Bilskas pagastā cilvēkus nomāc valsts vienaldzība pret laukiem

2009. gada 4. februāris 10:31

1511

Bilskas pagastā cilvēkus nomāc valsts vienaldzība pret laukiem

Vai arī laukos "nothing special"?

Otrdienas rītā Bilskas pagasta centrs ir kluss. Daži satiktie cilvēki stāsta, ka liela daļa saimnieku aizbraukusi uz Rīgu piedalīties lauksaimnieku protesta akcijā.

Lauki pašreiz ir sabiedrības degpunktā. Arī es esmu ieradies pagastā, lai uzzinātu uz vietas, kā tad pašlaik klājas laukos un kādēļ tik daudzi laucinieki ir pametuši ikdienas darbus, lai brauktu uz galvaspilsētu izteikt valdībai savu sāpi un problēmas.

Interese par politiku palielinājusiesPirmie ieraudzītie gājēji dodas uz pagasta bibliotēku. Eju arī es."Laukos tiešām tagad nav viegla dzīve. Īpaši grūti jācīnās zemniekiem. Darbs viņiem ir smags un, ja vēl par to jācieš zaudējumi, tad var saprast, kādēļ viņi brauc uz Rīgu," stāsta bibliotēkas vadītāja Alda Liuke.

Viņa atzīst, ka pēdējā laikā ir strauji palielinājies bibliotēkas apmeklētāju skaits. Cilvēkiem nav naudas, lai pasūtītu visus interesējošos preses izdevumus, bet interese par politiku valstī palielinājusies.

"Ļoti daudz cilvēku nāk, lai atrastu darba piedāvājumus internetā un iepazītos ar citu informāciju. Tam, ka interneta pieeja ir bez maksas, laukos ir liela nozīme," atzīst A. Liuke. Viņa piebilst, ka lauku ļaudis ir sašutuši par pašreizējo situāciju un īpaši to arī neslēpj. Daudzi bija noticējuši valdībai un paņēmuši lielus kredītus saimniecību attīstībai, bet tagad pēkšņi izrādās, ka valstij nekā vairs nav.

Lasīšana - niķis kopš bērnībasTomēr pat šajos grūtajos laikos liela daļa lauku cilvēku paši sevī ir atraduši spēku dzīvot, interesēties par garīgajām vērtībām un būt optimisti. Bibliotēkā satiktais pensionārs Kārlis Ragže atklāj, ka pēc grāmatām nākot kājām piecus kilometrus.

"Bez maizes vēl varu iztikt, bet bez literatūras nekādi. Man tas niķis uz lasīšanu ir no bērnības," viņš pamato savu uzņēmību. "Kas ir, ar to jāiztiek. Nevaru žēloties, ka man trūktu kāda pakalpojuma. Ja vajag, tad autoveikals piebrauks pie mājas durvīm. Mums te strādā arī feldšere, bet es esmu iemanījies iztikt bez dakteriem.

Nav jācenšas zāles rīt, pašam vajag skatīties uz savu veselību un, ticiet man, to var labi pieregulēt. Ja vispārīgi vērtē, tad, skaidrs, ka laukos daudz kas zudis. Kādreiz centrā bija liela katlumāja, nu vairs nav. Bija degvielas uzpildes stacija, tā arī slēgta, pēc benzīna jābrauc uz Smilteni. Zemniekiem iet traki. Pareizi dara, ka brauc uz Rīgu protestēt. To jau sen vajadzēja darīt," lauksaimnieku lēmumu atbalsta K. Ragže.

Visvairāk sāp skolas liktenisTādu īstu vispārēju vērtējumu šodienas situācijai laukos vēlos dzirdēt no pagasta padomes priekšsēdētājas Vairas Skujiņas.

"Situācija ir tāda, ka es labāk klusētu. Cīnāmies kā varam, bet sliktāk vien kļūst. Nu jau iet runas, ka varētu tikt slēgta Birzuļu pamatskola. Viegli jau visu aizslēgt, bet aiz tā visa ir cilvēki, viņu darbs, bērni. Tās gan pagaidām ir tikai runas, bet, ja tā notiks, būs slikti. Jaunu darba vietu te nav.

Zemnieki cik var, visu dara paši, jo nav jau ar ko maksāt strādniekiem. Tādēļ arī saku, ka varu tikai klusēt un klausīties, kas notiks. Mazliet palīdz tas, ka tuvu ir Smiltene, kur daļa mūsu iedzīvotāju atradusi darbu. Visvairāk ir žēl bērnu, ja tie paliks bez skolas. Vecākiem arī nav viegli. Kur būs nauda, ar ko bērnus sūtīt uz skolu.

