Senlietu muzeja “Fazāni” kolekcijā nonāk arvien jauni dažādi eksemplāri

2021. gada 31. oktobris 08:10

956

Senlietu muzeja “Fazāni” kolekcijā nonāk arvien jauni dažādi eksemplāri

Kāds noteikti jau būs paguvis viesoties senlietu muzejā “Fazāni” Smiltenes novada Trapenes pagastā, bet citam par to var būt pirmā dzirdēšana. Muzeja saimnieks Zigurds Safranovičs aizraujas ar senlietu kolekcionēšanu jau daudzus gadus, bet muzejs dibināts 2010. gada maijā, lai arī citiem būtu iespēja kaut uz īsu brīdi pašķirt atpakaļ atmiņu grāmatas lappuses, nonākot pagātnē.

Un, patiesi, senlietu kolekcijā vienviet var apskatīt dažādas lietas un atliek vien kārtējo reizi paust izbrīnu par mūsu senču izdomu, kā darbu paveikt ātrāk, izmantojot savdabīgus darbarīkus.

Muzejs nes barona Vulfa vārdu

Senlietu muzejs “Fazāni” atrodas muižas parka teritorijā, kur savulaik baronam Vulfam bijis fazānu dārzs. Kā uzskata Z. Safranovičs, dzīvojot “Fazānos”, arī tagadējiem saimniekiem ar godu ir jānes šis nosaukums, tieši tāpēc lauku sētā jau vairākus gadus mitinās arī fazāni. Šobrīd tur var ieraudzīt desmit putnus. Tie parasti arī piesaista lielu interesi no apmeklēju puses. Tiesa, tūrisma sezona nu jau pēdējos divus gadus ir iepauzēta. Nav vairs nevienam jāskaidro, kāpēc. “Pirms diviem gadiem piestāja lielie tūristu autobusi, bet tādus jau sen neesmu redzējis viesojamies muzejā. Vasaras sezonā pie mums iebrauca ģimenes, bija arī individuāli interesenti. Šajā laikā muzeju gan neatstāju novārtā. Kaut ko pārkārtoju, ierīkoju telpas tā, lai ir vēl skaistāk un parocīgāk – uzstādu jaunus plauktus eksponātiem, kuri jau ilgu laiku gaidījuši, kad tiks izlikti apskatei,” klāsta Z. Safranovičs.

Kolekcionāram – liels atbalstītāju loks

Viņš kolekcionēšanai pievērsies pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem, kad ceļojot radusies ideja atvest mājās krūzīti no katras apmeklētās vietas ar tās uzrakstu. “Tas bija savdabīgs azarts – atvest lietu, kas saistās ar apmeklējuma vietu un tur piedzīvotajām emocijām. Bet interese par senlietām radās, kad akcijas laikā sākām apceļot Latvijas pilis. Impulsu deva arī muzeja apmeklējums Tukuma pagastā, kur apkopotas dažādas lietas, kas saistītas ar kara laiku, un kolekcionāra apmeklējums Lazdukalna pagastā Balvos. Arī viņam, tāpat kā man tagad, viss bija iekārtots vienkārši – daļa eksponātu ārā, daļa telpās. Tad es sapratu, ka man arī vajag kaut ko tādu. Sāku interesēties, ko varu atrast pats, kas lieks, bet vēsturiski interesants mājās ir draugiem, paziņām. Tā izveidojās kolekcija, kas ātri vien papildinājās. Saimniecības ēka tolaik stāvēja tukša, sapratu, ka tā būs piemērotākā vieta šādam muzejam – lietu glabātavai,” papildina Z. Safranovičs, kurš joprojām seko līdzi visam, kas saistīts ar senatnīgu lietu piedāvājumiem, tāpēc savā laikā pabijis dažnedažādos krāmu tirdziņos, no kuriem nekad nav atgriezies tukšām rokām. Tur vienmēr var atrast ko jaunu, kas papildinātu viņa kolekciju. Daudz palīdzējuši arī draugi, paziņas, darba kolēģi, vācot sadzīves priekšmetus, darbarīkus un citas lietas, ko izmantoja Latvijā 19. gadsimta beigās, 20. gadsimtā un pat līdz mūsdienām. Lielākā daļa priekšmetu uz muzeju atceļojuši no Alūksnes rajona un Trapenes pagasta, bet ir arī no Ventspils, Lielvārdes, Rīgas, Gulbenes, Valkas, Smiltenes.

Veidojot kolekciju, Z. Safranovičs ir meklējis informāciju par atsevišķiem priekšmetiem, tomēr ir lietas, kuru pielietojumu viņš vēl nav izzinājis. Atsevišķu priekšmetu nozīmi atklāj zinoši apmeklētāji. “Apmeklētājiem vienmēr rādu lietas un prasu to pielietojumu. Reizēm izskan ļoti kuriozi varianti, un tādējādi arī tiek radīta neoficiāla gaisotne, kas visus atraisa,” saka Z. Safranovičs.

