Atmodinātā Brantu muiža sola pārsteigumus

2021. gada 9. novembris 08:08

698

Atmodinātā Brantu muiža sola pārsteigumus

Smiltenes novada Brantu muižā, tāpat kā citviet, ziemas tuvums liek manīt ar kailiem koku zariem, vecajā ābeļdārzā koku zaros aizķērušies vien pēdējie sarkanie āboli. Taču senajā muižas ēkā, ko apsaimnieko Ilze Briede un Nauris Zutis, ir omulīgi – deg sveces, virtuvē siltumu izplata lielā malkas krāsns.

Brantu muižā, kur aktīvā tūrisma sezonā dienas laikā reizēm iebrauca pat septiņi lielie tūristu autobusi, šobrīd ir klusi. Saimnieki gaida valdības lēmumu, kas tūrisma un sabiedriskās ēdināšanas jomā būs atļauts pēc 15. novembra.

Ievēro saules pulksteņa
vēstījumu
Abas nozares ierobežojumu dēļ cieš visvairāk, jau daudzkārt dzirdēto apliecina Brantu muižas saimniece Ilze Briede un piebilst, ka šajā jomā strādājošajiem ir jāsaņemas, lai spētu iet uz priekšu un ticēt, ka viss ir kārtībā, jo to gaida arī viņu viesi.
“Cilvēki brauc un meklē vietas, kur šādas sajūtas piedzīvot. Un galu galā nav taču karš,” saka Ilze un izstāsta stāstu par muižas iebraucamā ceļa malā redzamo saules pulksteni, ko izveidojis astronoms Mārtiņš Gills (viņa darbs ir pārsvarā visi Latvijā esošie saules pulksteņi). Lai noteiktu laiku, ir jānostājas uz cipara, kas apzīmē konkrēto gada mēnesi, un, ja spīd saule, tad cilvēka ēna krīt uz laikrādi. Taču simboliski šim saules pulkstenim ir cits vēstījums – dzīvo laimīgs savā laikā, netērē to niekiem, dusmām un citām negatīvām emocijām, jo tas ir tavs laiks, ko nevar nopirkt vai atņemt citiem, tu nezini, uz cik ilgu laiku tev iedoti cilvēki, kuri tev ir blakus, mīli viņus, novērtē viņus. Savukārt latviskās zīmes saules pulksteņa malās skaita tagadējo saimnieku Ilzes un Naura laiku Brantu muižā, līdz pēc 81 gada būs noslēdzies pilns aplis.
“Tad vajadzēs otrādi apgriezt akmens plāksni, uz kuras esam atstājuši savu vēstījumu nākamajām paaudzēm. Mēs nezinām, cik mums būs spēka un cik mums ir iedots laiks Brantu muižā strādāt un saimniekot, bet ticam, ka šī vieta kādam būs svarīga arī tad, kad mēs vairs šeit nebūsim, un nenotiks tā, ka šī vieta aizies nebūtībā,” cer un tic Ilze.
Ilze un Nauris Brantu muižā saimnieko jau četrus gadus, kopš Naura dēls Kārlis izsolē nosolīja Smiltenes novada pašvaldības īpašumu “Brantu skola”. Īpašums joprojām tiek izpirkts, oficiāli viņi ir īpašuma pārvaldītāji, bet īpašnieks vēl ir Smiltenes novada dome.

