Pasaules kopsakarībās

2009. gada 31. janvāris 00:34

756

Krievijā daudzi ņemas zīlēt, cik draudzīgs Kremļa varai būs jaunais ASV prezidents Baraks Obama. Bet gandrīz neviens necenšas spriest, cik pretimnākoša Obamam būs pati Krievija.

Vienīgi zinošākie politologi atgādina, ka amerikāņiem tāda Krievija bijusi nebijusi, vismaz šis vektors ārpolitikā nav dominējošs.

Var tomēr gadīties, ka uz Maskavu kādreiz atbrauks valsts sekretāre Klintone, kura nesen atļāvās pateikt, ka Putina acīs viņa saskata tikai trīs burtus - KGB, un varbūt arī pats prezidents Obama. Ja politiķu vietā būtu normāli cilvēki, tad viņi noteikti Obamas priekšā izjustu zināmu neērtību.

Tas notika pirms gadiem četriem, kad ietekmīgais senators Lugars (bijis arī Latvijā) aicināja jauno Senāta locekli Obamu braukt uz Krieviju, lai inspicētu, kā tiek pildīts līgums par vidējās darbības raķešu iznīcināšanu. Ierodoties Permā, Amerikas politiķi sagaidīti ārkārtīgi laipni, sēdināti pie banketa galda, kur nav trūcis ne vodkas, ne kaviāra.

Bet, kad viesi izrādījuši interesi par likvidējamām raķetēm, abi aizturēti lidostā kā aizdomās turamie par spiegošanu. Tikai pēc sazvanīšanās ar Maskavu senatoriem atļauts atgriezties galvaspilsētā, raķetes neredzējušiem.

Putinam bija viegli spēlēties ar Bušu, jo tipiskam bizantietim pretī atradās tipisks kovbojs. Obamas intelekta spējas tiek vērtētas ļoti augstu, un tagad Kremļa varasvīriem būs no jauna jāmācās diplomātija. Vērtējot pasauli kopumā, pašlaik sāk iezīmēties ļoti spēcīgu valstsvīru trijotne: Obama, Sarkozī un Vens Žibao. To atcerēsimies.

Neaprēķināmā KrievijaTie Latvijas iedzīvotāji, kuri nesen ar miklām cerību acīm raudzījās Krievijas virzienā, tagad mazliet apmulsuši. Ar naftas dolāriem uzturētā labklājības izaugsme izplēnējusi. Analītiķiem der salīdzināt divus modeļus izkļūšanai no krīzes.

Latvijā nācās samazināt algas, saglabājot lata kursu. Krievijā saglabāja algas, ļaujot brīvu kritienu rublim. Valūtas devalvācija par labāku atzīta zemēs, kur pašiem savi energoresursi, kamēr Latvijā tā būtu pamatīga katastrofa. Bet šā vai tā arī Krievijā rublis kļuvis nevērtīgāks, par to veikalā var nopirkt krietni mazāk nekā pirms pusgada.

Ar spēka paņēmieniem risinātais gāzes karš gala rezultātā pazemoja pašu Krieviju, jo nesen pat draudzīgie serbi Belgradas ielās dedzināja Krievijas karogus. Tiesa, Putins atriebās Juščenko par to, ka Ukraina piegādājusi ieročus Gruzijai, bet šo situāciju spīdoši izmantoja premjere Timošenko, kura pa punktiem apspēlēja gan Ukrainas, gan Krievijas dižvīrus, panākot gan izdevīgākas cenas, gan starpniekfirmas RosUkrEnergo likvidāciju.

Kad televīzijas ekrānos blakus sadrūmušajam Putinam nostājās pašapziņā starojošā Timošenko, tērpta elegantā melnā kleitā ar rāvējslēdzi pāri visai mugurai, tad Maskavas elitāro aprindu madāmas noelsās. Jūlija Timošenko laikam izdarījusi izšķirošo manevru ceļā uz prezidentes krēslu - lai kļūtu par patiesu Ukrainas "dzelzs lēdiju".

