Izvēlas Islandi un iesaka uz turieni aizbraukt ikvienam

2021. gada 22. oktobris 08:08

801

Izvēlas Islandi un iesaka uz turieni aizbraukt ikvienam

Piederu tiem cilvēkiem, kurus fascinē Islande, kaut nekad neesmu šajā zemē bijusi. Apbur tāpēc, ka, skatoties kartē, neviļus jāsāk prātot, kā tas ir – dzīvot uz vientuļas, vulkāniskas izcelsmes salas Atlantijas okeāna vidū, tik tuvu polārajam lokam un tik tālu projām no kontinenta (līdz tuvākajam Eiropas kontinenta krastam, Norvēģijai, ir 970 kilometri).
Priekšstatu par Islandi veido vispārzināmi fakti – tur ir vulkāni, ūdenskritumi, ledāji un geizeri, kas nodēvēti latvietim teju neizrunājamos garos vārdos, bet, ja gribas aizceļot tos apskatīt, tad jārēķinās, ka Islandē viss ir dārgi. Un, protams, Islande taču ir pirmā valsts pasaulē, kas 1991. gadā atzina Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Kopš latviski tiek tulkotas islandiešu kriminālromānu rakstnieces Irsas Sigurdardotiras grāmatas, man tās nedaudz atver aizkaru uz islandiešu ikdienu un sadzīvi. Un arī latvieši pacentušies – fotogrāfs un žurnālists Kaspars Goba un žurnāliste Ieva Puķe vairākkārt mērojuši 1400 kilometrus garo ceļu apkārt Islandei, kā rezultātā tapusi grāmata “Īslandieši. Starp ledājiem un lavu”.
Kad šoruden Smiltenes bibliotēka savos logos apskatei izlika Blomes pagasta iedzīvotāja Riharda Spilvas fotogrāfiju izstādi “Islande” (fotogrāfijas ar iespaidīgām dabas ainavām tur skatāmas joprojām), piezvanīju Rihardam uz Islandi, – vai viņš būtu ar mieru pastāstīt vairāk par šo zemi no sava skata punkta un padalīties ar savām fotogrāfijām.
Rihards Islandē dzīvo un strādā no 2018. gada (pa vidu bija pārtraukums, kad blomēnietis Latvijā atgriezās pandēmijas dēļ, bet nu viņš atkal ir atpakaļ ledāju un vulkānu zemē).
Un tā kādā darbadienas vakarā, kad pulkstenis ir pusdesmit vakarā, zvanu Rihardam, – viņš tikko pārnācis no darba, jo Islandē laiks jārēķina trīs stundas atpakaļ, salīdzinot ar Latviju.

