Apseglot ideālus un galējības

2021. gada 14. septembris 08:00

Viņš dzīves paletē saredz vienīgi balto vai melno krāsu, viņa pieprasa, lai viss un vienmēr būtu tikai nevainojams. Šādus cilvēkus mēdzam saukt par perfekcionistiem. Bet varbūt tā vienkārši ir pastiprināta vēlme pēc kārtības?
Normālais un patoloģiskais
“Jebkurš var gribēt perfekti sakārtot savu istabu, bet perfekcionists par to ļoti uztraucas, pārdzīvo – norāda praktiskais psihologs, neiroģeometrijas autors, centra “Labas attiecības” dibinātājs Pēteris Sičevs un nosauc perfekcionista iezīmes. Tas ir cilvēks, kurš tiecas uz ideālu rezultātu, ir pārliecināts, ka perfektam jābūt gan ķermenim un ēdienam, gan darba vietai un apkārtējai videi. Bieži vien šī pārspīlētā tieksme pāriet uz visām jomām, arī dokumentu un naudas lietām, pat trauku mazgāšanu. Ņemot vērā, ka ideāls ne vienmēr ir sasniedzams, perfekcionists atrodas riska zonā – pastiprinātā trauksme par rezultātu var pāriet hroniskā formā, un ir liela iespējamība, ka viņš nonāks līdz psiholoģiskām un psihiskām problēmām, diagnozēm, kas tiešām jāārstē.
Praktiskais psihologs paskaidro, ar ko atšķiras normāls, veselīgs perfekcionisms no patoloģiska: “Veselīgais ir, kad izvirza ideālus mērķus un cenšas tos realizēt, izplānojot un adekvāti izvērtējot katra mērķa sarežģītību, nepieciešamo laiku, resursus un personīgās iespējas. Savukārt patoloģiskais jeb neveselīgais ir, ja kāds no minētajiem faktoriem netiek izvērtēts: sak, gribu uzreiz, nevis pusotra gada laikā. Ja patoloģiskais perfekcionists nespēj ātri sasniegt perfekto rezultātu, viņam strauji krītas pašvērtējums. Ļoti svarīgs arī ārējais novērtējums: netiekot uzslavēts, šāds indivīds dzīvo hroniskā stresā, sāk uzskatīt sevi par neveiksminieku, un tad nav tālu līdz obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, depresijai.”
Kur tam aug kājas?
Perfekcionisms nav ne psihotips, ne personības traucējumi, bet personības īpašība, kas var rasties no audzināšanas, adaptācijas posmā – līdz desmit gadu vecumam, zina psihologs.
Vecāki, reizēm arī radinieki, tikai labu vēlot, atvasē ieliek noteiktas ģimeniskas vērtības, iekšējo dzinuli, “draiveri”: esi labākais, stiprākais, gudrākais un priecē mūs! Ne vienmēr tas tiek pasvītrots tiešā veidā, ir arī neverbālās komandas – skatieni, attieksme, norādes, ka viņi neatzīst vājos, ka izdzīvo viltīgākie. Un bērns saprot – ja nebūšu veiksmīgs, mērķtiecīgs, mani nemīlēs un varbūt pat atstums.
“Piemēram, tēvs uzskata, ka zēnam ir jābūt stipram, māte – ka gudram, un abi – ka jābūt perfektam. Ja viens no vecākiem ir narcistisks – pats centies būt ideāls, viņš grib, lai arī bērns tāds būtu.”
Tāpat perfekcionisms var veidoties socializācijas posmā (no 10 līdz 25 gadiem) pēc traumatiskas pieredzes, kad nepieņem sabiedrība. Bērni un jaunieši diezgan bieži sastopas ar izsmiešanu, paņirgāšanos. Novērojis, ka sliktie puiši sētā ir stiprākie un viltīgākie vienmēr tiek cauri sveikā, jaunietis izdara secinājumus un pārņem tos kā pārliecību, ko arī realizē – cenšas kaut ko pierādīt sabiedrības slānim, ko uzskata par savējo.
“Padomju laikos reputāciju pagalmā varēja iegūt ar ārzemju košļājamo gumiju, “botām” vai apģērbu. Mūsdienās kāda meitene nospriež: uzkrāsošos perfekti – lai mani pieņem. Apzināti šajā piemērā nelietoju vārdus “lai mani mīl”, jo gradācija ir smalkāka. No vienaudžu grupas netiek gaidīta mīlestība, bet gan pieņemšana. Perfekcionistam vajag arī apjūsmošanu: “kad esmu apjūsmots, jūtos laimīgs, vajadzīgs, un tad ir vērts dzīvot”. Lai ko arī perfekcionists domātu, faktiski viņš netiek ar sevi galā, jo nekontrolē savas sajūtas, to izcelsmi.”
