Pieci desmiti mūža gadu kino mīlestības zīmē

2021. gada 5. novembris 08:08

608

Pieci desmiti mūža gadu kino mīlestības zīmē

Par smiltenieti Gunāru Liedagu var teikt – “cilvēks leģenda”, un tas nebūt nav pārspīlēti sacīts. Viņš ir cilvēks, pateicoties kura mīlestībai pret kino, vairākas smilteniešu un valcēniešu paaudzes redzējušas sava laika populārākās un pieprasītākās filmas uz lielā ekrāna savās pilsētās, nebraucot uz Valmieru, Rīgu vai citur, – un ne tikai. Gunārs Liedags ir arī Smiltenes televīzijas pamatlicējs, darbojies kā žurnālists un avīzes “Smiltenīte” izdevējs, viņa uzņēmums “Smiltenes TV” 2004. gadā izdevis arī vietējo bestselleru, Jura Zušmaņa grāmatu “Smiltene. Laiki un Likteņi”. Taču šoreiz stāsts būs par kino.
Gunāra Liedaga radošais pienesums kino lietās ir mērojams piecos gadu desmitos, bet šī gada 29. oktobrī tam ir pielikts punkts. Viņš ir izbeidzis darba attiecības ar Smiltenes novada Kultūras centru, kur daudzus gadus strādāja par kino operatoru. “Biju Latvijā palicis pēdējais mohikānis. Nav vairs kolēģu nevienā Latvijas novadā. Arī man laiks projām iet,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” teic Gunārs Liedags.
Pēdējais lielais viņa lolojums ir Smiltenes kinozāle, taču vienas no spilgtākajām un jaukākajām atmiņām Gunāram saistās ar Valkas kinoteātri 70.–80. gados.
Valkas novada Centrālā bibliotēka pat apkopojusi viņa atmiņas par šo laiku, lai cilvēki zinātu, – pulcējot ap sevi ieinteresētus un radošus cilvēkus, Gunārs Liedags kinoteātri “Draudzība” izveidoja par pilsētas kultūras centru, tur tika nodibināts kino draugu klubs un jaunatnes kino disko klubs. Valkas kinoteātris kļuva par vienu no labākajiem Latvijā.
Gunārs Liedags: – Viss mans darba mūžs ir saistīts ar kino. Tajā pat 1963. gadā, kad Valkā atklāja kinoteātri “Draudzība”, arī manā dzimtajā Smiltenē tika atvērts jauns kultūras nams ar piebūvētu kinoteātri “Kosmoss”. Vēl vidusskolā mācoties, man tur laimējās iekārtoties darbā. Līdz tam es priecājos par kino vecajā kinoteātrī “Gaisma”, kur strādāja mans tēvs. Filmas noskatījos uz ķeblīša blakus zāles durvju aizkaram. Kinomehāniķis, redzot manu interesi par kino, uzveda mani zāles aizmugures otrā stāva istabiņā, tur bija divi melni aparāti pieauguša cilvēka augumā, un man kļuva zināms, ka kino bilde nāk no tiem un pāri zālei pa gaisu nokļūst uz ekrāna. Spilgto izgaismojumu radīja ik pa laiciņam maināmās “kino ogles”, kuras pēc 10 gadiem sāka nomainīt ksenona lampa.

