Lauku tūrismu bremzē valdības pieņemtie lēmumi

2021. gada 12. novembris 08:08

1610

Lauku tūrismu bremzē valdības pieņemtie lēmumi

Zemnieku saimniecība “Jaun-Ieviņas” Raunas pagastā ir daudznozaru saimniecība, kas nodarbojas ar putnkopību, biškopību, dārzeņu un graudaugu audzēšanu, tūrismu, kā arī kokogļu ražošanu. Ja kādā attīstība tiek bremzēta, tad blakus nozares palīdz noturēties virs ūdens.
“Jaun-Ieviņas” ir īsta latviešu lauku sēta, ko Rudzīšu dzimta saviem spēkiem cēlusi no 1840. gada. Tur saimnieko Uldis un Ineta Rudzīši. Viņi jau ilgus gadus attīsta bioloģisko lauksaimniecību, ražojot ekoloģiskus produktus vietējam pārtikas tirgum. Tūrisma saimniecībā ganās gan savvaļas zirgi, gan govis un sastopami dažādi putni, tur audzē un pārstrādā cidonijas, kopj bites. Kopumā viņi apsaimnieko nepilnus 100 hektārus zemes.
Bez patriotisma un mīlestības pret savu zemi nav iedomājama saimniekošana laukos, taču saimnieku Uldi šajā svētku laikā apbēdina daudzas lietas. “Diemžēl nezinu nevienu jomu, kurā valdībā solītais būtu piepildījies un kur būtu viss kārtībā. Mēs kā tūrisma saimniecība bijām visam paklausīgi, kad nevarēja uzņemt tūristus, tos neuzņēmām. Vasarā noslēdzām vakcinācijas kursu, domājot, ka viss atkal nostāsies savās vietās, bet nekā. Joprojām ir pulcēšanās ierobežojumi, tirgošanās aizliegumi un tamlīdzīgi,” Uldis secina un saka, ja sākumā bija cerība, ka uz Ziemassvētkiem notiks kaut kādi tirdziņi pagastos, tad pēc nupat izskanējušām ziņām šādas cerības nāksies atmest. “Šeit es nedomāju ierastos lielos tirgus plačus, kuri varēs strādāt pie atbilstošu noteikumu pildīšanas, bet gan izbraukuma tirdzniecību, kas tradicionāli noris ap svētku laiku. Kā varam runāt par patriotismu, ja tantiņām, kuras ada zeķes, cimdus vai vēlas pārdot burciņu medus, šāda iespēja tiek liegta? Kur loģika, ārā izbraukuma tirdzniecība nedrīkst notikt, bet pie veikaliem “Lidl” vai citām cilvēku iecienītām vietām drūzmēšanās rindās joprojām notiek? Arī mēs bijām iecerējuši doties uz šādiem tirdziņiem ar savu piedāvājumu. Bēdīgi, ka arī šogad nebūs tādas iespējas, tāpat kā pagājušā gada nogalē,” ar skumīgu piesitienu klāsta Uldis.

Pievēršas vistkopībai
Savā laikā saimniecībā bijuši dažādi eksotiski putni, vairāk apskatei, bet pēdējos gados “Jaun-Ieviņās” pievērsušies dējējvistu ganāmpulka uzturēšanai. Patlaban saimniecībā ir ap 600 mājputnu – dažādu šķirņu dējējvistas. Dienā var ievākt ap 250 līdz 300 olām, tas ir labs rādītājs. Turklāt saimnieki padomājuši arī par to, lai ziemā vistu ražība nemazinātos. Proti, tad olas sāks dēt jaunputni. “Produkciju piegādājam galvenokārt uz Rīgu. Pats reizi nedēļā braucu un visu izvadāju. Tie ir ekoveikaliņi un tiešā tirdzniecība Rīgā, kā arī Cēsīs,” klāsta saimnieks Uldis un piebilst, ka tiešās tirdzniecības pulciņam Cēsīs vienu brīdi nav klājies viegli, bet, pateicoties šādas kustības entuziastei Signei Jānelsiņai, ir izdevies visas krīzes pārvarēt un tā darbojas joprojām. Proti, šādas tirgošanās princips ir šāds: pircējs var iepazīties ar zemnieku un mājražotāju sarakstu, kurā minēts produktu sortiments. Pircējam vien atliek pieteikt vēlamos produktus un to daudzumu. Mājražotājs var būt drošs, kādos apjomos produktu sagatavot un piegādāt patērētājiem.

