Pie “Ziemeļlatvijas” portāla “stūres” – ar aktiera un režisora tvērienu

2021. gada 1. oktobris 08:00

776

Pie “Ziemeļlatvijas” portāla “stūres” – ar aktiera un režisora tvērienu

Kaut abi vienā kolektīvā strādājam jau gandrīz gadu (tas būs apritējis novembrī), savu kolēģi, mūsu portāla www.ziemellatvija.lv redaktoru un sporta apskatnieku Oskaru Morozovu ne reizi neesmu satikusi klātienē tās pašas pandēmijas un attālinātā darba dēļ. Arī šī intervija ir tālruņa sarunas rezultāts.
Taču, neraugoties uz to visu, man ir sajūta, ka kopā esam apēduši pudu sāls un esam labi paziņas, – varbūt tāpēc, ka mans kolēģis ir daudzpusīga personība, ar kuru interesanti sazināties arī attālināti. Viņš ir ne tikai portāla redaktors, bet arī aktieris, režisors, futbola komentētājs, žurnālists.
Oskars ir Grīziņkalna puika, uzaudzis Rīgā un mācījies Rīgas Franču licejā. Pēc liceja absolvēšanas uz trijiem gadiem pametis galvaspilsētu, lai studētu aktiermeistarību Liepājas teātra studijā, pēc tam atgriezies Rīgā un iestājies Dailes teātra kursā, bet par viņa skatuvi kļuva Valmieras Drāmas teātris.
Filmējies arī kino un TV seriālos. Kur jūs viņu esat redzējuši uz ekrāna? Nu, var sanākt tā kā man, – esat, tikai nezināt. Intervējot Oskaru, pārnestā nozīmē paliku ar muti vaļā – tikai tad uzzināju, ka viņš ir filmējies manā mīļajā latviešu daudzsēriju filmā “Sarkanais mežs”. Tas ir ļoti augstvērtīgs darbs, viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem televīzijas projektiem Latvijā, kura sižeta pamatā ir 1949. gada notikumi, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vēl vairāk “apkritu”, kad uzzināju, ka šajā filmā Oskaram bijusi nozīmīga loma, ko labi atceros aktiera pārliecinošā tēlojuma dēļ, – luterāņu mācītājs, kura baznīcā slēpās mežabrāļi.
Oskaram bijušas epizodiskas lomas arī kinofilmās – pastnieks “Dvēseļu putenī” un žurnālists “Sapņu komandā”. Savulaik Latvijā ļoti populāri bija pašmāju TV seriāli “Neprāta cena” un “UgunsGrēks”. Lai pārietu no viena seriāla uz otru, vajadzēja nomainīt darbības vidi, respektīvi, nodedzināt “Neprāta cenas” viesnīcu. Tas tad arī bija Oskara darbs, – ar savu kolēģi no Valmieras teātra abi tēloja jaunbagātniekus, kuri viesnīcā uzdzīvoja, šāva gaisā signālraķetes un nejauši izraisīja ugunsgrēku.
Tagad Oskars skatuves mākslā radoši vairāk izpaužas kā režisors Kauguru pagasta amatierteātrī “Vīzija” un Ausekļa Limbažu teātrī.
Pa starpu režijai un darbam “Ziemeļlatvijā” Oskaram ir virkne dažādu radošu projektu, jo pats sevi raksturo kā cilvēku, kuram patīk būt kustībā. Taču galvenā vērtība viņa dzīvē ir ģimene – sieva Anita, arī radošs cilvēks, mūzikas skolotāja, Valmieras bērnu un jauniešu mūzikas un ritma studijas “Rondo” dibinātāja un vadītāja, un meitas Līva (18) un Maija (14).
Morozovu ģimene dzīvo Valmieras novada Kocēnu pagastā, lauku apvidū, uz kurieni pirms četriem gadiem pārcēlās no Valmieras. Īrētu dzīvokli Valmieras centrā viņi nomainīja pret īrētu lauku māju ainaviski skaistā, meža ieskautā vietā, ar dīķi un ābeļdārzu. “Gulbji aizlidoja,” mūsu tālruņa interviju uz brīdi pārtrauc Oskars, ieraudzījis pa logu debesīs gājputnu kāsi.