Ziemeļblāzma mājas pagalmā
Uz Islandi vajadzētu aizbraukt visiem, – ar šo Riharda teikumu sākas mūsu tālruņa intervija. Un kāpēc vajadzētu? Dabas un mežonīgo laika apstākļu dēļ, kas ir pavisam citādāki nekā Latvijā, atteic intervējamais.
Kad Rihards pirms vairākiem gadiem nolēma meklēt darbu ārzemēs, viņam bija vairāki varianti, uz kuru valsti doties. Islandi viņš izvēlējās dabas dēļ, tā bija sava veida bonuss, lai svešajā zemē būtu interesantāk dzīvot un brīvajā laikā varētu nodarboties ar savu hobiju – fotografēšanu.
Rihards īrē mājokli Islandes rietumu reģionā, netālu no Akranesas pilsētas. “Uzraksti savas pilsētas nosaukumu, kurā tu dzīvo,” aizsūtu viņam ziņu. Saņemu atbildi: “Es dzīvoju pļavā. Bet tuvākā pilsēta ir Akranesa.” Kādā vēl pļavā? Atbilde seko fotogrāfijas valodā, ar skatu no mājokļa uz milzīgu, vientulīgu pļavu līdz pat tālam apvārsnim, ko izrobo kalnu grēdas. Ja latviešiem ir savas viensētas, tad šādi izskatās islandiešu versija par dzīvi laukos.
Pati Akranesa ir ostas pilsēta ar aptuveni 30 tūkstošiem iedzīvotāju, izmērā līdzīga Valmierai, stāsta Rihards. Viņš strādā rūpnīcā, kas specializējusies metālapstrādē, ir ekskavatora vadītājs, bet tad, kad ostā ienāk kuģi no teju visas pasaules ar beramkravām rūpnīcai, ar ceļamkrānu tās izkrauj.
Lai kuģi varētu ātrāk doties atpakaļ, kravas tiek izkrautas arī naktīs. Rihards gaida nākamo reizi, kad tiks norīkots uz darbu ostā, – varēšot strādāt, skatīties uz kalniem un ziemeļblāzmu, un priecāties.
Ja latvieši pirms Ziemassvētkiem sāk izrotāt savas mājas un pagalmus ar elektrisko lampiņu virtenēm un daudzkrāsainām lāzerprojekcijām, tad Islandē par to parūpējas daba. Šī maģiskā ziemeļblāzma – gaismas spēles debesīs, ko cilvēki brauc pat speciāli skatīties, lai redzētu vienu no skaistākajām dabas parādībām pasaulē, – šoruden jau apciemojusi Rihardu viņa mājas pagalmā. “Kad ir ziemeļblāzma, viss pagalms ir krāsains. Blāzma ir zaļgana, spilgta, mirguļo un danco pa debesīm. Kopā ar zvaigznēm un mēnesi skats ir iespaidīgs. Pagalms ir ne jau pavisam gaišs, bet redzēt var,” taujāts, kāda tad tā ziemeļblāzma ir, Rihards mēģina to aprakstīt.
Ziemeļblāzmu varot redzēt skaidrās naktīs, bet Islandē rudens atnāk ar biežām, spēcīgām vētrām, kas sasniedz pat orkāna spēku un nemitējas arī ziemā, apaugot ar sniega virpuļiem.
“Ja vēja brāzmas pārsniedz robežu, tad Islandē slēdz ceļus, lai automašīnas vētra nenopūstu no brauktuves. Kad vēl strādāju Reikjavīkā, paguvu uz darbu izbraukt laicīgi, bet pa ceļam saskaitīju septiņas no ceļa nopūstas mašīnas. Kamēr blakus ir kalns, tikmēr ir aizvējš, bet, kad kalns beidzas, sākas lielais pūtiens. Ja neturi abas rokas uz stūres, tad ir švaki. Vēja brāzmas 28 metri sekundē, kad okeānā ūdens ir sakults lielos viļņos, Islandē rudenī ir normāli laika apstākļi,” stāsta Rihards.

