Pēc septiņpadsmit gadu ilga skrējiena mācās dzīvot mierīgāk

2021. gada 12. oktobris 08:23

1760

Pēc septiņpadsmit gadu ilga skrējiena mācās dzīvot mierīgāk

Ieraksts manā kalendārā, ka 5. oktobrī atzīmējama Starptautiskā skolotāju diena, rosināja tikties ar bijušo Valkas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” vadītāju un tagadējo Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas skolotāju logopēdi Lailu Ozoliņu. Viņu pazīstu kopš 2003. gada, kad bērnudārznieku gaitas uzsāka manas meitas. Sākot strādāt, Laila saņēma padomju laikā celtu bērnudārzu ar drūpošām sienām un cauriem logiem, kuros svilpoja vējš. Taču tagad bērnudārzs ir mūsdienīgi izremontēts ar atjaunotu fasādi un labiekārtotiem spēļu laukumiem.

Sarunā Laila atzīst, ka pēdējos gados juta, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Viņa tam bija gatava, un tā arī notika.

Lailai šis jaunais mācību gads pavēris pilnīgi citus apvāršņus, jo pēc Valkas abu bērnudārzu – “Pasaciņa” un “Pumpuriņš” – reorganizācijas, tos apvienojot un izveidojot Valkas pirmsskolas izglītības iestādi (diemžēl joprojām bez vienota nosaukuma – redakcijas piebilde), viņa bērnudārza vadītājas amatu zaudēja, bet nezaudēja pārliecību, ka ar to jau dzīve nebeidzas. Diemžēl viņa nevēlējās daudz runāt par bērnudārza periodu vairāku apsvērumu dēļ. Sākoties pandēmijai, Laila jau bija Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Cēsu filiāles studente, kur apguva logopēda zināšanas. Lielā mērā studiju uzsākšana saistījās ar to, ka ar “Pasaciņas” 250 audzēkņiem darbojās tikai viens logopēds. Vienam speciālistam tā bija milzīga darba slodze, bet logopēdu trūka, tāpēc Laila izlēma pati apgūt šo mūsdienās tik ļoti aktuālo un nepieciešamo profesiju. Šobrīd Laila jūtas, kā pati saka, jauna ceļa sākumā.

Taču aiz muguras ir 34 gadu ilga pedagoģiskā darba pieredze, kurā Laila nav pazaudējusi savu galveno vadmotīvu – lai strādātu ar bērniem, tie ir jāmīl. Sarunājoties ar Lailu, neiztikām bez lielas smiešanās, jo viņa tik aizraujoši stāsta par savu dzīves gājumu, ka ik pa laikam iesaucos: “Tev jāraksta grāmata!” Laila piekrītoši māj ar galvu. “Es vienmēr iekuļos kādos piedzīvojumos – gan smieklīgos, gan arī visnotaļ savādos,” atzīst stāstniece. Viņa gan piebilst, ka dzīvē saņēmusi vairākas mācības, par kurām negribētu publiski stāstīt, vien nojaušams, ka Laila piedzīvojusi smagus brīžus un likteņa triecienus. Taču tam visam pāri virmo viņas optimisms, mērķtiecība un vēlme nepazust sīkumos.

- Tev šis mācību gads sācies ar jaunu izaicinājumu – esi sākusi strādāt par logopēdi. Iespējams, ka daudzi nemaz nezina, kas tas ir par speciālistu.

- Logopēds ir tas speciālists, kas novērtē un pilnveido bērna runu un valodu. Viņš bērnam skaidro, kā ne tikai pareizi kustināt mēli un izrunāt skaņas, bet arī apzina iespējamās problēmas nākotnē. Svarīgi novērst skaņu izrunas traucējumus pēc iespējas ātrāk, lai nebūtu problēmas ar lasīšanas un rakstīšanas procesiem. Savā diplomdarbā pētīju vārdu krājuma pilnveidošanas iespējas sešus līdz septiņus gadus veciem bērniem. Pētījumā apstiprinājās tas, ko biju novērojusi pēdējos darba gados – bērni sāk runāt aizvien vēlāk un viņiem ir ļoti ierobežots vārdu krājums, kas rada traucējumus raitai lasītprasmes attīstībai. Bērnu piesaiste dažādiem gadžetiem attīsta viņos unikālas IT prasmes, bet diemžēl neattīsta viņu valodu. Raugoties nākotnē, esmu par šo norūpējusies, tāpēc man šķiet svarīgi pēc iespējas biežāk uzsvērt, cik svarīgi ir kopt valodu jau no agra vecuma un cik būtiska ir ģimenes loma šajā procesā.

