Piena lopkopībā iet līdzi laikam

2021. gada 8. novembris 08:21

1328

Piena lopkopībā svarīga ir stabilitāte, uzskata Tālis Zariņš no zemnieku saimniecības “Kristiņi” Smiltenes novada Trapenes pagastā. Savu darbību saimniecība uzsākusi vairāk nekā pirms 20 gadiem. To laikā notikusi manāma attīstība, bet, lai mazāk jāiegulda roku darbs, katru gadu tiek papildināts tehnikas arsenāls.

Saimniecībā patlaban ir ap 70 slaucamām govīm un vairāk nekā 40 jaunlopu. Pamatā ir Zviedrijas sarkanraibās šķirnes piena devējas, kurām, pēc saimnieka domām, ir ļoti labi piena kvalitātes rādītāji. Par šķirnes pēctecību satraukuma neesot, jo telītes ataudzē saimnieki paši, tā ganāmpulks nemitīgi atjaunojas. Kā smej saimnieks, savā laikā viss aizsācies ar četrām kolhoza govīm. “Pārbūvējām veco ulmaņlaiku fermu, modernizējām to, izveidojot ventilācijas sistēmu, ierīkojot tajā slaukšanas iekārtu piena vadā. Bija svarīgi jau sākotnēji saprast, kā būs ērtāk strādāt. Ir pietiekami plaša, ērti iebraukt ar tehniku un strādāt ar barības mikseri,” iesāk piensaimnieks.

Pievēršas divām nozarēm

“Kristiņos” piensaimniecība tiek attīstīta līdztekus graudkopībai. Ir jāapsaimnieko ap 600 hektāru zemes, no kuriem puse ir īpašumā, bet otra daļa tiek nomāta. Lielākā daļa platību tiek atvēlēta graudaugu kultūrām, pārējais – sētajiem zālājiem un ganībām. Pamatā tiek sēti kvieši un mieži, lielāko uzsvaru liekot uz ziemājiem. Šoruden iesēti 335 hektāri ziemāju, no tiem kādi 58 ir ziemas mieži, bet pārējie ziemas kvieši. Ziemāji sniedz tādu kā drošības spilvenu – ja gadās, ka slikti pārziemo, pavasarī vienmēr pastāv iespēja labību pārsēt.

Izaudzētais paredzēts lopbarībai, sēklai, bet daļa tiek arī pārdota. “Kristiņi” sadarbojas ar “Dobeles Dzirnavnieku” un “Scandagra Latvia”. Šogad uzpircējiem pārdotas nepilnas 900 tonnas graudu. “Priekš mūsu reģiona ziemāji vēl bija plus mīnus padevušies, bet vasarāji bija kritiskā stāvoklī. Slikts ražas iznākums. Nekāda liela peļņa no graudaugiem šogad nesanāca. Vairāk, lai galus savilktu – segtu ieguldītos izdevumus,” papildina T. Zariņš.

Iegulda saimniecības attīstībā

Domājot par saimniecības nākotni ilgtermiņā, lai ar iespējami mazākiem cilvēku resursiem varētu izdarīt to pašu darbu, finansiālie līdzekļi tiek ieguldīti tieši šim mērķim. Pērn par saviem līdzekļiem nomainīti mēslu transportieri, veikti citi labiekārtošanas darbi fermā. Šogad iesākta liela angāra būvniecība, kuru pabeigt plānots nākamgad. Tas sezonas laikā kalpos graudu īslaicīgai uzglabāšanai, bet ziemā – par novietni tehnikas parkam un minerālmēsliem.

Saimniecības attīstībai savā laikā piesaistīti arī Eiropas Savienības līdzekļi tehnikas parka papildināšanai, ticis iegādāts traktors, kombains, zemes apstrādes tehnika. Viens no pēdējiem – siena un zaļbarības prese un sējmašīna. “Ar projektiem jau arī nav tik vienkārši. Pirmajā krīzes laikā bijām pat uzrakstījuši projektu robotizētai slaukšanas iekārtai, to apstiprināja, taču ar to arī viss beidzās. Pienam cena strauji nokritās. Kaut kādus santīmus maksāja. Tajā brīdī neredzējām perspektīvu un no lielajiem plāniem nācās atteikties,” atminas T. Zariņš un piebilst, ka pēdējam projektam, kurā saimniecība startējusi, tagad esot pēdējais atskaites gads. Viņš secinājis, ka šādos projektos ir daudz pastarpināto izmaksu, bez kurām varētu iztikt. To visu rezumējot, tikpat labi zemnieki varot vērsties bankā pēc aizdevuma, rezultātā pat paliekot ieguvējos. “Tad atkrīt projekta izstrādes izmaksas, atskaites “Ladam”, varu izvēlēties tieši tādu tehniku, kādu gribu, nevis tādu, kas aizpildīs projekta prasības un tāmes. To saku no pieredzes, jo pērn iegādājāmies jaunu FENDT 828 zirgspēka traktoru. Iegādes laikā firma un dīleris dod savu atlaižu procentu. Turklāt nav galvassāpju par kaut kādām projektu saistībām un birokrātisko pusi. Atliek tikai saistības ar banku, bet arī tur nāks kāds procents nost no pilnās summas,” norāda lauksaimnieks.