Kad kalni kļūst balti, ziema klāt
Vasarās Islandē ir baltās naktis, gaišs ir visu laiku, bet ziemā, sākot no decembra līdz janvārim, ir tumšais laiks. Gaisma parādās ap pulksten 11, bet ap 14 jau sāk krēslot. Tas ir drūms laiks, un, ja cilvēks nav dzīvespriecīgs, viņam varētu būt grūti to izturēt, atzīst Rihards. Viņš pats ziemas sezonā sevi noslogo, brīvajā laikā apmeklējot peldbaseinu vai sporta zāli.
Islandes ziemas blomēnietim patīk labāk par vasarām. “Islande ir skaista visu gadu, bet ziemas atnākšana šeit ir ļoti iespaidīga. Latvijā rudens nāk, kad koki krāsojas, bet Islandē rudenī kalni kļūst balti. Baltums katru dienu nāk uz leju arvien zemāk, un, kad tiek līdz pašai apakšai, tad ziema ir klāt,” stāsta Rihards.
Viņa mājas Islandē ir tajā salas pusē, kur atrodas arī valsts galvaspilsēta Reikjavīka. Šajā apvidū ziemā gaisa temperatūra sasniedz mīnus 10 grādus un pat vairāk, taču no Atlantijas okeāna nākošā vēja dēļ šķiet, ka ir daudz aukstāks. Esot Islandē, ļoti jāpadomā, ko vilkt mugurā, ziemā dodoties ārā no mājām.
Islandes ziemeļos, kur atrodas otra lielākā valsts pilsēta Akureiri (islandiešu valodā Akureyri), ziema atnāk ātrāk, jau oktobrī. “Toties vasarā tur ir īsta vasara. Ja Reikjavīkā šovasar bija ap plus 15 grādiem, tad Akureiri varēja noķert plus 22 grādus. Šogad islandieši kovida dēļ atvaļinājumā nebrauca uz savu ierasto Tenerifi, bet uz Akureiri, uz salas otru pusi,” stāsta Rihards.
Visas Islandes pilsētas ir izvietojušās pārsvarā salas piekrastē. Gandrīz divas trešdaļas no aptuveni valsts 344 tūkstošiem iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā Reikjavikā.
Islandes ekonomikas galvenās nozares ir zvejniecība un zivju rūpniecība. Nedaudzie Islandes rūpniecības uzņēmumi ražo cementu pašu valsts vajadzībām, alumīniju, minerālmēslus. Valsts ieņēmumus būtiski papildina tūrisms – īpaši ekotūrisms un vaļu vērošana. Un, ja paskatāmies farmāciju, tad Islandes sūna jeb ķērpis jau sen arī Latvijā tiek lietots pret klepu un kakla kairinājumu, un tas vēl nav viss. Tieši laikā, kad gatavoju šo publikāciju, man jālieto pantoprazols. Nejauši paskatos ražotāju, – O! farmācijas kompānija Islandē!
Vidējā alga Islandē ir 3000 eiro (pārrēķinot no Islandes kronām), stāsta Rihards. Taujāts, vai Islandē dzīves dārdzība patiesi ir tik liela, kā runā Latvijā, viņš atteic, ka uz to var skatīties divējādi. Piemēram, ja tagad pasaule piedzīvo gāzes un elektroenerģijas cenu strauju lēcienu augšup, tad islandiešiem par to nav jāsatraucas, jo viņu zemē elektroenerģija ir lēta. Pateicoties salas vulkāniskajai izcelsmei, Islandē iedzīvotājus ar elektrību un siltumapgādi nodrošina alternatīvā jeb ģeotermālā enerģija. Ģeotermālās stacijas izmanto Zemes dzīļu iežu siltumu, lai pārvērstu ūdeni tvaikā, kas tiek izmantots, lai ražotu tādas ikdienā nepieciešamas lietas kā elektrība un siltums.
“Islandieši pat nezina, ko nozīmē māju apsildīt, kurinot krāsni ar malku. Daudzas mājas tiek apsildītas ar silto pazemes avotu ūdeņiem. Es savās mājās atgriežu vaļā radiatorus, tajos uzreiz satek karstais ūdens, un mājā ir ļoti silti,” stāsta Rihards.
Tūristiem toties esot jārēķinās, ka viņiem dārgi Islandē izmaksās naktsmītnes un automašīnas īre, bet bez sava transportlīdzekļa tur neiztikt.