- Kāpēc pēc vidusskolas tu aizgāji studēt uz Liepājas Pedagoģisko institūtu?

- Mācoties skolā, biju no tiem bērniem, kuriem vienlīdz labi padevās visi mācību priekšmeti. Man ir laimējies ar labiem skolotājiem, jo ir ielikti labi gan valodas, gan matemātikas zināšanu pamati. Pēc vidusskolas beigšanas man bija ļoti grūti izvēlēties, kurp doties tālāk. Draudzenes devās studēt uz Liepāju, es kompānijas pēc devos līdzi. Darbs ar bērniem man nebija nekas svešs, jo mana mamma strādāja Valkas 2. bērnudārzā par audzinātāju un es tiku iesaistīta gan zīmēšanas un līmēšanas darbos, gan vasarās strādāju par auklīti un audzinātāju.

Atceros, ka iestājeksāmenu matemātikā uzrakstīju viena no pirmajām un izgāju no auditorijas. Izrādījās, visus uzdevumus biju izpildījusi pareizi. Augstskolas profesors, Latvijā pazīstamais matemātiķis Jānis Mencis mani centās pierunāt pāriet uz matemātiķiem. Profesors jokoja par manām garajām bizēm, sakot, ja meitenei pietiek pacietības kopt tādus matus, tad viņai būs pacietība strādāt ar bērniem. Taču skolas laikā savu garo bižu dēļ dabūju trūkties. Modē bija sapīti kliņģeri. Aizmugurē sēdošie puiši tiem izvēra diegu un piesēja pie krēsla. Ceļoties no krēsla, man galva atgāzās. Citiem bija lielā smiešanās. Matus nogriezu studiju laikā, jo, lai iegūtu diplomu, mums bija jānokārto eksāmens peldēšanā. Peldēt nemācēju, tāpēc bija regulāri jābrauc uz baseinu. Bija ļoti grūti savus matus sabāzt zem gumijas peldcepures, un arī hlors matiem nepatika. Lai gan man patīk ūdeņi, īpaši jūra jebkurā gadalaikā, ar peldēšanu joprojām esmu uz jūs.

Dzīvē man nekad nav pieticis tikai ar mācīšanos, jo vienmēr ir aizrāvušas kādas papildu sabiedriskās aktivitātes. Studiju gados aktīvi darbojos Studentu klubā, organizējām dažādus festivālus. Kādreiz esmu domājusi, ja tas nebūtu bijis Padomju Savienības laiks, daudz vairāk būtu redzējusi pasauli. Tomēr pietiekami daudz braucām, draudzējāmies ar citām augstskolām gan Latvijā, gan ārpus tās. Par studentu celtnieku vienību atkal ir stāsts. Noorganizējām lielisku studentu vienību, bet tajā gadā visus puišus aizsauca dienestā padomju armijā. Palikām tikai meitenes, un tā kļuvām par Pionieru vadītāju vienību un mūs visas aizsūtīja uz tolaik Latvijā labāko pionieri nometni “Albatross” Ķesterciemā. Mums tā bija obligātā prakse, kurā nēsājām formas tērpus un tā saucamās pilotkas. Humors bija tas, ka bērniem mūs vajadzēja uzrunāt vārdā un tēva vārdā, kas sagādāja grūtības un smieklu šaltis. Lai būtu vieglāk gan pašām atcerēties, gan bērniem izrunāt, sarunājām, ka visas būsim Janovnas.

Ja godīgi, par studiju gados piedzīvoto un pārdzīvoto, par studentu dzīvi kopmītnēs un “trepju koncertiem”, par praksēm skolās un bērnudārzos, par Austru Pumpuri un Austras bērniem, par Liepājas teātra leģendārajām izrādēm, par “Līviem” un “Credo”, par ballēm un aģitbrigāžu braucieniem, par Liepājas gaisotni un balto pludmali, par “Pūt, vējiņiem” un saulrietiem es varētu ar sajūsmu stāstīt ilgi. Jo Liepāja ir mana jaunības pilsēta un daudz šeit piedzīvotais veidojis mani par to personību, kāda esmu šobrīd.

