Leģendārā Latvijas uzņēmuma “Dzintars” glābēja Anastasija Udalova sparīgi iet uz mērķi un šķēršļus neredz

2021. gada 29. oktobris 07:28

280

Leģendārā Latvijas uzņēmuma “Dzintars” glābēja Anastasija Udalova sparīgi iet uz mērķi un šķēršļus neredz

Šonedēļ, dodoties uz Rīgu, lai tiktos ar latviešu iemīļotā kosmētikas zīmola “Dzintars” ražotnes, kuras nosaukums ir mainīts uz vēsturisko SIA “H. A. Brieger”, jauno īpašnieci Anastasiju Udalovu, atmiņā uzvirmoja manu iemīļoto smaržu “Žizele” netveramais aromāts. Bērnībā šīs smaržas 8. martā man vienmēr dāvināja tētis. Tolaik šis “Dzintara” ražojums bija deficītprece, tāpat kā daudzas citas lietas padomju laikos. Pieļauju, ka tajos gados gandrīz visās mājās bija universālais krēms “Niveja” (to ražo no 1950. gada), kas tagad nes “Nīcas” nosaukumu, iecienītās smaržas “Rīgas ceriņi”, bērnu zobu pasta “Buratīno”, kā arī neatkārtojamie higiēniskie lūpu balzami.
Daudzi skuma, kad izskanēja informācija par “Dzintara” veikalu slēgšanu un ražotnes nedienām. Kad presē parādījās cerīgas ziņas, ka uzņēmumam ir jauni īpašnieki un ražošana atjaunota, aktuāls kļuva jautājums – vai tas būs tas pats “Dzintars”, ko pazinām, vai gluži cita produkcija. Soli pa solim veikalu plauktos parādās kosmētikas produkti ar “Dzintara” zīmolu, bet jauniem nosaukumiem. Tas pats vecais, labais higiēniskais lūpu balzams ar nosaukumu “Tūja” jaunā, estētiskā noformējumā tagad ir arī mana mēteļa kabatā, jo Latvijas rudens vēji nesaudzē lūpas. Uzņēmumā uzzinājām, ka pirms Ziemassvētkiem izlaidīs nelielu partiju ar leģendārajām smaržām “Rīgas ceriņi”.
Jaunie uzņēmuma īpašnieki ir Anastasija Udalova un igauņu uzņēmums “Skinest Group”. Uzņēmums produkciju rūpnieciski sāka ražot tikai aizvadītā gada novembra sākumā. Patērētājiem tā bija pieejama šogad martā. Uzņēmuma jauno īpašnieku vadībā septiņos mēnešos ir redzami pat negaidīti veiksmīgi rezultāti.
Iemesls, kāpēc atsaucāmies aicinājumam apmeklēt “Dzintara” atdzimušo ražotni, bija tikšanās ar SIA “H. A. Brieger” jauno īpašnieci Anastasiju Udalovu. Lai tiktos ar reģionālā laikraksta “Ziemeļlatvija” pārstāvjiem, viņa speciāli atlidoja no Gruzijas, kur paralēli darbam Rīgā vada celtniecības uzņēmumu, kas attīsta dzīvojamos rajonus 331 hektāra platībā. Platības ziņā tas ir aptuveni kā piecas Valkas.