Haizivs gaļu? Paldies, nē!
Attiecībā uz ēšanu var izvēlēties, kur un ko ēst, piemēram, var arī neiet uz bāriem un kafejnīcām, bet pārtiku pirkt veikalos. Speciāli mūsu lasītājiem Rihards pārrēķinājis uz eiro, cik Islandes veikalos maksā atsevišķi pārtikas produkti: banāni – 1,72 eiro kilogramā, garie gurķi – 13 eiro kg, tomāti 250 gramu iepakojumā – 2,90 eiro jeb 11,50 eiro kg (Islandē siltumnīcās audzētie tomāti un gurķi ir ūdeņaini un negaršo tik labi, kā Latvijā izaugušie, piebilst Rihards), āboli no Holandes – 1,90 eiro kg, sešas olas – 2,40 eiro, divi kilogrami kartupeļu – 3,40 eiro, burkāni – 5,35 eiro kg, 10 īsas rozes – 18 eiro, siers – 12,35 eiro kg.
Braukājot pa Islandi, Rihards nekur nav redzējis tādus kartupeļu tīrumus un sakņu dārzus, kādi ir Latvijā. Tas, ka Islandē ir ļoti maz lauksaimniecībā izmantojamas auglīgas augsnes (tikai 23,1% no teritorijas), atstāj iespaidu arī uz dārzeņu cenām.
Alkoholiskos dzērienus Islandē var nopirkt tikai valstī licencētos bāros, restorānos un specializētajos veikalos ar ierobežotu darba laiku, un cenas ir augstas. “Ja kāds grib atmest dzeršanu, tad Islande ir laba vieta, kur to izdarīt,” pajoko Rihards. Lētākais alus 0,5 litru tilpumā bārā maksā 7,50 līdz astoņi eiro. Islandē ražotais alus veikalā maksā trīs līdz četri eiro par 0,3 litru tilpuma pudeli (cita tilpuma pudelēs vietējo alu netirgojot).
Arī gaļa Islandē maksā dārgi. Varbūt tāpēc katrā lauku sētā tiek audzētas aitas un jēri. Tiesa, viens no Islandes atpazīstamības zīmoliem ir slavenie džemperi “lopapeysa” no aitas vilnas, kuru augšdaļu aplī rotā nacionālais raksts.
Aitas gaļu Rihards pirmo reizi nogaršoja Islandē. “Garšīga!” viņš atzīst, bet to nevar teikt par islandiešu pūdētajiem ēdieniem. Islandē lielā cieņā ir Ziemassvētki, kad tirdziņos tiek piedāvāti arī vietējie ēdieni. “Viens galds bija uzklāts ar ēdieniem no aitu smadzenēm, jēru pautiem, haizivīm. Domāju, visu nogaršošu, taču nekas no tā nebija pieņemams manai garšai un ožai. Vietējie ēda un aizgāja pēc papildporcijas,” šausminās Rihards.
Islandes tradicionālie ēdieni ir, piemēram, kūpināts jērs, svilinātas aitu galvas, kaltētas zivis un konservēta haizivs gaļa, kas smaržo kā vecs siers un pēc garšas ir ļoti stipra, tāpēc tiek pasniegta arī kā piedeva pie aperitīva.
Taujāts, vai ir ciemojies islandiešu mājās, Rihards atbild apstiprinoši un raksturo Islandes pamatiedzīvotājus kā draudzīgus, izpalīdzīgus un viesmīlīgus cilvēkus. Savā darbavietā viņš ir vienīgais latvietis, vēl strādā divi poļi, bet nejūt pret sevi vērstus pat ne mazākos aizspriedumus no islandiešu puses.
Interesanti, ka Islandē atšķirībā no citām pasaules vietām ir ļoti pieņemts aicināt cilvēkus uz savām mājām, nevis uz restorānu. “Islandiešu mājās nekas nav citādāks kā pie mums. Ja nu vienīgi pašas mājas Islandē pārsvarā ir vienstāva, laikam, lai vējš tās neaizpūš pa gaisu,” spriež Rihards.
Arī skatoties Reikjavīkas fotogrāfijas, Islandes galvaspilsētas mazstāvu apbūve pirmā iekrīt acīs. Augstākās celtnes ir baznīcas, slavenākais Reikjavīkas dievnams – Halgrīma baznīca torņa veidolā – kalpo par labu orientieri, lai noteiktu savu atrašanās vietu pilsētā.
Islandei ir raksturīgi tas, ka šajā zemē visi tiek uzrunāti vārdā – gan draugi, gan svešinieki. Uzvārdi kā tādi nepastāv, jo pamatā cilvēkiem tiek dots tēva vārds ar piedēkli – son (sons) vai dottir (dottirs), atkarībā no dzimuma.
“Cenšos iemācīties islandiešu valodu. Visu dienu tā man skan apkārt, bet nekas īsti neaizķeras. Sarežģīta,” atzīst Rihards.