Daudzi uzskata, ka tas, ko domā, ir svarīgi, taču domas ir ātri procesi. Nākamais psihes līmenis – emocijas – jau mērāms stundās un dienās. Piemēram, dusmas vai prieks ilgst līdz divām dienām, pēc tam dziest. Sajūtas ir vēl dziļāks un laika ziņā garāks plāns. Skumjas var būt nedēļām, savukārt vientulības sajūta – pusi dzīves. Katram ir kādas sajūtas deficīts, un, saņemot, piemēram, pieņemšanas sajūtu, parasti nomierināmies. Perfekcionists, kam ir neadekvāti izvērtēti mērķi, visbiežāk šo sajūtu nesaņem. Galvenais – viņu pavada pastiprināta trauksme, strauji krītošs pašvērtējums, un cilvēks pārstāj sev ticēt.
“Nekas nesanāk. Nevienam neesmu vajadzīgs?” Pēc zināma aplauzienu skaita mērķi vairs neeksistē, un cilvēks kļūst apātisks, var iekrist diezgan dziļos depresīvos stāvokļos, no kuriem grūti izvilkt.
Speciālists saka: “Ja destruktīvais perfekcionists saprot, ka tas viņam reāli traucē dzīvot, un nāk uz terapiju, es viņu vedu uz iztrūkstošajām pirmatnējām sajūtām.”
Palīdzēt otram
un pasargāt sevi
Perfekcionistam, kurš ieciklējas uz principiem, ideāliem un pastiprinātu paškontroli, nudien viegli neklājas. Diemžēl ciest nākas arī līdzcilvēkiem: piekasīšanās par sīkumiem ir teju ikdiena.
P.Sičevs norāda, ka vispirms būtu jāzina, kā sevi no šiem uzbrukumiem pasargāt, bet palīdzēšana perfekcionistam jāsāk ar paskaidrošanu, lai cilvēks apzinās, kas ar viņu notiek, ka viņa pārmetumi nav adekvāti. “Ja teiksit: tu es tāds un šitāds, perfekcionists var sākt konfliktēt. Svarīgi ir panākt, lai noklausās jūsu redzējumu no malas un sadzird ieteikumus,” skaidro speciālists.
Psihologiem ir zināma komunikācijas pamatforma, kā otram pareizi palūgt un atteikt, kā slavēt, kritizēt un konfliktēt. Pseidokonflikti rodas neprecīzas komunikācijas dēļ, savukārt īsta konflikta pamatā ir diametrāli pretējs viedoklis par vitāli svarīgiem procesiem vai notikumiem. Komunicējot ar perfekcionistu, jāprot atšķirt, vai konflikts ir par to, ka neprecīzi saprotamies, vai arī par nozīmīgām dzīves jomām.
P.Sičevs saka: “Ar cilvēku jārunā bez kritikas un salīdzināšanas, lai viņš nesāktu pretoties un attaisnoties. Balstoties uz faktiem, var teikt: kad tu rīkojies tā (sāc ieviest savu perfekto kārtību), es jūtos tā (sarūgtināta, apdraudēta, atkal par kaut ko vainīga). Svarīgi ir atklāt arī savas tuvākās vajadzības: piemēram, lūdzu nepieprasi perfektu kārtību, jo man ir svarīgāki uzdevumi, rīt jābūt darbā. Beigās var pielikt uzslavu: ja to ņemsi vērā, mums būs foršs vakars un labas attiecības.

Pēteris Sičevs, praktiskais psihologs, neiroģeometrijas autors, centra “Labas attiecības” dibinātājs

Četri soļi
pareizai
komunikācijai

1Sāciet ar faktu
uzskaiti, kas dod skaidru informāciju.
Precizējiet, ko tieši cilvēks dara un kas tad notiek. Kļūda šajā posmā ir kategoriskums, negatīvs vai vispārināts vērtējums.

2 Nosauciet emocijas,
ko jūtat, kad cilvēks
dara to vai to.
Negatīvas pamatemocijas: dusmas, kauns, bailes, riebums, vainas sajūta, nemiers. Pozitīvas pamatemocijas: prieks, lepnums, drošība, patika, gandarījums, miers.

3 Formulējiet vajadzībs
sev un cilvēkam, kuram izteiksiet lūgumu.
Piemēram, man ir svarīga kvalitāte, garantijas, ka klients samaksās laikā.

4 Formulējiet
konkrētas prasības,
vēlmes.
Kad tu tā dari…, es jūtos… Man ir svarīga drošība, sociālais statuss… Man ir lūgums: vai tu varētu… Tad mums būs labas attiecības.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Apseglot ideālus un galējības

Kategorijas