- Anastasij, jūs sākāt vadīt jau nogrimušu Latvijā leģendāru uzņēmumu “Dzintars”. Neilgā laika posmā “Dzintars” ir atgriezies.
- Zinu, ka daudzi nemaz netic manam stāstam. Pirms tam trīs gadus strādāju Gruzijā. Tā ir ļoti patriotiska valsts ar patriotiskiem cilvēkiem. Un tā nav tikai vienu dienu gadā, kā bieži vien tas ir mums, latviešiem, 18. novembrī, bet gan visu laiku. Redzēju, kā Gruzijā cilvēki attiecas pret savu valsti, kur dzīves līmenis un kvalitāte ir daudz zemāka nekā Latvijā. Gruzijas tauta mīl un ciena savu valsti. Savukārt mēs dzīvojam brīnišķīgā un attīstītā Eiropas valstī Latvijā, ar skaistu dabu, ar četriem gadalaikiem, taču mēs čīkstam un zākājam savu valsti. Aizbraucot uz Gruziju, es novērtēju Latvijas priekšrocības. Protams, mēs varam diskutēt par politiku vai par valsts ierēdņiem, bet tie jau mainās, bet mūsu zeme Latvija paliek. Mums vairāk jāatzīst sevi, jābūt drosmīgākiem un ir jāuzdrīkstas.
“Covid-19” pirmā viļņa laikā man bija iespēja apstāties un padomāt. Pēkšņi bija tāda iespēja, jo pirms tam visu laiku kaut kur skrēju un strādāju. Sapratu, ka gribu atgriezties mājās – Latvijā. Masu saziņas līdzekļos izlasīju jau kādu ento ziņu par to, ka “Dzintaru” neizdodas glābt un jau kura izsole ir beigusies bez rezultātiem. Lasīju arī, ka uzņēmuma iekārtas pārdos atsevišķi un nekustamo īpašumu – atsevišķi. Man tiešām bija ļoti žēl, jo šai rūpnīcai bija 172 gadi. Cik daudz Latvijā ir palicis ar tik senu vēsturi un tradīcijām? Turklāt šajos gados uzņēmums nav transformējies par kādu citu ražošanas procesu, nav no ražošanas pārgājis, piemēram, par kaut kādu nekustamā īpašuma apsaimniekotāju. Tādus piemērus varētu nosaukt daudz. Tas ir tik bēdīgi, ka Latvijā nepārtraukti pazūd nacionālie uzņēmumi – mūsu valsts vērtības. Kas mēs esam bez vēstures, un arī “Dzintars” ir mūsu vēsture, ar ko varam lepoties. Ar šo ideju par uzņēmuma glābšanu aizgāju pie mūsu galvenā investora – igauņu uzņēmuma “Skinest Group”. Piebildīšu, ka viņiem Valkas kaimiņpilsētā Valgā pieder liels vilcienu remonta depo. Šai kompānijai pieder arī viena no vecākajām dzelzceļa rūpnīcām Eiropā – AS “Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca”. Igauņu koncernam ir liela saikne ar Latviju, un viņi mīl mūsu zemi. Sākotnēji kopīgi apspriedāmies, cik “Dzintarā” varētu investēt investors un cik man pašai ir savi personīgie finanšu līdzekļi. Līdz ar to man pieder 33 procenti uzņēmuma akciju, bet “Skinest Group” – 67 procenti. Man ar investoru ir vienošanās, ka viņi neiesaistās uzņēmuma ikdienas darbībā. Tas, ko mēs šeit darām, ir uzticība no lielākā investora puses.
Atzīšos, tagad darbā pavadu sešpadsmit stundas, tāpēc darba kabineta un citu nepieciešamo telpu interjers ir kā mājās. Bieži vien te pavadu arī naktis, un tad nav sajūtas, ka esmu darbā. Vadot šo uzņēmumu, viens no lielākajiem izaicinājumiem, kuriem daudzi nenoticēja, bija tas, ka varēsim uzrunāt gados jaunu auditoriju. Pati saskāros ar mītu, ka “Dzintara” produkciju iegādājās cilvēki jau gados.
Teikšu tā, labāka par mūsu ražoto lūpu balzamu nemaz nav. Vienmēr “Dzintars” ir iestājies par kvalitāti. Sanākot kopā, sapratām, ka, salīdzinot ar citu ražotāju lūpu balzamiem, mūsu ražojumam pašizmaksa ir augstāka. Tā izgatavošana ir dārga. Uzņēmuma izstrādes un pārdošanas daļa ieteica pamēģināt izmainīt sastāvu, taču nonācām pie secinājuma, ka to negribam darīt. Ticam, ka varēsim ar ražošanas apjomu visu kompensēt un, ja patērētājs šo lūpu balzamu jaunajā iepakojumā novērtēs, spēsim saglabāt tā kvalitāti par pieejamu cenu.

- Tad jau jums galvā bija vīzija par to, kā atdzīvināt “Dzintaru”.
- Ziniet, man tādas vīzijas nebija. Teikšu godīgi, pirms tam strādājot ar finansistiem, visas vīzijas pazūd, jo kāds gudrs cilvēks jau ir teicis – ja tu negribi nodarboties ar kādu biznesu, pajautā kaut ko finansistiem. Nekad neviens finansists nepateiks, ka šis uzņēmums ir tas, kas jāpērk. Viņi atradīs simts piecdesmit vienu argumentu, kāpēc to nevajag pirkt. Skatoties visus pēdējo desmit gadu finanšu rādītājus, tie nebija labi. Taču kopš 4. marta veikalos ir nopērkami mūsu ražotie produkti, un pusgada laikā esam pārsnieguši iepriekšējā “Dzintara” finanšu rādītājus visu desmit gadu griezumā. Jāsaka, mums bija nenormāla vēlme un lielu lomu nospēlēja mana rakstura īpašība – ja eju uz mērķi, es neredzu šķēršļus. Neviens no mums necerēja, ka šī gada laikā, kopš strādājam, sasniegsim tik labus rezultātus.