Permakultūras piemērs
“Jaun-ieviņās” vistas dzīvo brīvās turēšanas apstākļos un ir tā saucamās laimīgās vistas, kuras mielojas ar bioloģisko barību. Tām atvēlēta vairāk nekā pushektāra platība, kur putni labprātāk paknābā zālīti un kukainīšus nekā kviešu graudus. Bet piegulošajā teritorijā ir liels šķūnis, kurš savā laikā pārbūvēts un pārtapis par vistu kūti. “Bet mums ir arī vasaras teritorija vistām, tad putni ganās turpat, kur aug cidonijas. Tas ir tāds permakultūras variants. Sākotnēji izmēģinājām to kā eksperimentu, un viss izdevās. Mūsu doma bija tāda, ka putni palīdz izravēt cidonijas, rušinoties ap krūmiem. Pašas cidonijas tie neēd, bet meklē kukainīšus un zālīti. Savukārt augi pieņemas spēkā, jo arī tiem patīk, ja apkārt čubinās. Protas, nav jau tā, ka tikai paļaujamies uz putniem, arī cilvēkam jāpieliek sava roka, lai cidonijas padotos,” atzīst Uldis un skaidro, ka šādai pieejai ir arī otrs ieguvums – tas ir dabīgs veids, kā cīnīties ar plēsējiem vanagiem. Putni var zem cidoniju krūmiem paslēpties, jo, lai vanags tiktu pie pusdienām, tam vajag klajāku vietu. Šajā gadījumā vanagam medības var izvērsties nesekmīgākas, bet putniem lielākas iespējas izdzīvot.
Vienā teikumā varētu skaidrot, ka permakultūra ir vieda dzīvošana un saimniekošana, ejot kopsolī ar dabu, nevis cīnoties pret to. Tas nozīmē dzīvot atbilstoši esošajiem apstākļiem un izmantot to, kas ir dots, lieki nešķērdējot dabas resursus, laiku un, jā, arī naudu.
No cidonijām top dažādi našķi – cidoniju sukādes, sulas, marmelāde, sīrups, cidonijas sīrupā. Saimniecībā ievāc liepziedu tēju, medu, gatavo ābolu čipsus un sezonas laikā realizē pašu audzētus dārzeņus, lauku pupas un daudz ko citu. “Cidonijas jau ir dabīgākais vitamīns, kādu vien mēs, latvieši, varam iedomāties.”

