Maija Ingeleviča: Negribu būt nīgra tantiņa

2009. gada 9. februāris 08:05

1244

Maija Ingeleviča: Negribu būt nīgra tantiņa

Tuvojoties pavasarim, Maija Ingeleviča veikalā jau noskatījusi krāsainus gumijas zābakus, tādus - ar baltām pumpiņām, lai sausām kājām izbristu peļķes un dubļus.

Arī viņas dzīve un viņa pati ir krāsaina un dzirkstoša kā pavasara strauta tērcītes. Mans atkalredzēšanās prieks ar Maiju bija divtik liels, jo man viņa bija viena no pirmajām bērnudārza audzinātājām. Maijas pirmā darba vieta bija toreiz slavenā kolhoza "Trikāta" bērnudārzā, kuru atklāja 1975. gada vasarā.

Atsaucot atmiņā tos laikus, abas ar audzinātāju atceramies mazliet noslēpumaino un bezgala interesanto bērnudārza apkārtni, kā arī pašu ēku, kas kādreiz bija Dutkas muiža. Juku laikos bērnudārzu likvidēja, inventāru izsolīja, bet darbiniekiem nācās meklēt citu nodarbošanos. Kādus gadus Maija nostrādāja par pastnieci, kamēr liktenim labpatikās nolikt tur, kur ir viņas īstā vieta - pie bērniem.

Maijas balss ir skaļa, bet mīlīga. Valoda - dzirkstoša un smieklu zaķīšiem bagāta. Tāda viņa palikusi arī manās atmiņās. Skolotāja ir zinātkāra un mūsdienīga, jo apzinās, ka šodienas bērni ir uzauguši kopā ar datoriem, tāpēc arī audzinātājām jāiet līdzi laikam. Nereti sīcis audzinātājai pajautā, vai viņa zina jaunāko bērnu spēli, kas ievietota portālā YouTube".

Maijai nekas cits neatliekot, kā apskatīties, lai varētu ar bērniem to pārspriest. Tas viņiem ir svarīgi, ka cilvēki, kurus bērni respektē, interesējas par viņiem svarīgām lietām.

Maijas sāpīgais temats ir vecums. Viņa atzīstas, ka nekad neapmeklēs pensionāru balles un kājās nevilks melnas galošas, jo, lai cik gadu arī nebūtu, par večiņu nevēlas būt. Lai baudītu dzīvi ar pilnu krūti, viņa aizbrauks sen izsapņotā ceļojumā, uz cirku vai zooloģisko dārzu Rīgā.

Joprojām viņa atceras emocijas, kuras izdzīvojusi, piedaloties televīzijas šova "Zvaigžņu lietus" tiešraidē. Tas esot bijis tā vērts, kaut pēc pasākuma no skaļās plaukšķināšanas vēl ilgi sāpējušas plaukstas.

Maija nekad nemēdz salīdzināt bērnus tad un tagad un teikt - toreiz zāle bija zaļāka, bet bērni - paklausīgāki. Trikātiete uzskata, ja kāds grib salīdzināt, tad viņam laiks doties pensijā. Maija centusies ar visiem sadzīvot pa labam. Viņa uzskata - dzīvē ir svarīgi nedarīt otram to, ko tu negribi, lai darītu tev. Par savu dzīves vadmotīvu viņa izvēlējusies tautasdziesmas rindas:

"Visi man labi bija,Ja es pati laba biju;Visi man naid(i)nieki,Ja es naida cēlējiņa."

Maiga gan nenoliedz, ka arī reizēm mēdzot būt sakreņķējusies un nervoza un kādreiz nejauši pār vaigu noripojot nodevīga asara. Viņa ir cilvēks, kas aizvainojumu un dusmas nevis izkliedz pār citu galvām, bet klusītēm izraud. Bērni, ieraugot asaras audzinātājas acīs, samulstot un paliekot klusi. Tas palīdz Maijai atgūties un turpināt darbu. Maija uzskata - lai šodienas apstākļos izdzīvotu un nenojūgtos, - sevi reizēm jāatļaujas palutināt. Tam nevajagot nemaz tik daudz naudas. Viņai labs garastāvoklis ir pēc stipras un labas kafijas krūzes, klāt izbaudot šokolādes konfektes "Sarkanā magone".

