Pagastā meklē senus vietu noslēpumus

2021. gada 28. septembris 08:00

924

Aizvadītajā piektdienā Smiltenes novada Grundzālē tika pielikts punkts Latvijas Televīzijas raidījuma “Tas notika šeit” trešās sezonas filmēšanai.

Jaunajā sezonā vēsturnieki kopā ar Latvijas Televīzijas žurnālistu Dāvidu Ernštreitu atkal devās uz piecām mazāk zināmām Latvijas vietām, lai noskaidrotu, kas tajās noticis, un pārbaudītu šo vietu vēstures noslēpumus. Viena no šīm vietām ir Grundzāles pagasts.

Vēsturnieki
kļūst par detektīviem
Vēsturnieku atklājumus par Vērgali, Penkuli, Baltinavu, Mazozolu pagasta Līčupi un Grundzāli televīzijas skatītāji Latvijas Televīzijas 1. kanālā varēs vērot 2022. gada sākumā, februārī.
Tāpat kā iepriekšējo sezonu raidījumos, vēsturnieki kļuva par detektīviem un kopā ar Dāvidu Ernštreitu katrā vietā trīs dienas meklēja un pētīja unikālus stāstus, cilvēkus, notikumus, kas apgāztu mītu, ka šajās vietās nekas ievērojams nav noticis. Trešajā dienā vēsturnieki iedzīvotājus iepazīstināja ar savu jaunatklāto stāstu. Pēc vietējo balsojuma labākā stāsta nosaukums tiks dots kādai īpašai vietai katrā ciematā. Tā notika arī Grundzālē.
“Labākā stāsta vārdā nosauksim šo parku, kura galvenā rota ir estrāde un kur daudzi no jums pielikuši savu roku, lai šī vieta kļūtu sausāka un skaistāka,” piektdienas, 24. septembra, vakarpusē Grundzāles estrādē sanākušos iedzīvotājus uzrunāja Dāvids Ernštreits. To, kurš no vēsturnieku stāstiem tika atzīts par labāko, un to, kā sauks atpūtas vietu pie estrādes un Palsas upes Grundzālē, varēs uzzinās, skatoties raidījumu “Tas notika šeit”.
Grundzāles pagastā trīs dienas vietas un senus notikumus pētīja un ar vietējiem cilvēkiem tikās trīs vēsturnieki – novadnieks, raunēnietis Edgars Plētiens, kurzemniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente un Liepājas muzeja vēsturniece Inna Gīle un Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks Gints Zelmenis no Rīgas.
Viņi visi “Ziemeļlatvijai” atzina, – līdz šim par Grundzāli nav zinājuši neko vairāk, vien to, ka Latvijā ir tāds pagasts un tāda apdzīvota vieta, kas nu trijās dienās atklājusi savu vēsturi caur vietējo iedzīvotāju atmiņām un stāstiem.