– Pirmais ieraksts tavā darba grāmatiņā ir datēts ar 1962. gada 1. oktobri, kad īsi pirms kinoteātra atvēršanas tiki pieņemts darbā par skaņu mikšeri Smiltenes kinoteātrī “Kosmoss”. Parēķināju, ka tad tev bija 17 gadu. Ko nozīmē “mikšeris”? Kāds darbs tev tika uzticēts?
– Tas bija skaņu regulētājs zālē. Tad es vēl mācījos vidusskolā. Amata nosaukums man nepatika, bet darbs bija visnotaļ cienījams. Zāles aizmugurē atradās tā saucamā mikšera būda. Kad tajā iegāja darbinieks, visa zāle saprata: tūliņ sāksies. Un es biju tas, kurš tur iegāja! Pārlaidu vērtējošu un bargu skatu pāri zālei un nospiedu podziņu “sākt”. Tas arī viss. Pārējā laikā bija jāsēž un jāvēro, vai kinomehāniķis nav aplam ielicis filmu projektorā un vai skaņa ir pietiekami sadzirdama. Padomju laikos bija daudz izdomātu amatiņu kino sistēmā, alga gan maza, bet darbs kaulus nelauza. Kad mani iesauca armijā, šīs minimālās kino zināšanas stipri noderēja. Es nokļuvu robežsardzē. Taču dienesta laikā ne ieroci pa nopietnam pataustīju, ne kādu spiegu redzēju. Tiklīdz pateicu, ka mājās esmu strādājis kinoteātrī, tā uzreiz nokļuvu drošības dienesta atpūtas namā, kur tobrīd bija vajadzīgs kinomehāniķis. Atgriežoties no armijas, mani uzreiz atrada Valkas kinodirekcija un piedāvāja kinomehāniķa darbu savā kinoteātrī. Es ar mieru! Bet ceļā no autoostas līdz kinoteātrim bija rajona laikraksta redakcija, ar ko biju radošā saiknē vēl pirms karadienesta. Nolēmu ieiet sasveicināties, bet tur arī paliku. Tobrīd viņiem vajadzēja jaunatnes nodaļas korespondentu. Līdz 1974. gada maijam rosījos šajā jomā. Rīkoju un pats arī vadīju tolaik populāros Jautro un atjautīgo kluba sarīkojumus Valkas kultūras namā un rajonā. Šķiet, ka no tā radās pieredze un degsme uzsākt kaut ko lielāku kinoteātrī. Valkas kinodirekciju man piedāvāja vadīt 1974. gadā.

– Kas tā tāda kinodirekcija vispār bija?
– Tajā laikā kino nozari valstī vadīja Kinematogrāfijas komiteja. Visa Latvija bija sadalīta rajonu kinodirekcijās. Mūsu rajonā tajā iekļāvās Valka, Smiltene, Strenči un pārdesmit kinoiekārtu laukos. Izrādījās, ka biju jaunākais direktors Latvijā. Izglāba manas nelielās zināšanas par kino saimniecību. Bija problēmas ar rādāmo materiālu. Filmas par varonību karā un darbos kolhozos bija obligātas. Tas bija stingrā uzskaitē, kas gan netraucēja tām pieplusēt apmeklētājus no kādas indiešu filmas vai franču komēdijas, kas tolaik gāja uz urrā. Apziņa, ka esmu kāda uzņēmuma direktors, man pieslēdzās ārkārtīgi lēni. Nebiju Valkā dzimis, ļaudis mani iepazina palēnām. Atceros gadījumu, kad netiku pat ielaists savā darbavietā. 1976. gada oktobrī repertuārā bija slavenā indiešu filma “Zita un Gita”. Rinda pie kases līkločos stāvēja stundām. Pēc pusdienlaika atgriezos darbavietā un spiedos rindai garām. Tā piepūtās kā balons, izstūma mani atpakaļ pie durvīm un norādīja, kur rindai gals. Indiešu filmas tajos laikos bija pieprasījuma augstumos. Bet lielākais sprādziens bija zviedru – austrāliešu muzikālā filma “ABBA”.