- Kāpēc tu pēc augstskolas sāki strādāt Vijciemā, nevis Valkā?

- Man ik pa laikam ir jāstāv dzīves krustcelēs. Pēc studijām man piedāvāja strādāt augstskolā, bet dažādu apstākļu dēļ bija jāatgriežas Valkā. Valkas pamatskolā bija darbs, bet pilsētā nebija brīvu dzīvokļu. Savukārt Vijciema pamatskola solīja dot dzīvokli mājā, kuru tikai vēl cēla. Sākumā dzīvoju skolas ēkā, vienistabas dzīvoklītī virs virtuves. Man bija ļoti ciešs miegs. Pie gultas bija nolikta bleķa bļodiņa, kurā sabērtas kapeikas un vēl visskaļākais modinātājpulkstenis. Tāpat kādreiz nogulēju stundu sākumu. Vēl tagad atceros, ka uz pirmo stundu bija divi zvani – ar pirmo zvanu biju sēdus gultā, bet pēc pāris minūtēm, kad noskanēja otrais zvans, aizelsusies biju skrējienā uz klasi. Vēlāk man piešķīra divistabu dzīvokli, kas atradās pāri skolas pagalmam – internātā. Sākot strādāt Vijciemā, domāju nostrādāt gadu, jo padomju laikā pēc augstskolas beigšanas bija gads jānostrādā kādā no lauku skolām vai trīs gadi pilsētas skolā. Pēc tam varēja būt brīvs un strādāt, kur vien sirds vēlas. Taču nekad nesaki nekad – pavadīju skaistus un interesantus 16 gadus Vijciemā. Savu pedagoģisko karjeru sāku kā apvienotās klases skolotāja. Vienā klasē apvienoti 1. klases bērni (tobrīd sešgadnieki) un 2. klases bērni. Bija grūti, bet veiksmīgi tiku galā. Biju sākumskolas skolotāja, mācīju saviem bērniem visus mācību priekšmetus, kādu brīdi arī mūziku un sportu, vēlāk pamatskolas klasēs arī vizuālo mākslu. Kā jau jaunā un enerģiskā “aplipu”, ar sabiedriskajiem pienākumiem: atbildēju par skolas kopgaldu, kādu laiku vadīju jaunos satiksmes inspektorus un mazpulkus, tikām pat līdz republikas mēroga skatēm. Pati atceroties dažkārt brīnos, ko tikai visu lielisku ar savām audzināmajām klasēm neesmu piedzīvojusi. Jā, ja skolotājam ir interese, prieks darboties un idejas, tad atsauksies bērni, atbalstīs vecāki un visi kopā dosies piedzīvot labas lietas, ko vēl pēc gadiem atcerēties skolas salidojumos. Gatavojoties Vijciema skolas 100 gadu salidojumam, pārcilāju fotogrāfijas un brīnījos, kā visu spēju samenedžēt – gan ģimeni, gan darbu, gan hobiju – dziedāšana Vijciema korī un pasākumu vadīšanu.

- Pēc tik ilgiem darba gadiem Vijciemā, tomēr pieņēmi lēmumu aiziet.

- Jā, bija pienācis laiks. Pamatīgs dzīves pagrieziens, pirmais grūdiens garīgajos meklējumos bija sastapšanās ar neiroligvistisko programmēšanu (NLP) un Valkas grupu. Mūsu tikšanās man bija kā svaiga gaisa plūsma. Vēlāk mani meklējumi aizveda līdz Bertam Halingeram un viņa unikālajai sistēmisko sakārtojumu metodei, kura pašos pamatos mainīja manu dzīves pieredzi un deva sapratni par daudzām lietām kopumā. Bet toreiz man gribējās jaunus, lielākus izaicinājumus. Laikraksts “Ziemeļlatvija” 2003. gada pavasarī bija publicējis divus Valkas pilsētas domes darba piedāvājumus, kur kā magnētiņš tika minēts nodrošinājums ar dzīvokli. Izlēmu startēt. Un tā kļuvu par Valkas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” vadītāju. Ārēji varbūt esmu dažkārt emocionāla, tomēr būtībā stipri pragmatiska. Starp citu, dzīvē man ir palīdzējis tas, ka pirms svarīgas izšķiršanās parasti apsēžos un uzlieku uz papīra – plusi un mīnusi, iespējas un riski.