Kur tad tas veikals ir?
Raidījuma “Tas notika šeit” veidošana ir piedzīvojums, bet viegli tas nav, “Ziemeļlatvijai” teic LTV žurnālists Dāvids Ernštreits. “Tu atbrauc uz vietu, par ko neko nezini, un jau pirmajā dienā galvā ir daudz no vietējiem iedzīvotājiem saņemtas informācijas. Visi stāsta, – “tas tur pie veikala”, bet tev nav ne jausmas, kur ir tas veikals. Nezini kopbildi, bet tad lēnām, pa kripatai lasās kopā kopskats, un kad brauc projām, jau vari saprast, kā tas izskatās uz kartes un kā – dzīvē. Beigu pasākumā jau jūtamies kā savējie. Protams, zinām tikai vienu mazu gabaliņu no tā, kas šeit notiek ikdienā un vēsturiski, bet sajūta ir forša. Jūties drusciņ ieaudzis tajā vidē. Zini sīkos, kas tur dauzās, zini onkuli, kas brauc garām ar riteni,” iespaidos dalās Dāvids Ernštreits.
Grundzāles pagasta atšķirību no citām vietām viņš saredz vēsturiskajā apbūvē. Pat tās ēkas, kas tikušas izmantotas kolhoza vajadzībām, esot senas un būvētas no vietējā dolomīta.
“Jā, senā apbūve ir deformēta, bet tajā joprojām var saskatīt, kā šeit bijis pirms apmēram 100 gadiem. Par Grundzāles ciemu pirmais iespaids ir kā par bijušo kolhoza centru, kas izveidojies Dzeņos un kur uzbūvēts kultūras nams, skola, dzīvojamās mājas. Bet, kad sāc skatīties, Palsas upei otrā krastā ieraugi vienu senāku ēku, otru, trešo, kur izskatās pēc kārtīgas saimniecības,” stāsta žurnālists.
Raidījums “Tas notika šeit” pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma veidots filmu studijā “Mistrus Media”. Raidījumu cikla režisore ir Inese Kļava.
Producentu asistente Anete Ruperte stāsta, ka “Tas notika šeit” tapis, iedvesmojoties no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas raidījumiem, pēc kuru noskatīšanās cilvēki sāka apmeklēt vietas, kas iepriekš nebija ierastajos tūrisma maršrutos.
“Latvija vairāku gadsimtu garumā ir bijusi dažādu vēsturisku notikumu krustpunkts. Gadu gaitā dažādas politiskas iekārtas te atstājušas savu nospiedumu, un vietas (novadi, pagasti un nelieli ciemati) zaudējušas savus unikālos stāstus, iegūstot mūsdienām raksturīgo apslēpto aizmirstību. Daudzu Latvijā apdzīvotu un mazapdzīvotu vietu kultūrvēsturiskie slāņi, nostāsti, mīti un noslēpumi palikuši aizmirsti un neatklāti. Raidījumā atklāsies dažādi pārsteidzoši un līdz šim nezināmi vai piemirsti fakti, vēsturnieki izsekos sarežģītiem likteņiem, traģiskiem notikumiem un nostāstiem, kas gadu gaitā pārvērtušies par leģendām, mītiem vai pat spoku stāstiem,” stāsta Anete Ruperte.

ar ko unikāls ir Grundzāles pagasts?
Edgars Plētiens: – Mans stāsts aizved pie Grundzāles senākās pagātnes. Vairāk pievērsos muižām, bet bija arī interesanti uzzināt, kā klejo vietas un kā mainās tām nosaukumi. Kad runāju ar cilvēkiem, viņi teica, ka šī jau nav Grundzāle. Tagadējais ciemats ir izaudzis ap Dzeņu krogu, padomju laikā tur izvietota mašīnu un traktoru stacija, bet īstā Grundzāle ir vairākus kilometrus attālāk. Kopumā pagastā mani pārsteidza skaistā vide, reljefs, kultūrvēsturiskā bagātība. Tā ir fantastika! Braucu ar operatoriem kopā vienā mašīnā un viņi saka ,– “klau, bet vai šeit netirgo kādu īpašumu?” Tas unikālais Grundzāles pagastā ir kultūrvēsturiskā ainava, kas sevī ietver alejas, reljefu, muižu apbūves. Aumeisteru un Grundzāles muižas, Grundzāles Mācītājmuiža ir jāsaglabā kā kultūrvēsturiskais mantojums pat tad, ja mūsdienās palikušas tikai drupas.

Gints Zelmenis: – Viens no mana stāsta elementiem ir sienas gleznojums Grundzāles kultūras namā, par ko arī stāstā vēstu sīkāk. Grundzālē esmu pavadījis trīs dienas, staigājis, runājis ar cilvēkiem, lasījis vecās avīzēs rakstus par Grundzāli, skatījies citus materiālus. Tas viss kopumā ir visnotaļ interesenti! Satiku arī tādus cilvēkus, kuri Grundzālē nodzīvojuši mūža lielāko daļu un pastāstīja daudzas interesantas lietas.

Inna Gīle: – Mans stāsts ir par Otro pasaules karu un pēckara periodu saistībā ar nacionālajiem partizāniem, mežabrāļiem. Katrā vietā, arī Grundzālē, pētot un “rokot”, var atrast ļoti daudz stāstu par to laiku, taču cilvēkiem atmiņas joprojām ir ļoti sāpīgas. Man izdevās uzklausīt grundzālietes Ērikas Trifanovas atmiņu stāstu – ļoti interesantu, jo viņa bija savā stāstā aprakstīto notikumu aculieciniece. Tieši šos notikumus bija pētījis mans kolēģis Zigmārs Turčinskis, bet Ērikas kundze izstāstīja detaļas, kas nebija minētas Turčinska grāmatā (“Ziemeļvidzemes mežabrāļi” – redakcijas piezīme).

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pagastā meklē senus vietu noslēpumus

Kategorijas