Labo gribu var parādīt katrs

2021. gada 5. oktobris 08:00

Šonedēļ norisinās akcija “Labo darbu nedēļa”. To organizē labdarības organizācija “Palīdzēsim.lv”. Tā ir lieliska iespēja Latvijas iedzīvotājiem mācīt un ar praktiskiem piemēriem rādīt, ka darīt labu otram un sabiedrībai, nesaņemot finansiālu atalgojumu, ir norma un tam jābūt pašsaprotamam.
    Tiek lēsts, ka 2020. gadā akcijas aicinājumam atsaucās teju 15 000 cilvēku, paveicot vairāk nekā 300 labo darbu Latvijā. Ne velti arī saistībā ar to ik gadu tiek pieminēta asins donoru kustība. Tas tiešām ir nesavtīgs darbs bez personīga labuma gūšanas, bet tā ieguvums sabiedrībai kopumā – milzīgs. Tāpēc, ja vien cilvēks jūtas vesels, drīkst būt par donoru, viņam ir visas iespējas sameklēt informāciju, kur atrodas dzīvesvietai tuvākā ziedošanas vieta.
    Šis gads ir īpašs ar to, ka pastāv pulcēšanās ierobežojumi, bet vienlīdz tas ir lielisks iemesls, lai nelielās grupās – ģimenēs, darba kolektīvos vai klasēs – varētu kopīgi veikt savu labo darbu, tādējādi gan sniedzot kādam atbalstu, gan pašiem esot kopā vienotā komandā.
    Patiesībā viss ir vienkārši, izdevušos dienu veido sīkas lietas un satikti pozitīvi noskaņoti ļaudis. Tas nenozīmē, ka tagad katram jāpaveic kādi lieli darbi. Nebūt ne. Pirms dažām dienām, stāvot veikalā pie kases rindā, kāds man pilnīgi svešs cilvēks paņēma manu iepirkumu grozu, uzcēla to blakus letei, neko nejautājot. Vienkārši tāpēc, ka redzēja, – grozs ir smags un viņam ir iespēja tajā brīdī kaut kādā veidā palīdzēt. Pilnīgi samulsu, jo tādu situāciju piedzīvoju pirmoreiz.
    Tiesa, palīdzība nekādā ziņā nedrīkst būt uzbāzīga, bet, ja cilvēks prasa, tad jāatsaucas un jāiziet ārpus nospraustajiem rāmjiem. Nesen meklēju vietu, kur piepildīt cipara formas balonu ar hēliju. Devos uz veikalu, no kura nāca ārā cilvēki ar piepūstiem hēlija baloniem. Nopirku divus uz vietas veikalā, bet savu līdzpaņemto cipara formas balonu palūdzu, lai uzpilda. Protams, par to arī samaksājot. “Nē, mēs to nedarām, varam piepūst tikai tos balonus, ko šeit pārdodam. Un cipariņu mums nav gan. Neko nevaram darīt,” man atbildēja pārdevēja. Nelikos mierā un burtiski piecas reizes viņai stāstīju, ka pilsētā (tas nebija Valkā) vairs nezinu nevienu citu vietu, kur to var izdarīt un līdz ar to bērns dzimšanas dienā paliks bez iecerētā pārsteiguma. Man izdevās, taču, kāpēc šī sieviete nevarēja uzreiz atsaukties, atkāpties no darbā pieņemtajiem principiem.
    Šādu piemēru ir daudz. Katram jau būs izveidojusies arī sava pieredze ar dažādu kurjerdienestu pakalpojumu sniedzējiem. Pakalpojums it kā viens – nogādāt paciņu saņēmējam, bet attieksme dažāda. Kāds izcels paku no kurjerauto un atstās turpat ceļa galā (pat nav svarīgi, cik šī paka ir liela vai maza) un metīsies tālāk savā darbā ar mērķi ātrāk visu izdalīt un noslēgt darba dienu. Bet ir arī pavisam otrādi. Kurjers kāpj ārā no automašīnas, ņem rokās kasti un nes līdz durvīm, pajautājot, vai nevajag ienest arī istabā. Man bijusi pieredze abos minētajos gadījumos, tāpēc atkārtošos, nekādi lielie darbi varbūt nav jāveic, pietiek ar mazumiņu, lai līdzcilvēku diena uzlabotos.
     Kāds varbūt nodomās, ko es pati esmu iecerējusi paveikt, lai kādam citam uzlabotu dienu un liktu vismaz pasmaidīt? Man tiešām ir dažas lietas padomā, bet par to skaļi neizteikšos gan.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Labo gribu var parādīt katrs

Kategorijas