Starp eksponātiem ir senlietas, kas ir tikai vienā eksemplārā, bet dažām ir vairāki modeļi, piemēram, gludekļiem, kara laika ķiverēm, aptiekas pudelītēm, arkliem, piena separatoriem un daudz kam citam.

Krājumus nemitīgi papildina

Pēc leģendas, vecākā un retākā muzeja manta ir 300 gadus vecais Ernsta Glika ledusskapis. Muzejā apskatāmi senlaicīgi trauki, saimniecības lietas, kādreizējā sadzīves tehnika, arī patronu, nozīmīšu, monētu, zīmogu, šķiltavu kolekcija. Ir daudz fotoaparātu, daļa no tiem vēl stāv kastēs un pat nav izlikti apskatei. Uzmanību pievērš arī radioaparātu un televizoru kolekcija, visi kopā – 822 eksemplāri. Viņa kolekcijā ir pats pirmais televizors – mazu, mazu ekrānu. (Kā zināms, Latvijā pirmie televizori parādījās 20. gadsimta 50. gadu vidū. To kineskopi bija niecīga izmēra.) Kolekcijā ir arī radioaparāti. Grūti pat nosaukt kādu lietu, kuras muzejā nav. Jaunākie eksponāti muzejā, kurus reti kurš ir redzējis, viņam ir patvāru jeb samovāru kolekcija. Samovārs ir metāla trauks, ko tradicionāli izmanto ūdens sildīšanai un vārīšanai. Kaut arī samovāra izcelsme ir Krievijā, tas ir labi pazīstams arī ārpus Krievijas. “Konkrēti šos eksemplārus pirku pats. Tie ir elektriskie patvāri, nākuši no Ukrainas. Tie atšķiras ar unikalitāti, jo ir roku darbs – krāsaini, ziedu, dabas skatu motīvos, katrs nu gluži kā glezna. Šobrīd man ir 24 šādi patvāri,” pastāsta kolekcionārs. Pēdējā laikā viņam izdevies izveidot arī 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu simbola lācīša figūru kolekciju. “Līdz šim olimpisko lācīšu kolekcijas man nebija, taču izdevās tikt pie šiem dažādajiem lācīšiem. Saskaitīju. Muzejā tagad ir 19 šādi eksponāti. Protams, katrs citādāks, divu vienādu nav,” norāda kolekcionārs.

Muzejā ir arī unikāla glāžu turētāju kolekcija, kas galvenokārt atceļojusi no Baltkrievijas un Ukrainas. Tie ir 429 eksponāti, katrs citādāks, sākot no cara laikiem līdz jaunākiem. Divu vienādu nav.

Interesanti, ka praktiski visas lietas ir ejošas un lietojamas. Kaut vai patafoni un jau pieminētie fotoaparāti. Ja māk ar tiem darboties, tad tikai uz priekšu.

Ir tapis arī milicijas stūrītis, kurā ir apskatāmi apbalvojumi, pavēles, medaļas, formas tērpi un citas lietas, kas saistītas ar paša Z. Safranoviča policijā nostrādātajiem darba gadiem (alūksnieši savā laikā viņu pazina kā Kārtības policijas priekšnieku – redakcijas piezīme). “Jau kādu laiku biju izdienas pensijā. Nedaudz atpūtos. Tad mani atkal uzaicināja iesaistīties policijas darbā. Tagad strādāju Smiltenes novada pašvaldības policijā,” viņš atklāj.

Z. Safranovičs priecājas, ka arī citiem ir interese par muzeja kolekciju, tāpēc, ja kāds atbrauc ciemos, tad saruna vienmēr izvēršas gara un aizraujoša. Viņš par katru lietu var pastāstīt, kā tā nonākusi muzejā. “Cilvēki atsaucas. Sazinās ar mani. Ja nevar kādu lietu nogādāt paši, tad es braucu tām pakaļ. Jā, arī ārpus valsts robežām. Esmu pateicīgs visiem, kas ir nesavtīgi atdāvinājuši savas senlietas manam muzejam. Sava muzeja senlietas nerestaurēju un nelaboju, jo uzskatu – kāda tā manās rokās nonākusi, tādai arī jāpaliek. Turklāt citi līdzīgi kolekcionāri ir atzinuši, ka nemaz nedrīkst pats labot, citādi lietas aiziet bojā. Manuprāt, restaurēts priekšmets vairs nav tik interesants,” saka Z. Safranovičs.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Senlietu muzeja “Fazāni” kolekcijā nonāk arvien jauni dažādi eksemplāri

Kategorijas