– Atceros! Tolaik mācījos Smiltenes vidusskolā, pamatskolas klasēs. Atceros, kā klasē spriedām, kā lai tiekam uz Valku noskatīties filmu. Līdz Smiltenei bija atklīdušas ziņas, ka biļetes ir deficīts.
– “ABBU” 1981. gadā dabūjām kā svaigu “odziņu” pirms demonstrēšanas Rīgā. Sekoja lielākā kino ažiotāža Valkas un Valgas pilsētu vēsturē. Pieņēma desmitiem kolektīvu pieteikumus, dažs pieteicējs, kā igauņu šūšanas fabrika, vēlējās visu zāli. Kinoteātri apjoza skatīt gribētāju pūlis. Otrās nedēļas beigās igauņu kolēģis no Valgas kinoteātra vairākkārt zvanīja: nu kad tad beigsiet rādīt, mums arī vajag, viss Valgas rajons plūst pāri robežai! (Valkai un Valgai visas jaunās ikmēneša filmas bija brālīgi jāsadala uz pusēm, un tajā mēnesī filmu izvēle bija Valkas ziņā). Arī vēlāk igauņi bieži nāca kino skatīt uz Valku. Mūsu atmosfēra viņiem bija iepatikusies. Tajā laikā kinozālē jau bija sava pirmsseansu mūzika, krāsu gaismas, apkalpojošais personāls – laipnāks par laipnu.

– Filma “ABBA” nav vienīgā, kas izraisīja ažiotāžu Valkā. Uz lielajiem ekrāniem 1984. gadā iznāca vēl kāda filma, ko visi gribēja redzēt, un arī Smiltenē par to runāja, proti, mūsu pašu, latviešu “Vajadzīga soliste” ar Leldi Vikmani galvenajā lomā, ar “lipīgām” Zigmāra Liepiņa dziesmām un ar tavu scenāriju.
– Filmas titros patiešām parādās mans vārds kā scenārija autors, kaut arī šai filmai nav pilnīgi nekāda sakara ar manu sākotnējo ieceri. Septiņus gadus apguvu kino dramaturģiju, slīpējot savu garabērnu kopā ar izciliem kino profesionāļiem, tajā skaitā kino režisoru Aleksandru Leimani. Tomēr filmas sagatavošana pārtrūka, nomainījās režisors, no filmas budžeta pēc vieglprātīgajām aktieru provēm, meklējot un ataicinot talantus no visas Savienības, bija atlikusi desmitā daļa. Taču studijas plāns dega, līdz rezultātā septiņās dienās no baltiem diegiem lika “sašūt” scenāriju, kurā no manas ieceres par divām pilsētām, kuras sadala robeža, vairs nav ne miņas. Saņēmu norādi par filmēšanu Valkā vairs nerakstīt, bet Valku pieminēt drīkstot (pilsētas vārdu filmā iznes muzikantu grupa “Valkas bebri” – redakcijas piezīme). Jaunieceltais režisors Genādijs Zemels teica: dodam mūziku, smaidīgas sejas, paplikas meitenes, dziesmas un dejas! Tas kaut cik nomierināja, jo Zigmāra Liepiņa dziesmas man pašam jau bija iepatikušās. Tad nu labprātīgi apņēmos filmas sižetu izveidot kaut cik loģiskā secībā. Filmēšanas laikā tikai divas reizes aizbraucu paskatīt, kā tur veicas. Pamanīju tagad ļoti pazīstamu seju – filmas horeogrāfi Laimu Vaikuli. Otrreiz paviljonā sastapos ar jauniņo Imantu Vanzoviču, kurš priecājās, ka varēs dziedāt filmu kameras priekšā uz tikko uzmontētās skatuves (arī populārā dziesma “Septītās debesis”, ko Vanzovičs dzied duetā ar Mirdzu Zīveri ir no šīs filmas, tāpat “Tomēr jāpadomā”, “Pieskāriens” un vēl citas – redakcijas piezīme). Filmas “Vajadzīga soliste” Vislatvijas pirmizrādes tiesības, nevienam neprotestējot, piešķīra Valkai. Tā notika 1984. gada 29. februārī. Ažiotāža bija tik milzīga, ka pirmizrādē vietas norezervēja pat rajona augstākās partijas un valdības personas. Dienā no kultūras nama pulciņš vīru uz kino skatuvi atstiepa klavieres, jo bija taču gaidāms pats Zigmārs Liepiņš. Vēlāk filma ar lieliem panākumiem tika izrādīta Padomju Savienībā, to iepirka Eiropas un Āzijas valstis.