– Esi pilsētnieks kopš bērnības. Kā jūties laukos?
– Kad meklējām māju, uz kuru pārcelties no pilsētas dzīvokļa, abi ar sievu konkrēti noformulējām vēlmes. Gribējām, lai māja ir ārpus pilsētas, lai visapkārt ir daba, bet mājas iekštelpās ir ērtības kā pilsētā. Tādu māju arī atradām, un jūtamies šeit ļoti labi. Esam tikuši projām no pilsētas burzmas un “sērkociņu kastītēm”, kur visi dzīvo viens otram uz galvas un dzird, ko kaimiņš dara aiz sienas. Ja ir piekļuve internetam, tad attālināti var strādāt visur, neatkarīgi no tā, vai cilvēks dzīvo laukos vai pilsētā.

– Un kā tev, radošam cilvēkam, veicas ar lauku darbiem?
– Pirmajā gadā izdomājām, ka audzēsim kartupeļus, tomātus, gurķus, kabačus, puķkāpostus un tādā garā. Beigās izrādījās, ka esi ļoti piesiets tam visam klāt, – tikko uzartā pļavā esi uztaisījis vagas un visa dzīve ir vienas vienīgas nezāles. Nospļāvāmies pārnestā nozīmē. Sapratām, ka tomēr gribam baudīt laukus. Līdz ar to lielākie darbi vasarā ir zāles pļaušana un malkas gādāšana. Ziemā nošķūrē taciņu, kurini krāsni un skaties pa logu uz stirnām, kuras nāk ēst ābolus. Atstājam tos zemē nenolasītus speciāli viņām. Katru pavasari gaidām atlidojam stārķi. Kad atlido, priecājamies, ejam ārā, stārķis baidās un lido projām, bet beigās pierod. Sekojam, kā aug mazie stārķu bērni. Rudenī atkal pavadām.

– Latviešiem stārķis ir īpašs putns. Viņa klātbūtni saista ar mājas svētību. Cik tev nozīmīga ir māju sajūta, ģimenes sajūta?
– Ļoti nozīmīga. Priecājos par to, ka mūsu ģimene ir komanda, kvintets, dūre ar pieciem pirkstiem. Pandēmijas mājsēde mūs satuvinājusi vēl vairāk. Tas, ka turamies kopā, cits citu balstām, kopā pārvaram grūtos brīžos un kopā izbaudām priecīgos, man dzīvē ir vissvarīgākais. Ir arī mazie radošie prieciņi, radošie panākumi, taču salīdzinoši tie ir sīkumi. Pats galvenais, lai ģimenē visi ir veseli un laimīgi.

– Kāda bija tava bērnība? Tāds Rīgas rajons kā Grīziņkalns komentārus neprasa.
– Jā, Vārnu ielas republika! Kur tikai nav rāpots un ložņāts un kas tikai nav darīts. Dzīvoklī, kur uzaugu, joprojām dzīvo mani vecāki. Kad esmu Rīgā, apciemoju viņus.

– Mācījies Rīgas Franču licejā – vienā no galvaspilsētas labākajām skolām. Franciski runā labi?
– Kādreiz, kad atbraucu no Francijas, kur nodzīvoju vasaru, varēju pat pamācīt franču valodas skolotāju, ka tā jau neviens dzīvē nerunā. Tagad diezgan daudz no valodas prasmes esmu pazaudējis. Kad aizpagājušajā vasarā biju Francijā, saprast vēl ko sapratu, bet runāšana bija pirmklasnieka līmenī. Salikt kopā sarežģītākus teikumus diemžēl vairs nevaru.
– Skološanās tādā izglītības iestādē kā Rīgas Franču licejs nevar palikt bez sekām labā nozīmē arī personības veidošanās aspektā.
– Noteikti. Licejā sadraudzējos ar skolasbiedru Imantu Stradu (Dailes teātra aktieri – redakcijas piezīme). Ar viņu man teātra staigāšanas ceļš ir ļoti sasaistījies. Režisors Ingemārs Čaklais liceja laikā bija mans pirmais teātra pedagogs. Taču mana interese par teātri ir daudz senāka. Omītes mammas brālis, dzimis cara laikā, bija aktieris Nacionālajā teātrī tad, kad Amtmanis-Briedītis (režisors, aktieris, skatuves mākslas pedagogs – redakcijas piezīme) un citi domubiedri sāka veidot un attīstīt latviešu teātri. Par to man bērnībā vienmēr daudz tika stāstīts, tika bildes rādītas. Tad arī es laikam “saslimu” ar teātri.

