Pīpmaņu pašapkalpošanās

2009. gada 5. februāris 08:49

6890

Kad cigaretēm kārtējo reizi paaugstina akcīzes nodokli, varētu domāt, ka cilvēki masveidā atteiksies no muļķīgā ieraduma. Bet nekāds naudas trūkums līdz šim nav bijis pietiekams, lai kārtīgs pīpmanis, tāpat kā profesionāls alkoholoķis, paklausītu saprāta balsij.

Negrasos šeit lasīt morāli, jo arī pats esmu kādreiz uzvilcis pa dūmam, bet nu jau 30 gadi pagājuši, kopš pēdējo cigarešu paciņu iebāztu krāsnī. Atmešana notika pavisam elementāri - neņēmu mutē, un viss.

Tā kā esmu padzīvojis krietni daudz gadu, tad manā atmiņā saglabājušies arī daudz drūmāki laiki par tagadējo ekonomisko krīzi, un arī toreiz atradās gana daudz ļaužu, kuri bija ar mieru kūpināt kaut sausus zirgābolus, lai tikai tiktu pie smirdīgiem kvēpestiem.

Nesen televīzijā rādīja kādu Latgales sievieti, kura audzē pati savu tabaku, uzskatīdama šo mantu par pašu labāko. Kara un pēckara gados tabakas audzēšana lauku sētās bija plaši izplatīta, vīri apmainījās savā starpā ar sēklām un audzēšanas noslēpumiem.

Tāpēc vēlos tagad ar mazu ironijas piedevu pastāstīt par saviem vērojumiem. Negribu, lai lasītāji to uztveru kā reklāmu, bet cilvēki ir stūrgalvīgi radījumi - ja reiz nolēmuši sevi indēt, tad darīs to pat brīdī, kad kājas jau kapā karāsies. Un neesmu īsti pārliecināts, vai pašaudzētais tabaciņš būtu kaitīgāks par kontrabandas ceļā ievestajām Krievijas "zārka naglām".

Pīpmaņu mocībasmans tēvs līdz karam nesmēķēja, tāpēc ar puikas interesi vēroju kaimiņmāju veco Jejku (bērnu dota iesauka), kurš pat pirmskara miera laikos deva priekšroku pašaudzētai pīpes tabakai.

Tabaku viņš nēsāja no cūkas pūšļa gatavotā repī, un par katru savu dūmu taisīšanas parikti viņš varēja stāstīt gari un plaši. Jejka zināja arī citas dabā augošas zāles, kuras bada apstākļos varot bāzt pīpē. Viena tāda bija madarai līdzīga puķīte, kas auga ēnainā meža mitrājā un kuras nosaukumu nezinu.

Par īsti delikātu mantu uzskatīja ķiršu lapas, daudz zemāk tika vērtēti āboliņa siena smalkumi, ko izmantoja kā piejaukumu īstajai tabakai.

Vācu okupācijas laikā nepieciešamos produktus varēja dabūt tikai uz kartītēm. Un uz katru ģimenes pieaugušu vīrieti pienācās arī smēķi - papirosi vai cigaretes. Tā drīz vien manam tēvam skapjaugšā krājās pīpējamā munīcija.

Kaut kad ziemā pagasta vadība mūsmājās nometināja karagūstekni Fedju, jaunu ukraiņu puisi, kurš izrādījās smēķētājs. Protams, arī viņam pienācās mēneša smēķu norma, ko Fedja nosuļķēja divās nedēļās. Vajadzēja papildinājumu no mana tēva uzkrājumiem. Un tad it kā blēņodamies arī tēvs uzvilka pirmo dūmu, kam sekoja otrais un trešais.

Pret pavasari kļuva skaidrs, ka ar Lielvācijas normu nepietiks, tāpēc Jejka uzdāvināja sēkliņas. Kamēr izauga jaunā raža, Fedja sāka izlīdzēties ar surogātiem, tostarp žāvēja manis sagādāto "meža tabaku", kam stiprumu regulēja ar nikotīna tinktūras piepilināšanu - šādu pudelīti ar brūno indi bija dabūjis, kā mēs teicām, brūtes ģimenē. Bet vasaras vidū jau varēja pažāvēt pirmās pašaudzētās lapiņas.

"Kūtspakaļas" audzēšanaTagad grūti pat iztēloties, kā mūsu senči dzīvojuši senlaikos, kad Eiropā tabakas kultūra vēl nebija pazīstama. Bet divdesmitā gadsimta pirmajā pusē bija daudz traģisku vēstures pagriezienu, kad patiešām daudzi cilvēki smēķēšanu uztvēra kā īpašu pretdepresijas rituālu, un tad lauku veči audzēja tabaku ne tikai savai, bet arī pilsētas radu vajadzībai.

Pat vēl vairāk - dažas saimniecības tabaku audzēja pēc varas iestāžu pasūtījuma, jo katram zemniekam vajadzēja slēgt līgumu par kādas neordināras kultūras izaudzēšanu. Mans tēvs, atceros, audzēja turnepšu un lopu burkānu sēklas. Bet Kurzemē un Zemgalē tabaka esot audzēta hektāru lielās platībās.

Tabaka ir nakteņu dzimtas augs, sēklas ienākas pogaļās, tās sīkas kā miega magonei. Augi baidās no salnām, tāpēc audzējami līdzīgi tomātiem vai paprikai.

Martā sēkliņas iesēj kastiņā vai puķpodā, kad parādās pirmās īstās lapiņas, dēstiņus izpiķē. Kad beigušās salnas, var stādīt uz lauka. Zemei jābūt bagātīgi ielabotai, tāpēc radās iesauka "kūtspakaļas", kaut Jejka apgalvoja, ka tā saucama tikai šķirne, kurai lapas ieapaļas, bet ar garenajām lapām esot cigarešu tabaka.

Mēslošanai, atceros, izmantoja atšķaidītu vircu. Lapas šķina un žāvēja uz bēniņiem vai citur caurvējā, savērtas uz stieplēm. Kad lapas izžuva, tās slodzīja skārda burkā, nedaudz rasinot ar ūdeni.

Aizvākotu kārbu lika cepeškrāsnī vai maizes krāsnī, izkarsēja un tad tabaka skaitījās fermentēta un piemērota lietošanai. Atlika ar asu nazi "cigāros" satītās lapas sagriezt, un varēja bāzt pīpē vai uztīt avīzē.

Cik atceros, tik laba manta netika izsniegta par sarkanarmiešiem frontē, jo krievu karavīri tina avīzēs mahorku, kas gatavota no tabakas auga sausajiem stublājiem.

Fedja šādu tabaku tina zīdpapīrā, bet mans tēvs no sausas ābeles koka pagatavoja pīpi. Par tabakas kvalitāti nemāku spriest, jo pati lielākā māka laikam ir fermentēšana. Katrā ziņā manta bija varen stipra, jo atceros, ka pirmajā pēckara gadā pagastmājā tēvam smēķa tiesu izlūdzās vietējais komsorgs - ievilka pāris dūmus un aizsteidzās aiz stūra izvemties.

Audzēšana turpinājās vēl pirmajos kolhozu gados, bet mans tēvs smēķēšanu pārtrauca 1947. gada beigās. Kārtējās vasaras ražu atdāvināja kādam kaimiņam, liekas, tagadējā politiķa Šlesera vectēvam.

Neņemos spriest, cik "kūtspakaļas" lietošana ir peļama, bet vismaz akcīzes un PVN nodoklis par to nav jāmaksā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pīpmaņu pašapkalpošanās

Kategorijas