Bioloģiskā saimniekošana ir dzīvesveids

2021. gada 26. oktobris 08:18

935

“Ķeveiti” ir neliela ģimenes saimniecība Smiltenes novada Raunas pagastā. Tur saimnieko Atis un Marika Riekstiņi. Viņi par sev piemērotāko ir izvēlējušies bioloģisko lauksaimniecību.

Riekstiņi “Ķeveitos” dzīvo jau desmit gadus. Abi ir bijušie rīdzinieki. Viņu pārliecība bija, ka vēlas saimniekot laukos un tas jādara pēc iespējas dabai draudzīgāk, tāpēc pārdevuši savus īpašumus, meklējot finansiālos risinājumus, lai iegādātos zemi Raunas pagastā. Kā saka, nopirka aizaugušu zemi ar nedzīvojamu fondu, kur vajadzēja milzu līdzekļus, lai atjaunotu un uzceltu dzīvošanai un saimniekošanai ēkas, kā arī iekoptu teritoriju.

Saimnieko pēc savas pārliecības

Saimniecībā audzē aitas, vistas, pīles un attīsta mājražošanu. No dārzeņiem – kartupeļus, burkānus, zirnīšus, ķirbjus, arī neierastākas dārza kultūras – sparģeļus, kukurūzu, godži, korintes, smiltsērkšķus un citus. Izaudzēto pārdod svaigā veidā, kaltētu un pārstrādātu dažādos variantos uzglabāšanai burciņās. “Mums patīk radīt un eksperimentēt ar to, kas mums ik dienu ir apkārt, pie mums to visu var arī nogaršot – pīlādžu un pieneņu vīnus, kinzas, bazilika un ķiplokziedu pesto, dažnedažādas ķirbju un citu dārzeņu garšskaidiņas, pieneņu medu, garšaugu dobes aromātus. “Ķeveitu” pavasaris, vasara un rudens burciņās un tūtiņās,” saka Riekstiņi savā mājaslapā. Izveidojot bioloģiskas lauksaimniecības un ģimenes uzņēmumu, kas savos pakalnos atdzīvina seno Latvijas ainavu ar aitu ganāmpulkiem un gaiļa dziesmām rīta agrumā, saražo veselīgu pārtiku, saudzējot vidi, nevis to iznīcinot, saglabājot tās bioloģisko daudzveidību un ilgtspējīgu attīstību. Tagad kopā ar nomātajām platībām “Ķeveiti” apsaimnieko ap 60 hektāriem zemes.

Viņi pirms gada diviem audzējuši arī gaļas liellopus, taču nolēmuši no tiem atteiktiem dažādu apsvērumu dēļ – kopā bijusi pārāk liela dzīvnieku apdzīvotība. Netālos kaimiņos jau tā esot gana daudz liellopu, kuri stipri grib “draudzēties”, un noturēt lopus aplokā no vienas vai otras puses nav nemaz tik viegli.

“Ķeveiti” skaitās apskates saimniecība, taču līdz ar pandēmijas pirmo vilni saimnieki nolēmuši no tūrisma atteiktiem. “Esam paklausīgi, pulcēšanās mūsu sētā jau labu laiku nenotiek. Ekskursantus šajā vasarā neuzņēmām arī tajā brīdī, kad to varējām darīt. Tā sanāca. Saimniecībā ir visādi darbi, visam laika neatliek. Strādājam priekš sevis. Savējiem jau esam tā pietiekami atvērti,” klāsta saimnieks Atis.

Interesējoties, kādēļ nolēmuši kļūt par bioloģiskajiem lauksaimniekiem, saņemu atbildi no saimniekiem: “Sertifikāts jau daudz ko nemaina. Mums rūp apkārtējā daba, kādu pārtiku lietojam, kādu piedāvājam citiem. Visu darām tāpat kā līdz šim. Te ir mūsu ideālā pasaule. Mēs gribam darīt un vēlamies iet oficiālo bioloģisko ceļu, bet droši vien, lai mēs to varētu darīt viegli, pašsaprotami, bez šķēršļiem un klapatām, jāaug ir ne tikai sabiedrības izpratnei, bet arī valdībai ar visām iesaistītajām institūcijām. Klāt ir nākusi tā sadaļa, ko sauc par atskaitēm. Laukos birokrātija visus bieži vien skar daudz vairāk kā pilsētā. Jo pilsētā tu strādā kādā birojā, aizej uz darbu, atgriezies dzīvoklī, vakarā pastaigā pa parku vai ej uz veikalu un tev galva ne par ko nesāp. Turpretī laukos, tikko vēlies kaut ko darīt, nemitīgi interesējas kontrolējošā iestāde. Vienīgi pandēmijas laikā klātienes vizīšu ir krietni mazāk.”

Audzē četras aitu šķirnes

“Ķeveitos” tiek audzētas Sufolkas, Romanovas, Dorper un Merino – visas ar atšķirīgām un nepārspējamām garšas kvalitātēm, bet katra ar savu īpašo un vienreizējo raksturu un izskatu. Tagad esot ap 200 galvām, bet bijis laiks, kad ganībās varēja redzēt pat 350 dažādas aitas. “Aitas audzējam kādus sešus septiņus gadus. Aitu skaits visu laiku ir mainīgs. Sākotnēji nemaz nedomājām par gaļas realizāciju kā tādu. Tad galvenokārt pārdevām šķirnes jērus. Aitu gaļas tirgu pētām vien pēdējos gados. Protams, interesenti pie mums to var arī iegādāties,” atzīst Atis un priecājas, ka pēdējos gados ir izdevies atrast sadarbības partnerus, kuri iepērk jērus un aitas, attiecīgi arī adekvāti par tiem samaksājot.

