesti tādi temati, kā “Dzīvība kā vērtība” un “Katram bērnam savu ģimeni”. Man bija liels pagodinājums runāt un būt starp aptuveni 50 dalībniekiem, kas piedalījās sarunu forumā “T-elpa”. To organizēja kustība “Par dabisku ģimeni”. Pārrunājām dažādas lietas, kas būtībā skar katru ģimeni, kurā aug bērni. Tāpēc mums ir jāatceras, ka ar savu attieksmi un vērtībām mēs katrs veidojam Latviju kā garīgi stipru un ģimenisku valsti.

– Pilnīgi var sajust, ka ģimenē savstarpējās attiecībās valda liela cieņa vienam pret otru. Kā jūs skaidrojat jēdzienu “cieņa”?

– Man ģimene nozīmē visu. Kopā ar ģimeni mēs augam. Katrs ģimenes sasniegums ir mūsu kopējs sasniegums. Cilvēka cieņas jautājums ir antropoloģijas un identitātes jautājums. Lai mēs cienītu cilvēku, apzinātos, ko tas nozīmē, kas vispār ir cieņa, ir jāatbild uz jautājumu – kas ir cilvēks, ko nozīmē būt cilvēkam? Meklējot atbildi par cilvēka cieņu, mēs meklējam atbildi par to attēlu, ko cilvēks sevī nes. Attēls, ko cilvēks sevī nes, ir Dieva attēls. Cita attēla mūsos nav. Un te arī slēpjas identitātes un cieņas noslēpums. Viss cits ir kariķējums vai izvairīšanās un bailes atzīt sevī garīgo pirmsākumu. Tikumiskajā līderībā cilvēka cieņa ir pirmais nosacījums līdera formācijā. Līderības būtība ir kalpošana. Tā ir kalpošana otram cilvēkam, atbalsts un vēlme redzēt otru cilvēku augam, nobriestam, uzplaukstam. Cienot otru cilvēku, mēs viņu atzīstam, pieņemam, spējam ar viņu izlīgt un vēlam viņam labāko. Līderis ciena ikvienu cilvēku nešķirojot. Visbeidzot, cienot otru cilvēku, mēs praktizējam taisnīguma tikumu. Ir taisnīgi, ka ikviens cilvēks ir pelnījis taisnīgu, cieņpilnu attieksmi. Tas ir taisnīgi būt patiesam, atklātam, draudzīgam, iejūtīgam, godīgam, līdzjūtīgam. Ikvienam cilvēkam pienākas šāda attieksme. Tā ir taisnīgas cieņas izpausme. Dižas nav impērijas vai sasniegumi, diži ir cilvēki.

– Mūsdienās daudzi pāri dzīvo civillaulībā, mēģinot skaidrot sabiedrībai, ka viņu saistības savā veidā ir jāpielīdzina laulību statusam. Jūs apprecējāt sievu, nedzīvojot kopā dažus gadus un nespriežot – der vai neder man šis partneris. Kāpēc?

– Par attiecību jautājumiem es vadu atsevišķas lekcijas, tāpēc nevaru savas domas pateikt dažos teikumos. Šos terminus nevar salīdzināt. Laulība ir atbildības uzņemšanās – cilvēku un Dieva priekšā. Problēmu risināšana kopā, lēmumu pieņemšana un rēķināšanās ar sekām, visu darot kopā, nevis katram atsevišķi. Tā ir cita līmeņa morālo vērtību sistēma. Civillaulībā nekādas atbildības nav. Tā ir vienkārši savstarpēji izdevīga kopdzīve. Padzīvo kopā, apnīk, un tālāk katrs var iet savu ceļu, nedalot atbildību ne par morālām vērtībām, ne ģimeni kopumā. Apprecējos, tiklīdz sapratu, ka Dana ir mans īstais cilvēks, ar kuru vēlos augt kopā un veidot ģimeni. Šogad decembrī atzīmēsim jau 12. kāzu gadadienu. Atrast var, tikai meklējot. Sēdot dīvānā un gaidot, ka notiks kaut kas labs dzīvē, – tas nav reāli. Iepazināmies korī. Mums bija daudz kopīga – dzīves uztvere, mērķi, nākotnes redzējums. Veidot dialogu ar otru cilvēku ir ļoti liela māksla. No dialoga un spējas veidot attiecības ir atkarīga sabiedrības veselība. Vēl vairāk – no dialoga ir atkarīgs briedums un garīgā izaugsme starp vīrieti un sievieti, vēlāk starp vīru un sievu laulībā. Kur nav dialoga, ir cīņa un spriedze, jo viens otru nedzird, nemācās saprast atšķirīgo, nepieņem un pat nevēlas pieņemt vai sadzirdēt, jo ir tikai “Es”. Arī tagad sabiedrībā, kolektīvos, viedokļu grupās ir troksnis, visapkārt skaļš troksnis. Kāpēc jākliedz un jāskrien? Tāpēc, ka tā laikam vajag, tā visi dara. Klusums un miers ir dziļumā. Troksnis ir prāta un sirds seklumā. Gaisma no dziļuma izskatās citādāk. Ieraudzīt gaismu otrā un sadzirdēt otru var dziļumā un klusumā.