Panāca to, ka māja pamodās
Bijušās Brantu muižas ēka ir kļuvusi par mājām pieciem cilvēkiem, vismaz tik daudz tur ir pastāvīgo iemītnieku – Ilze, Nauris, Ilzes dēli Mikus un Rūdolfs un Naura tētis Vilnis (pirmais muižas iemītnieks pēc īpašuma izsoles), bet svētkos un vienkārši brīvdienās viņiem piepulcējas radi. Ilzes mazmeitiņai Ancei Brantu muiža ir pasaku valstība, kurā mazā meitene nosvinējusi brīnišķīgas dzimšanas dienas ar šokolādes strūklakām, piepūšamajām atrakcijām un citādām izpriecām.
Pirmais iespaids, ieejot Brantu muižā, ir centieni saprast, vai šī ir dzīvojamā māja vai muzejs, – senatnes aura uzvēdī no katras telpas gan mēbeļu, gan interjera dēļ. Vienā telpas stūrī ir pat ar 1689. gadu datētas kartes kopija, Brantu ezers šajā kartē ir Svētezers, bet Mutulīte – Veļupīte (karte ir Latvijas muižu un parku pētnieces un arhitektes Ilzes Janelis dāvana Brantu muižas saimniekiem, novērtējot viņu pūliņus atdzīvināt šo vietu, par kuras vēsturi publiski pieejamas informācijas ir maz). Savukārt bijusī Brantu skolas zāle, kur ir balti galdi, balti krēsli un balts galda klājums mudina domāt par kafejnīcu.
Tā ir māja, kurā dzīvojam, bet vienlaicīgi tās pirmais stāvs ir atvērts apskatei, proti, Brantu muiža ir tūrisma apskates objekts, bet zālē, kad vēl varēja uzņemt apmeklētājus, tūristi pusdienoja, skaidro namamāte, izrādot telpas.
No muižas laikiem diemžēl gandrīz nekādas lietas nav saglabājušās, senās mēbeles padomju laikā esot sadedzinātas, klīst runas, ka izdevies izglābt vienu krēslu, kas aizvests uz Smilteni. Toties ir stāsts par salauztu izkapti, ko Ilzes un Naura nolīgtie strādnieki atrada vienā no skursteņa cukām, to tīrot. Saimnieku šoku par dīvaino atradumu vēlāk izkliedējusi valodniece un literatūrzinātniece Janīna Kursīte, kura vadījusi semināru Brantu muižā, – senatnē esot bijis ticējums, ka izkapts jāliek skurstenī, lai atbaidītu raganas iekļūt mājā pa dūmvadu.
Daudzviet Brantu muižas telpās “acīs krīt” krāsainas lentītes, iesietas kur nu kurā. Par tām taujāju vispirms, – vai tas ir kāds ticējums vai tradīcija. Ilze teic, ka viņai patīk bantes un sveces, jo tās ienes košumu un mājīgumu telpās.
Kad uz Brantu muižu atbrauc tūristi, saimniece viņiem stāsta, ka ir svarīgi, lai uz īpašumu būtu ceļš, lai būtu sakārtota infrastruktūra, taču pats galvenais ir tas, lai tajā vietā dzīvotu cilvēki.
“Ja nav dzīvs pavards un nav cilvēku, tad arī māja ir nedzīva. Kolhozu laikā Brantos bija veikals, pasts, skola. Pirmo slēdza pastu, tad veikalu un, kad aizslēdza skolu, te palika “mirusī zona”. Desmit gadus Brantu muiža stāvēja mirusi. Kad mēs sākām te dzīvot, māja pamodās, mēs izkustinājām enerģiju, kas šeit snauda, un ienesām kaut ko savu. Vizuāli mēs maz ko esam izmainījuši, es nepārdzīvoju, ka mums nav eiroremonta, lai nepazaudētu kaut ko senajā muižas būtībā. Galvenais, uz ko šobrīd liekam akcentu, ir sakārtot tehniskās lietas, infrastruktūru, jo te bija beigts ūdensvads, kanalizācija, jumts tecēja, pagrabam logi bija izgāzti, bet pašā pagrabā zampa – līdz ceļgalam. Tagad māja dzīvo līdz ar mums, jo, kad cilvēks sāk kaut kur dzīvot, viņš veido ap sevi vietu tādu, kādu viņš to jūt,” stāsta Ilze.
Vēsts, ka Brantu muižai ir jauni apsaimniekotāji, piesaistīja arī bijušās Brantu skolas absolventu ievērību. Itin bieži apskatīt notiekošās pārvērtības ieradušies gan bijušie skolēni, nu jau sievas un vīri ar sirmām galvām, gan viņu bērni, gan bijušo skolotāju paziņas vai tuvinieki. Kāds kungs, Brantu skolas absolvents, Brantu muižā nosvinējis savu 75. dzimšanas dienu un atzinis, ka tas bijis neaizmirstams piedzīvojums ar spēcīgām emocijām.

