Apes rokdarbnieces ar saviem darinājumiem iepriecina gan mazuļus, gan pieaugušos

2021. gada 19. oktobris 08:08

962

Apes rokdarbnieces ar saviem darinājumiem iepriecina gan mazuļus, gan pieaugušos

Rudens aiz loga sācis dzenāt krāsainas lapas un aicināt aicina vērt vaļā dziļākās atvilktnes un no krājumiem vilkt ārā siltus cimdiņus, zeķītes un cepurītes. Smiltenes novada Apes pusē vietējie zina nosaukt vairākas rokdarbnieces, kuras ada skaistus apģērba gabalus drēgnākam laikam. Šajā reizē iepazīsimies ar Andu Kamberkalni un Andu Sutugovu.

Adīšana ir Andas Kamberkalnes aizraušanās, kas rada prieku sev un saviem mīļajiem. Viņai ir trīs bērni un adīšanai pievērsusies, kad tie gājuši skolā, jo vajadzību ir bijis daudz, bet iespēju maz.

Adījumiem dod nosaukumu AKAdījumi
Ja mājās bijusi dzija, tad ņemtas rokās adatas un radošas idejas birušas pašas. Tātad var teikt, ka adīšanai pievērsusies pirms kādiem 15–20 gadiem. Tagad A. Kamberkalne ada skaistas, siltas lietas nu jau arī saviem mazbērniem, brāļa mazbērniem un citiem arī ārpus radu loka. Un tā tas viss aizgājis plašumā, cilvēki viens otram rādījuši adītos darbus, interesējušies, kur tādus var iegādāties. Tāpēc tagad rokdarbniecei darba pilnas rokas, pasūtījumi ir vairākām nedēļām uz priekšu. Tikai jāada.
“Man ir pieci mazbērni. Skaidrs, ka tiem regulāri kaut ko noadu. Beļģijā dzīvo māsas meita. Pērn uz turieni sūtīju zeķītes, cimdiņus, cepures un ausainītes, ko viņa izmantoja dāvanām. Apē daudzi zina, ka adu. Izsaka vēlmes, man atliek vien tās īstenot,” pastāsta rokdarbniece.
A. Kamberkalne darījusi dažādus darbus, tostarp bijusi veikala vadītāja, bet pēdējos gados strādājusi logu un durvju cehā aiz robežas – Igaunijā. “Laikā, kad strādāju algotā darbā, adīšanai laika neatlika, tad citiem neadīju, pat savējiem nācās atteikt. Veselība sašķobījās, tagad nestrādāju, bet kaut kas ir jādara. Nu šai nodarbei varu atvēlēt vairāk laika,” atzīst rokdarbniece un saka, ka adīšana tiešām prasa daudz laika un pamatīgu pacietības devu. “Kad atsāku adīt, protams, ir gadījies, ka darbs jau praktiski pabeigts, bet kaut kas man nepatīk vai nav sanācis, tad darbs velti bijis – viss jāārda ārā,” viņa saka.
Ar A. Kamberkalnes darbiem var iepazīties sociālā tīkla “Facebook” kontā AKAdījumi. Viņa priecājas, ka šajā ziņā palīdz radiniece Elizabete Leite, kura tur ievieto bildes un, tā teikt, uztur kontu.
Lielākā interese ir par vilnas zeķēm, cimdiem, cepurēm, šallēm, komplektiņiem mazuļiem, čībiņām jaundzimušajiem. Pašiem mazākajiem tiek adītas arī sedziņas un interesantas rotaļlietas. Tātad, ja jādodas raudzībās, ar amatnieci noteikti varēs sarunāt individuālu dāvanu.
“Nav neiespējami uzadīt. Vajag tikai vēlēšanos. Ar dzijas iegādi nav problēmu, to pasūtu no Lietuvas, Latvijas ražotājiem. Arī veikalos ir ļoti plašs klāsts, katrai gaumei un vajadzībām. Augstvērtīgu vilnas dziju var dabūt no “Limbažu Tīnes”,” atklāj A. Kamberkalne, uzsverot, ka dzijas kvalitātei ir liela nozīme, lai gala rezultāts izdotos.

Rokdarbi iet līdzi laikam
Idejas adījumiem A. Kamberkalne pārsvarā rada pati, bet šo to noskata arī internetā, pielāgojot pa savam. Piemēram, tagad ļoti pieprasītas ir viendaļīgās cepures, kur cepure apvienota ar šalli. Savukārt starpsezonu laikā ejošas ir bērnu ausainītes, kuras meistarei top visdažādākās krāsās, nereti ar kādu īpašu akcentu – ziedu vai lapiņu, kas izrotā valkātāju.
Rokdarbniece iet līdzi laikam, zina, kas tagad bērniem ir modē. Pēc populārās spēles pop-it motīviem ir tapusi arī cepure. “Ir tāda lieta. Mazmeitai šīs rotaļlietas ir vairākas. Viņa man saka: “Vecomam, vai nevari uzadīt pop-it cepuri?” Domāts, darīts! Eksperimentēju, skatoties uz rotaļlietu, mēģināju ko līdzīgu adīt – krāsainu, interesantu. Galvenais, ka mazmeitai ļoti patīk, jo citiem tādas nav. Ja vēl kāds par tām interesēsies, tad adīšu. Taču šādu cepuri pa dienu nevar noadīt, tur ir darbs vismaz divām dienām,” saka A. Kamberkalne un dara zināmu, ka nupat pabeigusi adīt cepuri-šalli, bet tagad ada zābaciņus mazulīšiem, kuri pasaulē ieradīsies novembrī. Tiklīdz darbiņš būs pabeigts, tā ķersies klāt nākamajam.
Taujāta, vai viņai netop kādi darbi – šalles, cepures – Latvijas karoga krāsās, jo kā nekā tuvojas valsts svētki, viņa atbild: “Pagaidām ne. Zinu, ka, piemēram, šādas tuneļšalles top ar adāmo mašīnu. Man tādas nav. Visu adu rokām. Tiesa, esmu gan adījusi cepuri valsts karoga krāsās. Tādu man znots palūdza noadīt. Cepure bija līdzīga, kādas pagājušajā gadā galvā bija mūsu olimpiešiem – kamaniņu braucējiem.”