Krievijas sabiedrība pagaidām inerta, bet Kremlis vienalga baidās. Ne velti tika palielinātas algas omoniešiem. Ja, teiksim, Francijā tiktu uz ielas nošauts kāds advokāts, tad jau otrā dienā demonstrācijās izietu desmitiem tūkstošu protestētāju. Bet Krievzemē tas nesatrauc nevienu.

Ir notikumi, kurus reti kurš žurnālists uzdrīkstas atspoguļot. Teiksim, nesen pavīdēja informācija, ka helikoptera avārijā gājis bojā premjera Putina pārstāvis Valsts domē Kosopkins. Bet fakts ir tāds, ka šis dižvīrs savā visatļautībā regulāri devies malu medībās uz Altaju, kur mīt pēdējie 200 arhari.

Šauts ticis tieši no helikoptera, bet kārtējā nedarba laikā notikusi nelaime: lidaparāta rotors aizā aizķēris aiz klints, helikopters sasvēries uz sāniem, astoņi mednieki izbiruši pa vaļējām durvīm, kur daļa gaisā sakapāta pret rotējošajām lāpstiņām. Fakts uzskatāmi liecina par Kremļa varasvīru kliķei piederīgo visatļautību.

Par mums pašiemSabiedrībā valdošais negatīvisms nav produktīvs, jo cilvēkus nemudina domāt un analizēt, tā vietā kliedzot pret iedomātiem vaininiekiem. Ikvienam ieteiktu izlasīt interviju ar Vītautu Lansberģi (Latvijas Avīze, 24.I).

Brīžam uzmācas ķecerīga doma, kas notiktu, ja tagadējo Saeimu patiešām padzītu un tās vietā ievēlētu pavisam jaunu sastāvu. Varu galvot, ka jau pēc pāris mēnešiem atrastos, kas tautu aicinātu uz jaunām akcijām, un tauta atkal prasītu padzīt "stulbo" Saeimu.Franklins Rūzvelts esot teicis, ka politikā var iet tikai tāds cilvēks, kuram āda biezāka nekā degunradzim.

Ievēroju tikai vienu avīzi, kura iedrošinājās publicēt Eduarda Berklava dotos vērtējumus vienā no pēdējām intervijām. Pieredzējušais politiķis par labāko kandidatūru premjera amatam uzskatīja Godmani, kuram asa domāšana, milzīgas darba spējas, "kas robežojas ar ģenialitāti". Otrajā vietā Berklavs liek Andri Šķēli.

Patiesība atklājas salīdzinājumos. ASV prezidents Kārters bija īsts darbarūķis, strādāja pa 16 stundām dienā, ieskaitot svētdienas, bet situācija valstī bija tāda, ka viņa valdīšana tiek uzskatīta par neveiksmīgu. Pretstats bija Reigans, kurš strādāja tikai pāris stundu dienā, bet ar savu intuīciju, kas robežojās ar gaišredzību, veicināja gan valsts uzplaukumu, gan PSRS "ļaunuma impērijas" sagrāvi.

Godmaņa spējai strādāt savu ministru vietā ir gan plusi, gan mīnusi. Nepelnīti viņu daži uzskata par diktatoru, jo brīžos, kad vajadzīga ātra izšķiršanās, tikai ar stingrību iespējams apklusināt tipiski latviskos kašķus un strīdiņus.

Par dažiem citiem politiķiem gribas teikt, ka viņiem mēlē derētu iekarināt pusmārciņu smagu pīrsingu, lai tik vaļīgi negvelž visu, kas prātā. Te vispirms domāju Segliņu un Šleseru, kuriem pa retam cenšas piebiedroties "vecbiedrs" Gundars Bērziņš. Laikā, kad cilvēku nervi saspīlēti, neapdomīga izrunāšanās var tikai uzpūst lielāku negatīvisma uguni.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pasaules kopsakarībās

Kategorijas