Kāpēc saimniekot bioloģiski
Iepazīstot dažādu saimniecību pieredzi, nereti nākas uzklausīt zemniekus, kuri saka, ka bioloģisks produkts – tas jau tikai tāds mārketinga triks vien ir, veids, kā savu produktu tirgot par nepamatoti augstu cenu. Uldis tam noteikti nepiekrīt. “Vajadzētu aizdomāties par to, vai esi lauksaimnieks tikai naudas dēļ, vai tomēr vēlies audzēt produkciju, ko ēdīsi pats, tava ģimene un draugi. Jā, es saprotu, ka ar ķīmiju var izaudzēt lielākus dārzeņus un gūt labāku ražu un līdz ar to nopelnīt lielāku naudu, bet vai tas būs pats labākais dabai un cilvēkam? Tas visiem ir zināms, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana uz laukiem ir palielinājusies un turpina augt. Un tas vistiešākajā veidā ietekmē arī bites. Ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par kukaiņiem un dzīvniekiem, kas ir apkārt. Ja sākam domāt par to, kas notiek ar kukainīšiem, putniem un citiem dzīvniekiem, kas dzīvo pie lauka, kas ir nomiglots, tad varam saprast, kāpēc, piemēram, vairs nedzied lakstīgalas. Jāpadomā arī par nākamajām paaudzēm, vai viņiem būs kāds ķīmijas neskarts zemes pleķītis,” uzsver Uldis.
Jāpiemin ka saimniecībā patlaban ir padsmit bišu stropi, kuros pa vasaru čakli pastrādājušas bišu saimes. Medus ir paredzēts vairāk savām vajadzībām, kā arī pastāvīgajiem klientiem, kas to pieprasa un zina produkta vērtību.
Zināms ka subsīdijas bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir nedaudz lielākas, un ir arī citi maksājumi, kas bioloģiskajiem ir nedaudz lielāki. “Ja tā pragmatiski paskatās uz to visu, tad redzams, ka tiek diezgan skaļi teikts, ka bioloģiskajām saimniecībām maksā lielākas subsīdijas, bet, papētot subsīdiju sadalījumu lauksaimniecībā, bioloģiskajiem lauksaimniekiem tiek vien piektā daļa. Un teikt, ka bioloģiskos lauksaimniekus subsidējam uz pārējo rēķina, ir nepatiesi, jo skaitļi rāda, ka pamatā subsīdijas tiek lielajiem ražotājiem. Noteikti nevar apgalvot, ka bioloģiskie lauksaimnieki strādā tikai subsīdiju dēļ. Es nezinu nevienu, kurš varētu izdzīvot tikai no subsīdijām. Ja cilvēki vēlas izveidot bioloģisku saimniecību tikai tāpēc, ka tad saņems nedaudz lielākas subsīdijas, un domā, ka tā ir liela peļņa, tad es varu pateikt uzreiz, ka tā nav, lai cilvēkiem nebūtu jāviļas. Jā, bioloģiskajam saimniekam subsīdijas palīdz, bet tā nav peļņa, jo par augsni ir jārūpējas un zemei jādod atpakaļ,” savā redzējumā dalās Uldis.

Uzņem krietni mazāk viesu
“Jaun-ieviņās” ir iespēja izmantot arī viesu namu, kas paredzēts līdz pat 25 viesu izmitināšanai. Līdz ar ierobežojumiem tādā skaitā ciemiņus uzņemt nesanāk jau divus gadus. “Kas tad ir vien divas mājsaimniecības? Vai kopā pulcēšanās līdz desmit cilvēkiem. Cilvēki par nevar normāli dzimšanas dienu nosvinēt, ja jubilejā vēlas satikt visus savus tuvākos, kur nu vispār runāt par kāzām. Ir cilvēki, kas, sākoties ierobežojumiem gada sākumā, šo procesu atlika uz rudeni cerībā, ka ģimenes godus varēs atzīmēt kā nākas. Bet nekā, jauni ierobežojumi klāt. Cik ilgi tas viss turpināsies, neviens nezina,” raustot plecus saka saimnieks un min, ka vasarā “Jaun-Ieviņās” pabijuši arī tūristi – kā vietējie, tā no kaimiņzemēm, taču apmeklējumu skaits bijis krietni, krietni mazāks, kā lauku sēta bija pieredzējusi redzēt laikā pirms pandēmijas.
“Jaun-Ieviņās” ir arī tradicionālā latviskā pirts. Saimnieks Uldis arī pats ir sertificēts pirtnieks – pārzina pirtī iešanas tradīcijas un pirts procedūras. Viņš ir arī biedrības “Latvijas pirtnieku savienība” valdes priekšsēdētājs. “Savā laikā pirts cienītājiem varējām piedāvāt iespēju nopērties liepas koka pirtiņā un izbaudīt masāžas vannas ūdens priekus. Tagad pirtnieki strādāt nevar. Valdības lēmumi paredz, ka pirtī drīkst atrasties mājsaimniecības locekļi, bet pirtnieki strādāt nevar. Ja kāds atbrauc uz pirti, izdalu slotiņas, izstāstu būtiskāko par pēršanās procesu. Tā teikt, instruēju, lai iešanai pirtī būtu lielāka pievienotā vērtība – kā saistībā ar relaksāciju, tā vispārējās veselības uzlabošanu. Protams, runāšana ir viens, bet to nekādā ziņā nevar salīdzināt ar pirts rituālu pirtnieka pavadībā,” saka Uldis.
Kā stāsta Uldis, Latvijas mērogā ļoti svarīgs ir tūrisma mītņu “Zaļais sertifikāts”, kas ir vides kvalitātes zīme un apliecina, ka tūrisma uzņēmums saimnieko videi draudzīgi. Nākamajā līmenī jau ir Eiropas Savienības videi draudzīgas tūrisma mītnes kvalitātes zīme “Ekopuķīte”. “Tas prasa uzskaitīt gan mazgāšanas līdzekļus, kas tiek izmantoti veļas mazgāšanai, gan dažādus tīrīšanas līdzekļus viesu māju uzkopšanai. Jāsaprot, ka tie nevar būt ķīmiski līdzekļi, kas atstāj lielu nospiedumu dabā.
Vides veselības saimē ir zemnieku saimniecības, kas apvieno bioloģisko lauksaimniecību un apkārtējās vides resursu saglabāšanu ar veselību nostiprinošu pakalpojumu sniegšanu un veselīgam uzturam svarīgu produktu ražošanu,” viņš skaidro. Viņiem piešķirta preču zīme “Latvijas ekoprodukts”, tas ir sertifikāts par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības prasībām. Savukārt Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās lauksaimniecības logo apliecina atbilstību ES bioloģiskās lauksaimniecības regulas prasībām. Sertifikāti ir svarīgi, jo pierāda, ka ne vien viņi vienīgie domā, ka saimnieko dabai draudzīgi, bet to, kā tiek saimniekots, uzrauga dažādas institūcijas. “Tas ir kā skats no malas, kas mums kā lauksaimniekiem ir svarīgi,” viņš papildina.