– Atskatoties uz 17 Valkā nostrādātajiem gadiem, vari būt gandarīts – ar savu komandu kinoteātri izveidoji par vienu no labākajiem Latvijā. Kinoteātris, cik atceros, cilvēku sarunās savulaik pat bija tāds kā neoficiālais Valkas zīmols – pilsētas kultūras centrs.
– Tajā laikā nebija ne saistošas televīzijas, ne citu ierīču, kas ļautu pārmest skatu “viņpus dīķim” un pavērot, kā tur cilvēki dzīvo. Mēs centāmies valcēniešu dzīvē ienest pārsteigumus, prieku un iespēju iziet no mājas un pabūt nedaudz citā pasaulē. 1978. gadā sarīkojām apjomīgu Rīgas kinostudijas filmu festivālu, uzaicinot studijas vadību un filmu autorus ar viņu jaunākajiem darbiem. Šādi festivāli kļuva par tradīciju. Arī pirms filmu seansiem ielūdzām uzstāties kādu no kino slavenībām. Pēc vairākiem desmitiem gadu, atceroties sava darba mūža jaukās dienas Valkā, vēlos pateikties tiem cilvēkiem, kuri bija ar mani mūsu radošajā komandā: administratorei Intai Eglītei, gaismu projekcijas autoram Anatolijam Cukanovam, grāmatvedei Velgai Vorobjovai, dīdžejam Pēterim Vaivodam, – mums kopā izdevās! Bijām vienoti spožās idejās, bez prasības, kas mums par to būs. Atalgojums bija rezultāts un bonusā – kino apmeklētāju labie vārdi. Kopā ar citiem ložņāju pa zāles bēniņiem, velkot elektrības vadus, liekot lampas, ar krāsu spainīti zobos aizekrāna telpā rāpos līdz pašai augšai, lai pielāgotu spožāku krāsu toni kādai lampiņai. Paralēli krāsu gaismām Anatolijs sakārtoja skaņu. Vienu brīdi izkrāmējām Rīgas noliktavas skaņu plauktus, lai kinozālē skanētu gan sāni, gan griesti, gan aizekrāns, par ko Anatolijs galu galā sajūsmā teica: “Nu ir kā “Palladiumā” Rīgā!”. Sava darba mūža Valkas posma stāstījumu vēlētos noslēgt ar manas palīdzes un kolēģes Intas Eglītes atmiņām: “Kaut arī viss ir pagājībā tālā, tā gribētos atkal iegrimt zāles pustumsā, kur uz ekrāna plosītos “ABBA” vai “Valkas bebri”, asaru jūru pieraudātu indiešu daiļavas, uz kino skatuves šarmētu kāds kino korifejs vai dīdžeja Pētera vadītā kino-disko kluba meitenes laistos Anatolija radīto gaismas zibeņu ritmos. Bet kaut kur nemanāmi visu no malas vērotu Gunārs ar mūžīgo domu – ko jaunu atkal varētu piedāvāt... Tas bija tik nesen, tas bija tik sen…”
Kad pienāca pirmsatmodas gadi, kinodirekcijām bija lemts izformēties. Valka – manas dzīves darba grāmatas pirmā daļa – noslēdzās 1991. gada decembra beigās. Atgriezos Smiltenē tēva mājās.