Fonā noteikti jāskanot Intaram Busulim vai Maiklam Džeksonam. Ja gribas smeldzīgu noskaņu, noderēs mūsu pašu Ērika Gruzniņa dziedātās dziesmas. Tās Maija kopā ar kolēģēm mēdzot uzdziedāt arī svētku reizēs.

Skolotāja savu ikdienu vairs nevar iedomāties arī bez jaunākajiem žurnāliem un pasaules gudro korifeju atziņām. Viņai piemīt niķis meklēt apstiprinājumu savām domām. Tas arī nereti izdodas, lasot gudro un viedo cilvēku atziņas.

Lai neiesūnotu prāts un Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē iegūtās zināšanas, Maija slinkajiem studentiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nav paspējuši uzrakstīt kursa vai pētniecisko darbu, to izdara viņu vietā. Tas nav tikai papildu peļņas veids, lai nopirktu iekārotus auskarus vai rokas somiņu, bet, galvenokārt, lai apzinātos, ka joprojām ir apritē un spēj paveikt interesantu darbu.

Trikātiete sevi mēdz lutināt arī emocionāli. Tas vislabāk izdodoties, apmeklējot teātra izrādes. Maija apņēmusies Latvijas Nacionālajā teātrī noskatīties režisora Viestura Kairiša jauniestudējumu "Hipnotiskais brauciens", kas tapis pēc Andreja Upīša stāsta "Sūnu ciema zēni" motīviem. Maiju sajūsmina tas, ka izrādes galvenie varoņi pa pēdām Laimes Lācim dodas ar motociklu.

Vēl Maijai svarīga ir apkārtējā vide, kurā noteikti jābūt ziedošiem un zaļojošiem istabas augiem. Viņa ir spilgts piemērs apgalvojumam par cilvēkiem ar zaļajiem īkšķīšiem, jo puķkopei izdodas uzziedināt viskaprīzākos augus.

Maijas lielākā bagātība ir meitas Signe un Dana, kā arī mazmeita Sabīne un mazdēliņš Reinis. Jaunākā meita Dana pašlaik atrodas atvaļinājumā Latvijā, jo dzīvo un strādā Anglijā. Mamma lepojas, ka meita svešatnē atradusi nodarbošanos, kas atbilst viņas izglītībai.

Diemžēl Latvijā jauniem cilvēkiem ar konkurētspējīgu izglītību atalgojums lielākoties nav adekvāts ieguldītajiem līdzekļiem, kas iztērēti izglītībai. Uz jautājumu, vai Maija pati būtu gatava pamest dzimto vietu un doties peļņā uz ārzemēm, viņa noraidoši papurina galvu.

Lai gan skolotāja dzirdējusi, ka vēl vecākas dāmas dodoties uz Angliju latviešu ģimenēs auklēt bērnus, viņas vieta ir šeit - Latvijā un Trikātā. Patriotismu bērnudārza darbinieces cenšas ieaudzināt arī savos audzēkņos, dodoties tematiskos pārgājienos vai arī apmeklējot uzņēmīgākos vietējos zemniekus. Bērni lepojoties, ka viņu mājās ir skaistas vietas un labi cilvēki.

Savu ikdienu vecmāmiņa pavada kopā ar mazmeitu Sabīni. Viņas abas lieliski sadzīvojot un saprototies, jo Maija cenšas būt gādīga, atsaucīga un saprotoša ome. Tā viņu sauc mazbērni, jo Maijai tas šķiet mīlīgāk un neizklausās ar vecuma "piegaršu".

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Maija Ingeleviča: Negribu būt nīgra tantiņa

Kategorijas