Tas “wow!”
ir joprojām un par visu
Kaut arī Islandē nodzīvojis diezgan ilgi, daudz ko blomēnietis šajā zemē vēl nav redzējis. Viņa sapnis ir piedalīties vaļu vērošanas ekskursijā un apskatīt mirdzošās ledus alas. Rihards vēl nav bijis arī salas vidienē, ko klāj trīs mūžīgie ledāji. Islandieši, kuri grib saķert adrenalīnu, pa tiem braukājot ar džipiem.
Visur, kur Rihards dodas dabā, viņš līdzi ņem fotoaparātu un dronu. Fotogrāfijās iemūžinājis Islandes kalnus, ūdenskritumus, tuvāk esošo mūžīgo ledāju, ko arī vasarā klāj sniegs un ledus, vulkānus, arī aktīvo Fagradalsfjadla vulkānu netālu no Reikjavīkas, kas pieklusis tikai pēdējās nedēļās. “Tā apbrīna par Islandes dabas skaistumu man nav vēl pārgājusi. Vienmēr, kad aizeju uz kādu jaunu vietu, ir tāds “wow”! Skaista vieta Islandē ir Dimantu pludmale, kur arī vasarā ūdenī skalojas ledāja gabali, kas atgādina dimantus. Kalni pārsvarā ir akmeņaini. Neesmu bijis uz ziemeļiem, bet Reikjavīkas pusē ar mežiem tie nav apauguši. Mežu Islandē vispār ir maz, esmu redzējis tikai sīkas priedītes. Vietējie joko – ja esi apmaldījies Islandes mežā, tad tev tikai jāpieceļas kājās un vairs nebūsi apmaldījies,” smaida Rihards.
Potenciālajiem ceļotājiem viņš iesaka uz Islandi braukt jūlijā vai augustā, kad klimats šajā zemē ir visdraudzīgākais un arī gaismas ir visvairāk, lai pagūtu redzēt pēc iespējas vairāk.
“Ja kāds grib braukt uz Islandi, var sazināties ar mani sociālajos tīklos. Varbūt varu palīdzēt ar informāciju un kaut ko ieteikt,” piebilst Rihards.
Taujāts, kāda šobrīd Islandē ir situācija ar “Covid-19” izplatību, blomēnietis stāsta, ka Islandē ir vakcinēti aptuveni 90 procenti iedzīvotāju. Līdz ar to ierobežojumus Islandē nejūt, vienīgi bāri un citas izklaides vietas drīkst strādāt tikai līdz pusnaktij. Masku lietošana nav obligāta, tās nēsā tie, kuri vēlas. Tomēr cilvēki ar “Covid-19” saslimst joprojām, katru dienu tiekot ziņots par jauniem gadījumiem, vidēji 30 pēdējo dienu laikā.
Rihards cer, ka Latvijā situācija ar “Covid-19” izplatību līdz Ziemassvētkiem uzlabosies un ceļošana netiks ierobežota, lai viņš svētkos varētu aizbraukt uz mājām. Aviobiļete jau esot nopirkta.
Un pēc tam? Cik ilgi atkal paliks Islandē? “Neko neesmu plānojis. Ja man vairs nepatiks, tad mainīšu vietu. Taču pagaidām Islandē jūtos labi,” atteic Rihards.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Izvēlas Islandi un iesaka uz turieni aizbraukt ikvienam

Kategorijas