– Cik atceros, tas bija pārmaiņu laiks arī kino rādīšanā visā Latvijā. Zēla un plauka māju videoseansi.
– Tolaik visā Latvijā vietējās varas nodeva privatizēšanai savu pilsētu kinoteātrus. Ko teiks Smiltenes valdē? Sarunā ar valdes priekšsēdētāju Gati Krūmiņu un galveno grāmatvedi Līviju Trapani sekoja lēmums: “Lai paliek, kā ir, ņem to kino un saglabā, un uzved to tādos pat augstumos, kā bija Valkā!” Neiznāca. Kino joma pārmaiņu laikā knapi vilka dzīvību. Vecā filmu iznomāšanas sistēma bija likvidēta, jaunas vēl nebija. Tukšo vietu aizņēma nelegāla, bet pilnīgi atklāta video filmu izrādīšana uz televizoriem. Tad Latvijā nodibinājās somu firmas “Forum Cinema” filiāle. Rietumu ražotāju filmas gan parādījās, bet to visiem nepietika. Sākumā savu nišu atradām tikai pirmdienās. Citās nedēļas dienās telpas bija brīvas, un pilsētas valde tās iznomāja dažādām izdarībām. Atceros, – kāds jaunais biznesmenis bija dabūjis atļauju tirgot deficīto cukuru. Saveda maisus, mūs pierunāja būt par pārdevējiem, naktī kā sargi gulējām uz cukura maisiem. 2006. gadā pilsētas dome izšķīrās apmierināt manu priekšlikumu par kinoteātra rekonstrukciju. Kino zāli sadalīja uz pusēm, Ekrāna konstrukcijas pavirzījās uz priekšu. Vecos krēslus izņēmām, to vietā no Rīgas dabūjām lietotus mīkstos kino krēslus, kas stāv vēl šobrīd. Kinoteātrim izveidoja savu ieeju, savu kases telpu, viss bija savs.

– Toreiz, kad rakstīju par šīm pārmaiņām, atceros, runājām, ka vēl vajadzētu tirgot popkornu, kolu un tamlīdzīgi, tad jau būtu kā Rīgas kinoteātros. Vienīgi kinobiļete Smiltenē maksāja daudz lētāk.
– Viens cilvēks jau kino nevar saturēt. Man palīgā nāca sieva Mārīte, viņa šeit kā kasiere bija jau kino pārmaiņu sākumā. Ar tehniskiem jauninājumiem panākt neko nevarēja, jo Smiltenē nebija tik izcilas ieinteresēto komandas kā Valkā. Tad gājām citā virzienā. Vietējā televīzijā informējām, ka kinoteātris labprāt savās telpās pieņems telpaugus, kas smilteniešu mājvietās izauguši pārāk lieli. Pāris dienās kino priekštelpas ietērpās zaļā krāsā. Pievienojām krāsainas gaismas. Ļoti omulīgi. Sienu noklāja kino plakātu rinda, informējot par visu, kas uz ekrāna būs drīzumā. Mārīte paspēja sagaidīt apmeklētājus, pārdeva biļetes, pastāstīja par filmām sienas plakātos, izrāžu laikā sekoja zālē notiekošajam. Kad pēc rekonstrukcijas darbs atsākās 2006. gada jūlijā, atcerējos, ka pirmais stacionārais kinoteātris Smiltenē atklāts 1926. gadā. Tātad astoņdesmit gadus pilsētā pastāvīgi rādīts kino! Tam par godu tapa kinoteātra nosaukums “Kino 80”. Pēc pārbūves un telpu apzaļumošanas kinoteātris kļuva labi apmeklēts. Filmu “Rīgas sargi” noskatījās 4073 skatītāji, vairāk nekā puse pilsētas iedzīvotāju. Tas ir Smiltenes kino apmeklējuma rekords. Bija prieks sekmīgi sastrādāties ar kultūras nama kolektīvu. Vajadzēja taču vēl kādu, kas uzņemtu viesus filmu pirmizrādēs. Kultūras namā atradu atsaucīgas kino cienītājas. 2011. gadā kultūras nama ēkai sākās plānotā divu gadu renovācija. Kinoteātris projektā varēja arī vairs nebūt, bet to pieprasīja Eiropas Savienības līdzfinansējuma noteikums, ka ēka jāatjauno iepriekšējā modelī.