- Mūsdienās vadīt arodbiedrību nemaz nav tik salds darbs.

- Teikšu tā, šajā darbā izpaužas mana iedzimtā taisnīguma sajūta. Protams, ar katru gadu šis darbs kļūst komplicētāks, daudzslāņaināks kā visa mūsu dzīve un izglītības process kopumā. Ir daudz lietu, ar kurām grūti samierināties, grūti pieņemt un saprast, bet ir arī prieks un gandarījums par sasniegto un izdarīto, jo kaut pamazām, bruņurupuča gaitā, bet tomēr daudzas lietas sakārtojas un uzlabojas. Vienīgi žēl, ka daļa pedagogu nenovērtē, ka tieši LIZDA ir tā, kas tik daudzas lietas ir panākusi visiem pedagogiem. Tāpēc vēl jo lielāks prieks par aktīvajiem LIZDA biedriem – mēs esam spēks, ar kuru rēķinās.

- Pastāsti par saviem bērnības gadiem!

- Mēs nākam no savas bērnības, no sava pagalma. O, par sava pagalma bērniem man iznāktu ne sliktāk kā rakstniecei Zentai Ērglei! Visas bumbu spēles, interešu pulciņi, kas regulāri mainījās, “Bultiņas” pa visu pilsētu. Pa unikālo pilsētu, ko mēs paši dažkārt neapzināmies. Es to sajutu jau Liepājas 1. kursā, kad stāstīju par savu ikdienu Valkā un pie teikuma: “Ak, aizskrēju līdz Igaunijai un nopirku!”, iestājoties klusumam, apmulsu. Man bija plaši jāskaidro, kā “aizskrēju”, ko redzēju, kā iepirkos, kādi mums bija igauņu skolas formas tērpi utt. Sajutu “igaunisko piesitienu” – esmu citādāka, ar citu, plašāku redzējumu par daudzām lietām.

Protams, dzīve nesastāv tikai no ģimenes un profesijas, kur biju tik daudz resursu ieguldījusi. Svarīgu vietu manā dzīvē ieņem draugi, daļa no kuriem nāk līdzi no pagalma, no skolas gadiem, vēlāk sastapti dažādos dzīves pagrieziena punktos. Visas manas aktīvās darbošanās dažādās apvienībās, biedrībās, pulciņos, visi satiktie cilvēki ir atstājuši savus nospiedumus manā dzīvē, iespaidojuši un ietekmējuši manas domas. Šobrīd grūti iedomāties savu ikdienu bez Valkas Rotari kluba un kluba draugiem, bez saviem “Nāburgiem”, bez vasaras ceļojumu plānošanas un piedzīvotā pārspriešanas draugu lokā, bez izraušanās uz Rīgu iekampt kādu malku kultūras, bez labas grāmatas pirms miega. Nekad nevar ieplānot un paredzēt, kuri cilvēki, kuri notikumi būs tie svarīgie un būtiskie. Tāpēc saku paldies visiem sastaptajiem par kopā būšanas laiku un – ejam tālāk.

Izmantojot iespēju, sveicu visus esošos un bijušos pedagogus Starptautiskajā skolotāju dienā, novēlot spēku, izturību un gandarījumu par paveikto.

Laila Ozoliņa

Dzimusi, augusi Valkā.
Valkas 1. vidusskolas absolvente.
Liepājas Pedagoģiskajā institūtā ieguvusi sākumskolas skolotājas profesiju.
16 gadus nostrādājusi Vijciema pamatskolā par skolotāju.
17 gadus Valkas bērnudārza “Pasaciņa” vadītāja.
Pirmo gadu strādā Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā par skolotāju logopēdi.
Kopš 2000. gada – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku Valkas starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja.
Kopš 2005. gada darbojas Valkas Rotari klubā.
Mamma 27 gadus vecam dēlam Krišam – IT speciālistam.
Saimniece sniegbaltam runcim Francim Ferdinandam.
Valkas pilsētas dziesmu draugu kopas “Nāburgi” dalībniece.
Interesē – grāmatas, teātris, dārzs, ceļojumi, pasākumi ar draugiem, fascinē – jūra un kalni.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pēc septiņpadsmit gadu ilga skrējiena mācās dzīvot mierīgāk

Kategorijas