Sešos septiņos gados, audzējot aitas, ir sakrāts liels konteiners ar vilnu. “Neesam to vēl nevienam pārdevuši. Jo nav jau īsti tādas vietas, kur varētu samainīt pret vilnas dziju un dabūt atpakaļ tieši to pašu – savu aizvesto. Proti, parasti samaina pret to, kas ir, neviens neko nešķiro. Bet mums ir augstvērtīgā – Sufolkas, Merino vilna. Meklēsim variantus, kas mums derētu, tad arī realizēsim vilnas krājumus,” paskaidro Atis un uzsver, ka bioloģiskajā saimniecībā dzīvnieki dzīvo, nevis tikai ražo pārtiku un pēc iespējas ātrāk pieņemas svarā. “Mūsu dzīvniekiem ir brīvība kūtī, ganības vasarā, pastaigas ziemā. Tie tiek baroti ar bioloģisku barību – zāli, sienu, graudiem un dārzeņiem no pašu dārza vai iepirktu no cita bioloģiska zemnieka,” klāsta saimnieki.

Saimniecei Marikai ir vēl kāda aizraušanās, un tā ir filcēšana. Viņa vecās klēts telpās ierīkojusi vilnas darbnīcu jeb Villotavu, tur vasaras mēnešos esot uzņemti ciemiņi – villot gribētāji. Tiem tika piedāvāta iespēja katram uzburt savu vilnas lietu, siltu un maigu kā tikko dzimis jēriņš – čībiņas, cepures, maskas, rotaslietas vai ko citu.

Mājputni sētā ienāk pēc bērnu ierosinājuma

Izrādās, ka putni “Ķeveitu” mājās ienāca līdz ar meitu ierosinājumu – turēt vistas un par tām rūpētiem. Tagad pagalmā var redzēt ap 100 dažādu putnu. Kā saimnieks saka, tiem patiešām ir brīvā turēšana, jo nekādos nožogojumos vai sprostos tie netiek likti. Ar izņēmumu pavasarī, kad katru gadu (putnu gripas riska apstākļos) ir prasība tos turēt sprostā.

Un putni jau arī nav šādi tādi, bet ļoti dažādi. Piemēram, vienas no dekoratīvākajām ir sudrabotās Wiandottes vistas, tāpat nevar nepamanīt Džersijas giganta šķirnes vistas – melnas, lielas un graciozas. Interesantas ir arī Indijas skrējējpīpes. “Peldot ūdenī, tās izskatās tieši tāpat kā citas pīles, bet, kad iznāk krastā, izslejas vertikāli kā boulinga ķegļi, gandrīz vienmēr skrien barā un vienā virzienā, mīlīgi dudinot kā slavenais Disneja Donalds Daks, bet audzējam mēs viņas, lai iegūtu lielas debeszilas olas, kas lieliski garšo,” papildina saimnieks.

Saimnieka sirdslieta – dīķsaimniecība

“Ķeveitos” ir skaisti un rūpīgi iekopta apkārtne. Savu šarmu un “odziņu” saimniecībai piešķir piemājas dīķi un pirtiņa. “Ūdens, zivis un sapnis par saviem dīķiem – pateicoties tiem, arī atradām “Ķeveitus”. Mūsu pirmajā piemājas dīķī izaugusi pirmā karpu paaudze, līnīši, zeltainās orfas, un nu varam sākt baudīt ne tikai agras rīta peldes, pirts priekus, slidošanu un miglas dzimšanu, bet arī makšķerēšanu un našķēšanos. Vai zināt, cik ilgi gulbju bērni mācās lidot? Un kā pīļu māte savējos izved pastaigās? Cik augstu nārstojot uzlec karpas virs ūdens virsmas? Ūdens plakne ir vienīgā patiešām horizontālā virsma mūsu saimniecībā, bet uz, zem un virs šīs horizontāles ir milzīga pasaule, kas dzīvo un attīstās neatkarīgi no mūsu ikdienas gaitām. Katru gadu, ieraugot baltos gulbjus ar vai bez bērnu pulka, ikdienas skrējiens pats no sevis apstājas. Un pavasara varžu koncerts ir tikpat košs kā dziesmu svētki,” tā dzīvi laukos raksturo Riekstiņi.

Tieši tāpat kā “Ķeveitus”, viņi savu pirtiņu atrada pirms 10 gadiem ieaugušu alkšņos, ievās un liepās. “Tā bija kā pussabrukusi, pelēka, apsūnojusi večiņa, ar mazu pirts lodziņu uz vakara sauli un skursteni – vienu kā pirkstu debesīs. Ar to mazo loga actiņu tā mūs vēroja un aicināja kaut ko darīt lietas labā. Tā salikām atpakaļ baļķi pa baļķim, dēli pa dēlim, respektējot pirts mājas laikazoba grumbiņas, uzsējām tai jaunu lakatiņu, iepūtām jaunu elpu un gaidījām seno pirts gariņu atpakaļ,” stāsta Atis un min, ka viņiem palaimējies satikt arī lielisku pirtnieci, ar kuru izveidojusies veiksmīga sadarbība. Lai gan arī pirts rituālu baudīšanā šobrīd iestājusies pauzīte, saimnieki cer, ka tuvāk gada nogalei to visu atkal izdosies atsākt.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Bioloģiskā saimniekošana ir dzīvesveids

Kategorijas