Decembrī “iedarbinās”
Muižas kārumu līniju
Radīt vietu, kur gūt emocijas un tās baudīt, – tādi ir arī Brantu muižas saimnieku nākotnes sapņi. No tiem pirmais un galvenais ir panākt, lai šī vieta dzīvo, – vai caur Naura sirdsdarbu, pirts lietām, vai caur Ilzes maizes lietām (pirmais, ko, ienākot Brantu muižā, viņi nolēma uzbūvēt, bija plīts un maizes krāsns, kur Ilzei cept maizi), vai caur tūristu un gardu maltīšu cienītāju uzņemšanu, vai caur saimnieču skolu, kas ir Ilzes gadiem ilgi lolots sapnis. Viņas nākotnes vīzija ir Brantu muiža kā sanākšanas vieta, kur tiek celtas godā latviskās tradīcijas un latviskā būtība.
Šobrīd saimniekiem galvenie ienākumu avoti ir tūrisms, kafejnīca Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Pirts skola (akreditēta izglītības iestāde, kas piedāvā apgūt teorētiskās zināšanas par pirtnieka darba specifiku un pirts darba organizāciju, kā arī praktiskās iemaņas un kas darbojas visā Latvijā). Brantu muižā atrodas Pirts skolas administrācija, bet pagalmā tiek būvētas pirtis, kas pērties gribētājus uzņems nākamgad.
Savukārt jau šajos Ziemassvētkos Ilze un Nauris ieplānojuši atvērt jau gandrīz gatavo ražotni bijušajā dzīvokļu namā blakus Brantu muižai. Ražotne ar muižas kārumu līnijas zīmolu piedāvātu uz vietas ceptu maizi, pašu gatavotu kaņepju aizdaru, kūpinātu gaļu un tamlīdzīgi. Jā, tur būs jaunas darbavietas, tāds bijis arī pašvaldības nosacījums, pārdodot šo īpašumu, piebilst Ilze.
Vēl šajā ēkā vasaras sezonā, visticamāk, nedēļu nogalēs, šajā ēkā darbosies vasaras kafejnīca jeb krodziņš. Jau līdz šim garāmbraucēji pa blakus esošo asfaltēto ceļu Smiltene–Rauna iebraukuši Brantu muižā un vaicājuši, var šeit var paēst vai iedzert kafiju.
Pusdienot vai vakariņot Brantu muižā var jau tagad (izņemot vienīgi “lokdauna” laiku) – gan ģimenes, gan nelieli kolektīvi, tikai iepriekš ir jāpiesakās. Tad Ilze izsūta ēdienkartes ar dažādām cenu variācijām, vienojas par uzņemšanas laiku, pati gatavo ēdienus, pati klāj mielasta galdu. Ko tad uz tā liek? Nu, pieprasītākais esot cepetis medus glazūrā, arī kūpinātas kotletes un štovēti kāposti ar melnajām plūmēm.
Tiklīdz beigsies “lokdauns”, Brantu muiža atkal gaidīs ciemiņus, tūristus (“Covid-19” sertifikātam gan tad ir jābūt). Nezinot, kas Latvijā būs atļauts pēc 15. novembra, Ilze šobrīd vēl nevar pateikt, vai izdosies ideja par gaismas mēnesi – decembri, kad sestdienās cilvēki varētu doties pastaigās pa sveču izgaismotu Brantu muižu, skanot mūzikai un cienājoties ar saimnieku piedāvātu zupu un karstajiem dzērieniem. “Vēl mums ir ideja par ledus pirti februārī. Taču šis ir laiks, kad nevar plānot lielus projektus, kuriem iepriekš vajag sagatavoties,” atzīst Ilze.
Vairāk foto no Brantu muižas – www.ziemellatvija.lv.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Atmodinātā Brantu muiža sola pārsteigumus

Kategorijas