– Ieskatījos Vikipēdijā un izlasīju par tevi, ka pēc liceja pabeigšanas aktiermeistarību sākumā apguvi Liepājas teātra 5. studijā. Kāpēc Liepājā, bet ne mājās, Rīgā?
– Iestāšanās Liepājas teātra kursā guļ tā paša Imanta Strada rokās. Kad pabeidzu liceju, nezināju, ko gribu studēt. Pēdējās klasēs biju sapinies ar īstiem pankiem, arī frizūra man bija tāda kā viņiem – grebene. Bija periods, kad uz skolu vairāk negāju, nekā gāju. Tad vienā reizē Imants teica – “ei, Nacionālais teātris uzņem kursu”, to, kurā mācījās Mārtiņš Egliens un Dita Lūriņa. Abi aizgājām, bet mūs neuzņēma. Tad Imants izpētīja, ka arī Liepājas teātrī ir uzņemšana. Tā gan izrādījās beigusies, bet Imants ir mutīgs puisis, viņš bija sameklējis telefonu, sazvanījis Bartkeviču (toreizējo Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Juri Bartkeviču – redakcijas piezīme) un sarunājis, ka mēs varam aizbraukt atrādīties. Imanta virtuvē izvārījām kartupeļus, arī gurķus vēl paņēmām līdzi un ar agro vilcienu, kas piecos no rīta atiet uz Liepāju, aizbraucām izmēģināt veiksmi. Mūs uzņēma. Liepājā nodzīvoju trīs gadus.

– Kāpēc aizgāji uz Dailes teātra kursu?
– Tajā ļoti gribēja iestāties mana kursabiedrene, kura bija arī mana draudzene. Pieklājīgi izsakoties, viņa mani pierunāja doties līdzi, kaut man pašam tāda plāna nebija. Man Liepājas teātrī klājās labi, diplomdarbā grasījās dot Hamletu, taču es, vēl jauns un nenobriedis cilvēks būdams, pakļāvos draudzenes piedāvājumam. Aizbraucām uz Daili, un, kā jau parasti notiek, tas, kurš iet līdzi, iestājas, bet tas, kurš iet pamatā, ne. Mani uzņēma ar pirmo vai otro numuru. No tā, ka esmu ticis Dailes teātrī, man sakāpa galvā. Liepājas teātris centās pierunāt, lai palieku pie viņiem, bet vīzdegunīgi atteicos. Kad pēc pāris mēnešiem sapratu, kādus mēslus esmu savārījis, tad jau mani Liepājā atpakaļ vairs negaidīja. Dailes teātra kursā klājās diezgan grūti. Kursa vadītājs bija Kārlis Auškāps, kurš bija aizņemts ar visu ko citu, tikai ne ar mums. Skološanās laiks Dailes teātra kursā man bija krietns solis atpakaļ salīdzinoši ar to, ko biju sasniedzis Liepājā. Sapratu, ka Dailē man vairs nav ko darīt. Piedevām ar mums sāka strādāt Mihails Gruzdovs un Indra Roga, un es uzreiz iekļuvu viņu nemīluļu sarakstā. Pēc pirmā kursa pierunāju Imantu (Stradu – redakcijas piezīme) braukt atrādīties uz Valmieras teātri. Aizbraucām, atrādījāmies, un mūs paņēma. Sāku tur strādāt 1999. gadā un tā līdz 2017. gadam, kad par teātra māksliniecisko vadītāju kļuva Indra Roga. Tā notiek visā pasaulē, – kad atnāk jauns mākslinieciskais vadītājs, tad daļu no esošajiem aktieriem viņš atlaiž un veido savu komandu. Man kontakts ar Indru neizveidojās, un diemžēl trāpījos atlaisto sarakstā.