Darba rokas vajadzīgas visu gadu

“Kristiņi” vasaras sezonas laikā var nodrošināt darbu līdz desmit strādniekiem. Pastāvīgi strādā seši. Arī tagad saimniecībā var piedāvāt darbu traktoristam palīgstrādniekam, kā arī slaucējai. “Ar strādniekiem gadās visādi. Ir cilvēki, kuri gadiem strādā saimniecībā, bet gadās arī tādi, kuri pastrādā un saprot, ka tas nav priekš viņa. Līdz šim mums bija divas slaucējas, nu palikusi viena. Lai varētu nodrošināt maiņu darbu, vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Tāpēc, ja ir kāds strādāt gribētājs, kurš apzinās, ko nozīmē darbs govju fermā, tad šeit ir darbs. Ja tāds interesents būs, tad sākotnēji darbs varētu būt pēc šāda modeļa: nedēļu nostrādā, tad nedēļa brīva un tā tālāk,” klāsta T. Zariņš.

Pienu gadiem nodod vienam uzņēmumam

Arī “Kristiņi” ir viena no saimniecībām, kas pienu uzticīgi nodod vienam uzņēmumam. No pašiem pirmsākumiem – Valmieras piena ražotnei. Līdz ar pievienošanos pārtikas rūpniecības uzņēmumu grupai “Food Union”, vairāk tiek lietots šis apzīmējums. Svaigpienu saimniecība nodod ilgtermiņa sadarbības līguma ietvaros, kas nodrošina stabilitāti ilgtermiņā. Vienmēr skaidri zināms datums, kurā tiks saņemts atalgojums par nodoto pienu, kas ļauj ērti plānot finanses. Par nodoto pienu tiek saņemti papildu bonusi, kurus, laika gaitā uzkrājot, iespējams izmantot neparedzētu izmaksu segšanai vai ieguldīt zemnieku saimniecības attīstībā. T. Zariņš ir arī viens no tiem, kurš telefonā izmanto “Food Union” “Gudrais Piensaimnieks” aplikāciju, kurā iespējams aplūkot nodotā piena daudzumu, atalgojumu, kā arī datus par piena kvalitāti. Datu analīze ļauj noteikt, kas nepieciešamības gadījumā jāmaina govju uzturā, lai uzlabotu vai saglabātu esošo piena kvalitāti. Saimnieks atzīst, ka prieks censties arī tādēļ, ka nodotā piena rezultāts ir redzams vietējo veikalu plauktos. Visa ģimene ikdienā lieto dažādus “Valmieras piena” produktus.

Saimnieka redzējums

Taujāts par to, vai lauksaimnieks pamanījis kādas izmaiņas, Trapenes pagastam pievienojoties Smiltenes novadam, viņš saka, ka ne. “Līdz šim tāpat vairāk ir sanācis braukt uz Smiltenes pusi, kur saņemu vajadzīgos pakalpojumus. No turienes ir arī vetārsts Agnis Kuprišs, ar kuru sadarbojamies jau ilgus gadus. Priecājamies, ka ir vēl tādi cilvēki – viņš nekad neatsaka palīdzību, ja ir vajadzība, īsā laikā atrod ceļu uz saimniecību. Ja vajag rezerves daļas tehnikai, tad tā ir Valmiera vai Cēsis. Tajā pašā laikā grāmatvede ir Alūksnē, tāpēc arī uz turieni sanāk doties,” tā T. Zariņš.

Saimniecībā līdzdarbojas visa Zariņu ģimene: sieva, mamma Hermīne un visi trīs bērni, kur meitai – 14, dēlam – 12, bet jaunākajai atvasītei – 6 gadi. Arī viņiem ir interese par lauku darbiem. “Mana mamma, kura ir cienījamā vecumā, mums ir liels atbalsts. Viņa joprojām iet uz fermu. Uzrauga teļu, govju veselību. Bet bērniem kā jau bērniem, ir interese par visu, ko viņi redz saimniecībā – par tehniku, lopiem. Arī viņi labprāt rosās līdzi – kādu pabaro, kādam aiznes zāli vai apčubina. Viņiem ir savi darbi. Bērniem īpaši patīk vērot teliņus un ruksīšus. Jā, esam no tiem, kas savām vajadzībām vēl audzē cūkas. Nav daudz. Pašlaik kādas astoņas. Vai kāds no jaunajiem paliks saimniekot, vēl pāragri spriest. Visiem saku, – galvenais izmācīties, pie lauku darbiem jau varēs atgriezties vienmēr,” smej T. Zariņš.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Piena lopkopībā iet līdzi laikam

Kategorijas