– Vienu brīdi pašvaldībā pat vispār “izpeldēja” jautājums, vai Smiltenei ir vajadzīgs savs kinoteātris. Svaru kausi nosvērās par labu tam, ka vajag, apzinoties, ka tas ir arī pilsētas prestiža jautājums.
– Tieši tajā laikā Latvijā sākās kino sistēmas digitalizācija. “Forum Cinema’’ paziņoja, ka filmu uz lentes Latvijā vairs nebūs. Kinoteātriem jāmaina aparatūra. Tas mani nošokēja, jo nekad agrāk par digitālo kino nebiju interesējies. Vai es to spēšu? Darbiņu bija daudz, gan smago, demontējot veco aparatūru, gan ne tik smago, kur digitālā kino apmācībā palīgā nāca angļu – latviešu valodas tulkotājs. 2013. gada sākumā manā rīcībā nodeva kino aparatūras telpas un zāli – pilnīgi tukšas. Bija jāorganizē ekrāna statņu montāža, jāuzklāj jaunais ekrāns un visapkārt jāpieliek melnās drapērijas. Smiltenes mēbeļu salonā restaurēja sēdvietas. Vienīgi aparātu telpa bija tukša, līdz 2014. gadā Smiltenes domē rezervēja līdzekļus aparatūras iegādei. Tika izsludināts iepirkuma konkurss, kurā cīnījās divas firmas. Tikmēr pie griestiem piestiprinājām tobrīd spilgtāko video projektoru un pagaidām rādījām filmas no “Blu-ray” kompaktdiskiem. Kad beidzās iepirkuma konkurss, par uzvarētāju kļuva firma ar manis iecerēto beļģu “Barco” projektoru. Tagad bija zināms, par ko man konkrēti jāapgūst tehniskās zinības. Aparatūru atveda un uzstādīja 2015. gada rudenī. Smiltene kļuva par vienīgo mazpilsētu Latvijā ar digitālo 3D kino projekciju. Kopš tā laika mums nav pievienojies neviens kinoteātris. Dārgi. Man bija ārkārtīgs prieks par spilgto attēlu ar augsto izšķirtspēju un skaņu visapkārt zālei. Izrādes sākās 2015. gada decembrī. Apbēdināja tas, ka kino apkalpošanai pašvaldība atvēlēja tikai vienu darbinieku. Izpalika pirmizrāžu rīkošana, bija jāatsaka dalība arī piedāvāto kino festivālu norisē. No foajē telpas iznesa kino reklāmas stendus, krēslus. Iecerētais kinoteātris kļuva par kultūras centra kinozāli. Talsu, Madonas pašvaldību kinoteātros viss notiek pavisam citādi. Taču tagad mani 50 gadi kino sistēmā ir aizvadīti. Nav vairs kolēģu citos Latvijas novados – visi sen citos darbos vai pensijā. Prieks par 50 gados paveikto, bet šobrīd nevaru pateikt nekā cerīga par Smiltenes kino nākotni, kam 2026. gadā varētu atzīmēt 100 gadus. Visā Latvijā kino nozari nopostījusi pandēmija. Kad vasarā pēc ilgstošās kinoteātra slēgšanas atsākām strādāt, izrādījās, ka tieksme uz kino palikusi vairs tikai retajam. Domāju, ka kinoteātri paliks lielajos centros, ar izdomu un ieguldījumiem veidojot pievilcīgas, mājīgas izrāžu telpas. Bet kino industrija strauji virzās uz nākamo līmeni – augstāku attēla izšķirtspēju, līdz ar to top jauni kino projektori. Sagādāt nolietoto detaļu vietā citas mums kļūs arvien grūtāk un nepieņemami dārgi. Manuprāt, turpmākajā laikā mūsu kinozālei jāpasaudzē esošā aparatūra, atsakoties no vidusmēra filmām, bet garantējot Latvijas filmu pieeju sava un citu novadu skatītājiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pieci desmiti mūža gadu kino mīlestības zīmē

Kategorijas