– Tad arī tev sākās režisora posms?
– Tas gan sākās nedaudz agrāk, jo ar Kauguru pagasta amatierteātri “Vīzija” sāku strādāt 2015. gadā. Tajā pašā gadā pēc Andrigas Lozdas uzaicinājuma kļuvu par Valkas ģimnāzijas teātra studijas “Griesti” pedagogu. Pēc aiziešanas no Valmieras teātra 2017. gadā metos “Vīzijā” ar galvu iekšā.

– Neesmu redzējusi, bet zinu, ka pēdējos mēnešus par kases gabalu kļuvis “Vīzijā” iestudētaisAlehandro Kasones “Trešais vārds” tavā režijā. ““Trešais vārds” amatierteātra “Vīzija” interpretējumā ir smalks un juteklisks stāsts par īstām, cilvēciskām jūtām – skumjām, alkām, sāpēm, viltu, dusmām, prieku, vilšanos, un pašu galveno – to, kas sirdīm liek pukstēt straujāk, kas maina cilvēkus un pasauli,” tā par šo iestudējumu vēsta “Valmieras Ziņas”.

– Sākām “Trešo vārdu” iestudēt 2019. gada rudenī, tomēr divas reizes bijām spiesti mēģinājumu procesu klātienē pārtraukt pandēmijas ierobežojumu dēļ. Sākotnēji izrāde bija paredzēta kā jestrs tautas gabals skatītāja izklaidēšanai, bet pandēmijas pauzes palīdzēja uz materiālu paskatīties no cita skatpunkta, un šobrīd mūsu iestudējums ir izrāde ar niansētu, meistarīgu aktierspēli, skaistiem kostīmiem un dekorācijām. Pirmizrāde bija 27. augustā. Šobrīd esam paguvuši nospēlēt trīs izrādes Kauguru kultūras namā, un visās trijās reizēs zāle bija pārpildīta. Tagad sākam braukāt viesizrādēs pa Vidzemes kultūras namiem, novembra beigās spēlēsim arī Kārķos. Ja vēl kāds grib redzēt “Trešo vārdu” mūsu iestudējumā, izskatīsim iespēju. Ir tikai iepriekš jāsazinās ar mani.

– Jau iepriekš teici, ka Latvijas amatierteātru iestudējumu skatē “Gada izrāde 2020” tiek vērtēts cits iestudējums tavā režijā, vācu dramaturga Haralda Millera luga “Klusa nakts” Ausekļa Limbažu teātrī. Esi tur pastāvīgs režisors?
– Neesmu štatā, bet sadarbojos pēc teātra vadītājas Intas Kalniņas uzaicinājuma. Padomā ir jau nākamais iestudējums. Intai ļoti patika, kā “Vīzijā” bijām iestudējuši Emīla Skujenieka komēdiju “Diriģents”, tāpēc arī viņa man piedāvāja sadarboties ar Ausekļa Limbažu teātri. Pagaidām “Klusu nakti” esam nospēlējuši diezgan maz, bet izrāde sanākusi ļoti laba, tāda, kādu gribēju – dziļa un smeldzīga (sižeta pamatā ir paaudžu konflikts, vecāku un ģimenes savstarpējo attiecību ietekme uz bērna personību, savstarpējas cieņas un izpratnes trūkums – redakcijas piezīme).