Braukšanas biļetes ir dārgas. Pagasta autobuss veic loka maršrutu līdz Smiltenei, aizvedot bērnus uz skolām pat no Lobērģiem, bet uz Birzuļiem tas netiek. Turienes pamatskolas liktenis ir vislielākā problēma, kas tagad nodarbina manu prātu," atzīst V. Skujiņa.

Pēc viņas domām, laukos tagad vissarežģītāk ir ģimenēm, kurās ir mazi bērni. Vecākiem būs problēmas auklējumus izskolot.

Sarunā iesaistās arī pašvaldības komunālā dienesta speciālists Pēteris Jekums. "Daudzi jau ir aizbraukuši. Man nupat ir grūti atrast kādu viensētu, kas nebūtu tukša un kur dzīvotu cilvēki. Ja mēs zīmētu attīstības līkni, tā nestieptos uz augšu, jo nekas labāks nav kļuvis," saka P. Jekums. Pēc viņa domām, labi vien ir, ka veidos novadus, tad vismaz lauku centri būs apdzīvoti.

Pie pašvaldības ēkas satiktais pensionārs Broņislavs Kokorēvičs atzīst, ka ir iemācījies iztikt ar pensiju. "Pensija ir, arī vajadzīgos pakalpojumus, cik nu mums to vajag, saņemam, tā arī dzīvojam. Grūti ir tiem, kas dara kaut ko lielāku. Klausos radio, jo gribu zināt, kas notiek Rīgā. Lauksaimniekiem trūkst naudas. Viņi cīnās, lai iegūtu vairāk pienu, gaļu, graudus, bet nedabū labu peļņu," secina B. Kokorēvičs.

Valdība rīkojusies nepareiziKaut arī pensijas nav lielas un valdība pat domā pārtraukt to indeksāciju, pensionāri cenšas kārtīgi veikt visus maksājumus. To apliecina vietējās pasta nodaļas darbinieces. Ienākusī apmeklētāja Anna gan nenociešas un raida pārmetumus valdības virzienā.

"Valdība izdarīja kļūdu, pieļaujot, ka lauksaimnieki ņem lielus kredītus. To nevajadzēja darīt. Tagad neviens nezina, kur ņemt naudu. Tā saucamajos treknajos gados par daudz tika pieļauts. Sākumā ministriem alga bija 700 latu.

Kad pie varas nāca Repše, tad jau vajadzēja divus tūkstošus. Visi gribēja labas algas, ņēma lielus kredītus, pirka modernu tehniku un te nu esam. Tajā pašā laikā dzīve laukos nav padarīta vieglāka. Es uz Bilsku nāku no Lobērģiem, jo mums tur nav ne pasta, ne veikala," stāsta Anna.

Aitas nodrošina iztiku"Bāču" māju sētā ieraugu "Belorus" markas traktoru. Aiz tā pie kūts rosās jauns cilvēks. Ainis Nerbulis strādā lauksaimniecībā. Viņa darbavieta ir firmā "Agro Smiltene". Uz Rīgu gan aizbraukt neiznācis, jo nav tik lielas tehnikas, lai iedzītu respektu Rīgas kungiem.

"Man ir apmēram 17 hektāru liela piemājas saimniecība. Pašiem vien kaut kā jāgrozās. Bez saimniecības būtu grūti iztikt. Uz valdību nav ko cerēt. Tagad gan tā sola kaut kādus miljonus laukiem piešķirt, bet ticības tam nav. Lielāku saimniecību šajos laikos sarežģīti izveidot un attīstīt, tādēļ domājam, kā izdevīgāk izmantot to pašu piemājas saimniecību.

Audzēju aitas. Pakāpeniski veidojam lielāku ganāmpulku. Pagaidām kopā ar jēriem ir 42 aitas. Darba netrūkst. Vasarā jāgatavo skābbarība, siens. Aitas iztiku ģimenei nodrošina. Vilnu pārdodam Kuldīgā, piedāvājam aitas arī citām saimniecībām šķirnes vairošanai," stāsta A. Nerbulis.

Katrs cenšas pēc savām spējām un interesēm kaut ko darīt, lai varētu dzīvot un strādāt laukos. Vairāki gan aizbraukuši. Vai daļa krūmājiem atgūto platību atkal aizaugs un laukos cilvēku kļūs vēl mazāk, lielā mērā atkarīgs no pareizas valsts politikas lauku virzienā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bilskas pagastā cilvēkus nomāc valsts vienaldzība pret laukiem

Kategorijas