- Vai jaunajā uzņēmumā strādā arī bijušie darbinieki?
- Protams. Tikai jāsaprot, ka iepriekšējā uzņēmumā darbinieku vidējais vecums bija sešdesmit divi gadi. Uzsākot darbu, runājām par to, cik daudz no viņiem varētu atgriezties, bet bija jāņem vērā bijušo darbinieku vecums. Pašlaik mēs cenšamies saglabāt proporciju – no 63 darbiniekiem puse ir bijušie, otra puse – jaunpienācēji. Produktu receptūra ir iegrāmatota un pierakstīta. Tā mums palika, jo kā mēs ražotu veco, labo krēmu “Niveja”, kas tagad ir “Nīca”. Pašlaik darbinieki nodarbināti vienā maiņā, bet nākotnē ceru, ka uzņēmums strādās divās maiņās.
- Vai pirms tam pati vispār bijāt lietojusi “Dzintara” produkciju?
- Protams. Kā vairums cilvēku lietoju “Niveju”, lūpu balzamu. Neviens atvaļinājums nebija iedomājams bez “Dzintara” saules sērijas. Atceros gan, ka iepakojums nebija tas labākais, jo vienmēr somā iztecēja. Tas arī bija iemesls, ka pašas pieredzētais lika pieņemt lēmumu produktiem mainīt iepakojumu.

- Vēlos jums izteikt komplimentu par spilgto “Dzintara” reklāmu. Tas bija kaut kas līdz šim vēl neredzēts un ļoti uzrunājošs.
- Reklāmā skan Raimonda Paula dziesma, kas komponēta tajā gadā, kad “Dzintara” ražotne pārvācās uz pašreizējo atrašanās vietu Rīgā, Mālu ielā 30. Ar šo reklāmu gribam darīt zināmu galveno vēstījumu – lai “Dzintars” nes prieku cilvēkiem. Braucot uzņēmuma liftā, uz sienas lasāmi teicieni – “Smaids maksā mazāk nekā elektrība, bet sasilda vairāk” un “Smaidīgi cilvēki izskatās labāk!”. Par prieku varam runāt arī tādā kategorijā, ka pirmos saražotos “Nīcas” krēmus dāvinājām reģionālo slimnīcu, tostarp arī Valmieras slimnīcas, mediķiem. Nerīkojām skaļu kampaņu, vienkārši pateicībā par mediķu darbu pandēmijā centāmies viņus iepriecināt. Mediķu rokas, neskaitāmas reizes lietojot dezinfekcijas līdzekļus un strādājot cimdos, ir vienkārši katastrofālas. Saņēmām atsauksmes, ka krēmi palīdz. Par to ir gandarījums.

- Cik plašai auditorijai ražosiet jauno “Dzintara” produkciju? Vai tā būs pieejama arī Latvijas reģionu iedzīvotājiem?
- Protams. No visas pārdotās produkcijas 40 procenti ir reģionos. Tie mūsu ražojumus saņem pirmie, jo reģionālie tirgotāji – “top!”, “Aibe”, “Citro” – mums noticēja pirmie. Tie ir Latvijas lauku vietējie veikali. Tas bija tik patīkami. Savukārt daudziem tirdzniecības tīkliem ir tik smaga birokrātiska procedūra, ka pandēmijas laikā nepaspējām izpildīt daudzās prasības. Savukārt reģionālie veikali bija ļoti pretimnākoši un uzreiz paņēma saražoto jauno produkciju. Mums ir svarīgi strādāt ar vietējiem uzņēmējiem un uzņēmumiem. Ja vien iespējams, izvēlamies Latvijā pieejamās izejvielas un pakalpojumus. Visai jaunajai sejas kopšanas līdzekļu sērijai, kas nekur vēl nav parādījusies, etiķetes esam pasūtījuši uzņēmumā “Liepājas papīrs”.