– To, ka esi aktieris un režisors, zināju, bet šovasar mani pārsteidzi, izstāstot, ka tev televīzijā (TV6) būs jākomentē Eiropas čempionāta futbolā spēles. Varbūt pat esi pats bijis futbolists?
– Nopietni trenējies neesmu. Kad biju mazs, gribēju, bet mammai draudzene bija iestāstījusi, ka tas ir traumatisks sports, futbolisti salauž kājas un tamlīdzīgi. Tas vēl tagad kremt, – būtu gribējies pamēģināt, jo par futbolu fanoju kopš bērnības. Tuvu Grīziņkalnam ir “Daugavas” stadions. Man bērnībā bija sarakstīti visi datumi un laiki, kad Rīgas “Daugavai” bija mājas spēles. Zināju, kur žogos ir caurumi, pa kuriem varu ielīst stadionā, un kur stāv labākās tantiņas, kontrolieres, kas puikas ielaiž bez biļetēm. Grīziņkalna otrā pusē, uz Barona ielas, bija ASK stadions, tur, kur tagad ir Ušakova bērnu rotaļu laukums. Tas ir tā, – spēlējies pagalmā, pēkšņi dzirdi – līdzjutēji kliedz, bet “Daugavas” stadionā taču spēles nav. Tad, hops, uz riteņa virsū, un aiziet uz ASK stadionu! Tā, starp diviem stadioniem dzīvojot, iemīlējos futbolā.

– Ja esi komentētājs, tad jau perfekti pārzini futbola tehniku?
– Tā nevaru teikt. Ir kolēģi, citi komentētāji, kuri tiešām zina futbola drēbi visos sīkumos un niansēs. Mans rokraksts ir skatītājam palīdzēt skatīties futbolu, būt sarunu biedram un dot informāciju ap spēli, ap spēlētājiem un tiesnesi. Tiem sporta faniem, kuriem patīk, ja komentētājs izanalizē katru mazāko spēles kombināciju, Morozovs varbūt nav pats iecienītākais komentētājs, bet tiem, kuriem patīk no komentētāja dzirdēt kādu joku vai dzīves gudrību, patīk arī mans komentēšanas stils. Šovasar Eiropas čempionātu komentēju pārī ar Kārli Krēgeru, un cilvēkiem ļoti patika mūsu sadarbība. Kārlis runāja vairāk par futbolu, es – vairāk par dzīvi un par to, kas notiek ap futbolu.

– Izskatās, sports ilgu laiku tavā dzīvē gājis paralēli vai mijies ar teātri. Piecus gadus nostrādāji ziņu portālā “Delfi” par sporta redaktoru.
– Sākumā uz “Delfiem” neaizgāju kā sporta redaktors. Mani pieņēma darbā par komentāru administrētāju. Bija jālasa komentāri, jādzēš tie, kas aizskar citu cilvēku godu un cieņu un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti traumatisks darbs. Piedāvājos palīdzēt kolēģim, kurš portālā lika sporta ziņas, un beigās pats sāku strādāt par sporta redaktoru, līdz izdomāju, ka gribu atpakaļ teātrī. “Delfi” man deva labu profesionālo pieredzi, kas noder joprojām.

– Kā jūties, strādājot “Ziemeļlatvijā”?
– “Ziemeļlatvijā” nonācu, kad beidzu strādāt “Radio Skonto Vidzeme”, kur biju ētera balss un pēc tam strādāju kā pašnodarbinātais. Meklēju darbavietu, kas maksātu par mani nodokļus, un darbs “Ziemeļlatvijā” šajā ziņā man sniedz patīkamu drošības sajūtu. Regulāri tiek maksāta alga, tiek nomaksāti nodokļi, un tad, kad pandēmijas ierobežojumu laikā radošie cilvēki plūca matus un domāja, samaksās viņiem kovida dīkstāves pabalstu vai ne, man par to nebija jādomā. Jūtos “Ziemeļlatvijā” labi. Interneta vide un administrēšana ir vienas no tām lietām, ko es protu darīt un kas man patīk. Turklāt vēl atliek laiks īstenot savus radošos darbus.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pie “Ziemeļlatvijas” portāla “stūres” – ar aktiera un režisora tvērienu

Kategorijas