Top arī lielizmēra darbi
Savukārt Anda Sutugova nodarbojas ar adīšanu, tamborēšanu un izšūšanu. Viņa tamborē greznus plecu lakatus un šalles, kas aizceļo plašajā pasaulē, nesot Apes puses cilvēku roku siltumu un izloloto prasmju vērtību. Viņa darina pārklājus, pledus, galdautus, lakatus un citus tekstilizstrādājumus.
A. Sutugova dzīvo ārpus pilsētas lauku mājā. Aizraujas ne vien ar rokdarbiem, bet audzē stādus, rūpējas par mazdārziņu. Tas aizņem daudz laika, tāpēc sezonas laikā rokdarbi tiek nolikti malā, bet nu jau dārzā viss ir apdarīts un viņa atkal ķeras klāt jaunām rokdarbu idejām. “Daru visu, ko cilvēks laukos var darīt. Man patīk audzēt ziedus. Veidoju puķu pušķus, ko arī pārdodu. Interesentiem piedāvāju puķu stādus kā pavasarī, tā rudenī. Rokdarbi ir mans hobijs. Arī adīšanas, tamborēšanas laiks jau sācies. Drīzumā tiem pievērsīšos ar lielāku sparu, jo daudzi jau laikus domā par dāvanām, tāpēc pasūtījumu man netrūkst,” iesāk A. Sutugova, kura savā laikā braukājusi pa tirdziņiem, bet tagad vairāk uzklausa individuālas cilvēku vēlmes. Viņa ir iesākusi vairākus darbus. Pēc pasūtījuma tamborē lielu galdautu. Kad apnīk tamborēt, tad pievēršas adīšanai vai otrādi. A. Sutugova apguvusi arī filcēšanas mākslu, savulaik piedalījusies profesionālas filcētājas Ingas Loginas meistarklasē, taču saka, ka zināšanas šajā jomā būtu vairāk jāatsvaidzina. Lai varētu arī citiem piedāvāt filca tehnikā darinātas lietas, šīm prasmēm vajag piešaut roku.
“Nupat Jaunannas deju kolektīvam izšuvu cepures. Pirmoreiz iemēģināju roku arī daudz lielāka izmēra darbiem. Uzadīju bumbuļjaku no vilnas, akrila dzijas. Izskatās labi. Šādas jakas tagad nāk modē – sasilda un dāmām izskatās eleganti. Ja būs interese, tad noteikti adīšu vēl,” papildina amatniece, kura adīt iemācījusies jau maza. “Adīt iemācījos, sēdēdama gultā mammai aiz muguras. Skatījos, vēroju, kā viņa darbojas ar adatām. Tad arī man pašai deva rokās dziju, adatas, un tā iemācījos arī es. Atceros, ka skolā gan ne visai patika adīt. Laikam ir tā, ja ko uzspiež, tad tas neiet pie sirds. Tam klikšķim, patikai to darīt, ir jānāk no sirds. Vēlāk tā arī bija. Pieķēros rokdarbiem, darba rezultāts patika, un tas deva motivāciju nemest šīs prasmes pie malas,” pieredzē dalās A. Sutugova, kura jaunībā adījusi arī savām jaunākajām māsām ne tikai zeķes un cimdus, bet arī džemperkleitas, kuras tajā laikā bija grūti dabūt. Tad idejas, ko un kā adīt, bija jāgudro pašai, tagad var pašpikot no interneta. “Bijām septiņu bērnu ģimene, tāpēc irdinājām ārā vecos džemperus, tinām dziju kamolīšos un tā tikām pie jauniem, skaistiem apģērba gabaliem,” vēl piebilst rokdarbniece.
Arī par viņu cilvēki uzzina no “Facebook”. “Internetā pamana. Tā, piemēram, interese par maniem rokdarbiem ir latviešiem, kuri dzīvo ārzemēs. Patīkami, ka darbs tiek novērtēts. Ar rokām darināti izstrādājumi galvenokārt kalpo dāvanām. Tie, neapšaubāmi, iepriecina kā bērnus, tā pieaugušos,” pārliecināta A. Sutugova.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Apes rokdarbnieces ar saviem darinājumiem iepriecina gan mazuļus, gan pieaugušos

Kategorijas