Paaudžu pēctecība
saimniecībā būs
Bioloģiskajās saimniecībās netiek izmantoti augu aizsardzības līdzekļi, bet augi tiek vairāk rušināti. Līdz ar to sanāk, ka vairāk vajadzīgs roku un tehnikas darbs. Liels palīgs saimniecības darbos ir dēls Matīss, kurš ar interesei un entuziasmu iesaistās visā, kam ķeras klāt. Tiesa, viņam daudz laika aizņem arī studijas. Jaunietis mācās Rīgas Tehniskās universitātes Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātē, studiju programmā Aviācijas transports. Tas skan visai sarežģīti, bet viņu interesē, jo studijas ir aizraujošas.
“Paši saviem spēkiem darām visu, ko varam. Rezultātā sanāk, ka darbs ir ieguldīts vairāk, produkts ir kvalitatīvāks, bet, skatoties pēc tonnāžas, produkts diemžēl nesanāk vērtīgāks. Jau vairākus gadus saimniekošanu optimizējam, kaut gan varētu izdarīt vairāk, bet vienkārši nav darbaspēka. Bioloģiskajam saimniekam ir jābūt zinošam, jābūt visos procesos iekšā, jāsaprot, kas notiek. Konvenciālais lauksaimnieks, saprotot, ka laukā kaut kas īsti nav tā kā vajag, konsultējas ar speciālistiem, uzkaisa minerālmēslus vai nomiglo, un viss ir kārtībā. Bioloģiskā saimniecībā tā nenotiek, mums ir jādomā divus gadus uz priekšu, lai zemē būtu nepieciešamās vielas, lai augi justos labi. Ir jāievēro augu seka. Bioloģiskais lauksaimnieks nevar sākt saimniekot uzreiz vienā dienā, tas ir pakāpenisks process, kamēr saproti un iemācies,” uzskata saimnieks un, turpinot iepriekš pieminēto par dēlu, cer, ka pēctecība lauku sētā noteikti būs, bet šobrīd bērni studē un apgūst zināšanas sev tīkamākajās nozarēs. Tā, piemēram, meita Marta šobrīd ir prom Anglijā, kur studē Londonas Impērijas koledžā, kas ir publiska uz pētniecību orientēta universitāte Apvienotajā Karalistē, ar tehnisko un dabaszinātņu novirzienu.

+ 1

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Lauku tūrismu bremzē valdības pieņemtie lēmumi

Kategorijas