- Viens no jūsu ambiciozajiem plāniem ir apņemšanās palielināt dabas izcelsmes izejvielu sastāvu produktos virs 90 procentiem.
- Sanākot kopā ar saviem ķīmiķiem, spriedām, kas būs tas, ar ko mēs būsim labāki par pārējiem līdzīgu produktu ražotājiem. Sākām pētīt sastāvu un izvēlējāmies tādus produktus, kuros ir ne mazāk kā 90 procenti dabīgo sastāvdaļu. Krēmam “Nīca” pavisam nedaudz izmainījām smaržu, lai palielinātu dabiskuma procentu. Mūsu misija ir augt plašumā ar dabīgas produkcijas ražošanu. Atkarībā no produktu tipa tie varētu būt pat 97 procenti dabisku izejvielu. Taču jāatceras, ka ne katram der tas, kas ir dabīgs. Mums bija jāatrod balanss starp vielām, kuras ražo cilvēki, lai izceltu dabiskās sastāvdaļas, un esam to atraduši. Tas ir liels solis attīstības virzienā, jo pasaulē šī niša vēl nav attīstīta. Ceram, ka ar šo spēsim iekarot pasaules tirgu. Vēl viens no mūsu ambicioziem nākotnes plāniem ir nākotnē eksportēt 90 procentus no saražotā. Pagājušajā nedēļā uz Igauniju, Lietuvu un Gruziju sākām eksportēt pirmos deviņus sertificētos produktus. Starp citu, igauņi “Dzintara” zīmolu nepazina, viņiem esam jaunums. Pašlaik notiek pārrunas ar Somiju, Austriju, Uzbekistānu, Lielbritāniju. Ceram sertificēties arī ASV. Mēs gribam pārdot 500 tūkstošus savu ražoto lūpu balzamu. Mūsu galvās ir šis maģiskais skaitlis.

- Anastasij, pastāstiet par sevi!
- Esmu no Rēzeknes un lepojos, ka esmu no Latgales. Nekad to neesmu slēpusi. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka pašas skaistākās Latvijas vietas ir ārpus Rīgas. Pēc studijām Stradiņa universitātē nonācu biznesā, un manas jurisprudences zināšanas noder, pārskatot līgumus, izprotot riskus. Tās palīdz arī pārrunās ar sadarbības partneriem. Taču ražošana ir absolūti kaut kas cits. To es mācos katru dienu. Nepārtraukti tas ir krīzes menedžments, bet tas ir ļoti interesanti. Turklāt reizi mēnesī – piektdienā – pati strādāju ražošanas cehos – fasēju lūpu balzamus un daru citus darbus, lai pārzinātu visus ražošanas etapus. Visi darbinieki mani pazīst, mēs esam kā viena liela ģimene. Visi cīnāmies par kopīgu lietu. Ar darbiniekiem problēmu nav, cilvēki grib strādāt “Dzintarā”. Nesen viena jauna darbiniece man atklāja, ka četras reizes sūtījusi pieteikumu, līdz beidzot strādā mūsu uzņēmumā.

- No kurienes jums ir tāda enerģija un tvēriens?
- No Latgales! Es tādās kategorijās nedomāju. Man ir izvirzīts uzdevums, un es to risinu. Nav tā, ka man ir baigā ticība sev. Arī veiksmes bez liela darba nav. Var paveikties vienu vai divas reizes, bet, ja cilvēks nestrādā, nekas labs nebūs. Cilvēkos, kuri ir no provinces, ir ieaudzināts darba spars. Teikšu godīgi, darbam veltu lielāko daļu dzīves. Bērnu man vēl nav. Lai satiktos ar mammu un vecmāmiņām, viņas brauc uz Rīgu un apciemo mani darbā. Dusmojas gan, ka nespēju veltīt viņām daudz laika.

- Anastasij, kā jūs relaksējaties?
- Dārza, kur stādīt puķes, man nav, jo laika trūkuma dēļ viss iznīktu. Es apmeklēju boksa nodarbības. Tur man galva ir tīra no liekām domām, jo jādomā, kā izvairīties no sitieniem. Reizēm ir vajadzīga atslodze no nepārtrauktas komunikācijas ar cilvēkiem, tam lieti noder bokss. Es ļoti daudz lasu. Pašas redzat, ka man visur ir grāmatas. Tās ir arī manā somā. Ar sociālajiem tīkliem esmu uz jūs.

SIA “H. A. Briger” īpašniece
Anastasija Udalova
• 32 gadus veca uzņēmēja
• dzimusi Ludzā, augusi un mācījusies Rēzeknē
• Rēzeknes poļu ģimnāzijas absolvente
• beigusi Rīgas Stradiņa universitātes Juridisko fakultāti specializācijā tiesu medicīnas un kriminālistikas tiesības
• brīvajā laikā apmeklē boksa nodarbības un daudz lasa grāmatas
• nedraudzējas ar sociālajiem tīkliem

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Leģendārā Latvijas uzņēmuma “Dzintars” glābēja Anastasija Udalova sparīgi iet uz mērķi un šķēršļus neredz

Kategorijas