– Tuvojas skola. Ar kādām emocijām jauno mācību gadu sagaida jūsu ģimene?

– Mūsu ikdienā daudz kas nemainās, bet gatavošanās skolai rit pilnā sparā. Mums ir divi skolas vecuma bērni (mācīsies 2. un 4. klasē) un divi pirmsskolas vecumā. Skolēni mācās tālmācībā, kas nav mājmācība. To daudzi jauc. Tālmācība ietver sevī arī klātienes nodarbības. It sevišķi Rīgas Komercskolā, kas ir mūsu skola, tiek veidots tas saucamais blended learning princips – attālināti, klātienē un patstāvīgi. Bērni galvenokārt mācās strādāt paši, iesaistoties ģimenei ar savu palīdzību, bet reizi vai divas nedēļā dodas uz nodarbībām skolā klātienē. Tāpat ir klātienes konsultācijas, skolas pasākumi. Tā ir tālmācības vidusskola – Rīgas Komercskola, bet nav nekādu problēmu izbraukāt. Esam pieraduši pie šāda izglītības modeļa, un mūs tas apmierina. Nebūt nav tā, ka vēlamies izolēties vai bērni kaut kādā veidā tiek apdalīti – tāpat viņi iesaistās pagasta organizētajos bērnu pasākumos, tiekas ar draugiem, iesaistās Kārķu mazpulcēnu kustībā, sporta pasākumos, dēls trenējas kamaniņu sportā Siguldā un tamlīdzīgi.

Egila Purviņa dzīves atziņas

– Mana misija ir ļoti vienkārša: noliekties pie katras sirds, lai palīdzētu atklāt tās cieņu un aicinājumu uz godību. Mans uzdevums – pirmajam iet, lai kalpotu, jo mīlestība ir pirmā, kas noliecas, lai paceltu.
– Svarīgi būt godīgi svētam. Svētums slēpjas alkās pēc laimes. Laime nav mantās, lietās, kuras pieder, statusā, stāvoklī vai titulos. Laime ir dzīves brīvība un tīrība. Brīvība kā putniņam, kurš nesaistīts dzied dziesmas savam Radītājam. Dzīve ir ļoti skaista. Un mēs dzīvojam ļoti skaistā pasaulē. Atliek pacelt acis uz debesīm, un domas kļūst tīras, visi trokšņi norimst, sirdī ienāk miers, pateicība un dzīvotprieks.
– Laime ir arī dzīves rimtumā, vienkāršībā, sirds skaidrībā, vēlmju pieticībā. Un arī svētums pēc būtības ir vienkāršs. Svētums ir dabisks dvēseles stāvoklis – dvēseles, kura ir atgriezusies un atkal vienota ar savu Radītāju. Piepildīta apskaidrota prieka, tā dāvā sevi vienkāršībā un mīlestībā, sev neko neprasot. Mirklis debess godībā vairs neaptraipa dvēseli un neskar ar pasaules smagumu un netīrību. Cik skaista ir dzīve, kas ir piepildīta ar godīgumu, atklātību, uzticību, prieku un vienkāršību. Svētums un laime ir piepildīti ar pāri plūstošu pateicību un mīlestību, kas sevi dāvā. Mācīsimies dzīvot godīgu, vienkāršu un skaidru dzīvi. Manuprāt, neko vairāk arī nevajag, jo “pārējais tiks piemests”.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Augt kopā ar ģimeni. Purviņi laukos atrod mājvietu, romantiku un plašas pilnveides iespējas

Kategorijas