Labāk ar nazi mežā, nevis beigtiem nerviem

2021. gada 3. septembris 08:00

Arī es esmu viena no tām, kurām dikti vajag uz mežu sēņot. Došanos uz mežu neaptur pat tas, ka spēju apmaldīties trijās priedēs, un tā ir gadījies pat vairākas reizes. Taču, par laimi, vienmēr esmu laimīgi atradusies, nesaprotot, kā ar mani tā var atgadīties. Protams, draugi smejas, ka atkal esmu noklīdusi, bet tas viss piederas pie lietas. Sēņošana ir viena no manām terapijām – nesteidzīgi brist pa meža mīksto paklāju un acīm meklēt sūnās paslēpušās gailenes. Ja izdodas ieraudzīt apšu bekas jeb, kā tos sauca mana lauku vecmāmiņa, kundziņus un baravikas, laime pilnībā. Mājinieki, ieraugot sasēņotos pilnos spaiņus, sauc mani par dullo Paulīni. Pie sevis domāju – lai jau smejas, bet man laime pilnībā. Arī sociālajos tīklos esmu reģistrējusies Sēņotāju grupā, kurā notiek asas diskusijas par ēdamām un arī neēdamām sēnēm. Ir interesanti lasīt un virtuāli iepazīt Latvijas mežu bagātību un daudzveidību. Izlasot joku par sēņotājiem, – “Nezinu, vai, esot mežā, man vairāk patīk meklēt sēnes vai staigāt ar nazi rokā!”, saprotu, ka šajā laikā labāk staigāju ar nazi pa mežu, nevis dusmojos uz pasauli un cilvēkiem. Un ir jādusmojas, jo šīs nedēļas sākumā Slimību profilakses un kontroles centrs nāca klajā ar paziņojumu, ka aizvadītajā nedēļā “Covid-19” saslimšanu skaits pieaudzis par 38 procentiem, bet ar šo slimību saslimušo pacientu skaits slimnīcās ‒ par 55 procentiem. Situācija pasliktinājusies ne tikai kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, bet virknē citu valstu, tostarp arī ASV. Godīgi saku, raudāt gribas, jo cilvēkiem ir dota iespēja vakcinēties, bet dažādu apstākļu dēļ tā netiek izmantota. Pirmdienas vakarā, skatoties LTV “Panorāmas” sižetu, kuru žurnāliste Aija Kinca sagatavojusi no “Netīrās zonas” jeb no Austrumu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas, kas atkal pārpildīta ar smagi slimajiem “Covid-19” pacientiem, pārņem nolemtības sajūta. Man tiešām nav skaidrs, kādiem pierādījumiem un argumentiem vēl jābūt, cik cilvēkiem jānomirst, lai saprastu, ka tā nav nekāda joka lieta. Teikšu godīgi, arī es uz vakcināciju gāju ar trīcošu sirdi, bet saprotot, ka citas alternatīvas jau nav, jo negribu uz savas ādas izjust visas tās šausmas, ko nācies piedzīvot tiem, kuri smagi slimojuši vai pēdējā gaitā pavadījuši savus tuviniekus, kuri nespēja pievārēt viltīgo koronavīrusu. Rakstot šīs rindas, nevienu necenšos aģitēt par vakcinēšanos, tomēr aicinu domāt ne tikai par sevi un savu “svēto” ķermeni, bet arī savu ģimeni, tuviniekiem un sabiedrību kopumā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Labāk ar nazi mežā, nevis beigtiem nerviem

Kategorijas