Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Pārtikas ražošanā atrod pielietojumu cukurbietēm

Ilze Fedotova
Laikraksta arhīvs

2021. gada 26. novembris 08:14

585
Pārtikas ražošanā atrod pielietojumu cukurbietēm

Vivita un Modris Posses Ērģemes pagastā audzē un pārstrādā cukurbietes. No nelielām platībām viņam izdevies novākt vairāk nekā četras tonnas cukurbiešu.
Viņi cukurbietes audzē divus gadus, uzsverot, ka viss šobrīd norit eksperimenta kārtā. Vivita un Modris zināšanas un pieredzi cukurbiešu lauciņā krāj pamazām. “Daudzi cilvēki atminas, ka sīrups savulaik ir vārīts, bet par visu procesu spēj pastāstīt tikai ļoti vispārināti. Mēs uzklausām un uz iegūtās informācijas bāzes veidojam savu pieredzi,” iesāk Modris.

Uz kādu laiku pa Ērģemes pusi
Modris ir bijušais valcēnietis. Viņam mamma arī tagad dzīvo Valkā. Pēc skolas devies prom uz Rīgu, kur mācījies, strādājis un dzīvojis. Pēdējos gados abi ar sievu apmetušies Ādažos. Viņš ir grāmatvedis, bet Vivita strādā pārtikas ražošanas uzņēmumā SIA “Lat Eko FooD”, tas plašāk pazīstams ar zīmolu “Rūdolfs”, kas specializējies bioloģiskās pārtikas ražošanā. Šobrīd ir atrasts laiks, lai ievilktu elpu laukos un tiktu galā ar veicamajiem darbiem.
“Mums tas stāsts ir interesants. Kad pirms dažiem gadiem sākās pirmās dižķibeles, domāju, kādu blakus nozari vēl varētu attīstīt. Interneta forumā cilvēki izteicās, ka jāaudzē cukurbietes, jo Latvijā cukuru vairs neražo. Šī doma man kaut kā bija iekritusi prātā. Savulaik iegādājos biešu sēklas (tās gan vajadzēja labi pameklēt, jo Latvijā nav daudz mazumtirgotāju, kas piedāvā cukurbiešu sēklas), tad pie mammas mazdārziņā iesēju trīs vadziņas. Rudenī novācu ražu. Bietes pārstrādāju sīrupā. Rezultāts izrādījās ļoti labs. Paši mielojāmies ar cukurbiešu sīrupu, palika arī pāri, tad iedevām pagaršot draugiem, bet pēc kāda laika sāka zvanīt arī sveši cilvēki. Nebija jau vairs ko piedāvāt,” atminas Modris un turpina: “Un tad pirms pāris gadiem sieva saka, – pamatdarbs, kas viņai bija uz to brīdi, esot apnicis. Saku, man ir biznesa ideja, kas varētu aiziet tautās, tikai jāstrādā.”
Modris neslēpj, ka uzsākt jaunu ražošanu bez finansiālā atbalsta ir grūti, tāpēc izklāstījuši savu ideju un vērsušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), kur guvuši līdzfinansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai. “Pirms diviem gadiem iepazinos ar Ērģemes pagasta pārvaldes vadītāju Pēteri Pētersonu, viņš izrādīja telpas, kur varētu ierīkot nelielu ražotni. Mums tas variants derēja, tāpēc palikām par labu Ērģemei. Pēc gada saņēmām grantu no NVA, sākām iekārtot telpas. Paralēli skatījām variantus zemes gabalam, kur audzēt cukurbietes, arī tādu izdevās atrast Ērģemē. Tā soli pa solim pie tā visa nonācām,” atsauc atmiņā Modris.
Lai gan tagad abiem ir arī citi pamatdarbi, viņiem radusies iespēja paņemt pauzīti no tiem un pievērsties cukurbiešu pārstrādes darbiem. “Kādu laiku esam Ērģemē. Cukurbietes jāpārstrādā trīs mēnešos, pēc tam sāk zust kvalitāte. Ja kas paliks pāri, tad zemnieki ir priecīgi paņemt. Arī lopbarībā cukurbietēm ir liela vērtība, govis dodot vairāk piena,” klāsta Modris un uzsver, ka cukurbiešu audzēšana galvenokārt ir sievas rūpals, viņa ir galvenā darītāja. “Esmu vairāk organizētājs un runātājs,” smej Modris, kurš, protams, līdz­iesaistījies praktiski visos uzdevumos. “Par vietējiem neesam vēl kļuvuši, bet Ērģemē mums patīk. Līdz šim vairāk braucām pa brīvdienām, jo cukurbietes bija arī jāravē,” uzsver Modris, kurš pieļauj domu, ka tālākā nākotnē varētu pat pārcelties uz laukiem pavisam. “Nekad neko nevar zināt, kā dzīvē viss iegrozās,” viņš saka.
Specifiska kultūra
Modris zina, ka cukurbiešu ražas apjomu spēcīgi ietekmē specifiskie klimatiskie apstākļi. Cukurbiešu veģetācijas periods ir seši mēneši, no lauka tās novāktas vien novembra pirmajā pusē. “Lai cukurbietes būtu derīgas pārstrādei, tām jābūt pilnībā nobriedušām, ja tā var teikt. Ātrāk ražu nevācam kā oktobra beigās, novembra sākumā. Tas ir laikā, kad ar tehniku uz lauka jau ir pavisam grūti tikt,” iesāk Modris un pastāsta, ka pirmajā gadā cukurbietēm tika atvēlēta mazāka platība nekā šogad. Viņš norāda, ka cukurbietes sētas zemē, kur ilgu laiku nekas nebija darīts, proti, kas attiecas uz kultūraugu audzēšanu. “Uzarām atvēlēto platību, kas varētu būt kāda ceturtdaļa no hektāra. Viss izauga. Var teikt, ka pat pārsteidzoši labi. Raža bija necerēti liela. Domājams, ka nākamgad būs vēl labāka, zeme būs jau iestrādāta,” pamato Modris.

Galaprodukts –
cukurbiešu sīrups
Tas, ko viņi iegūst no cukurbietēm, ir cukurbiešu sīrups. Aprīkojums, lai mājās pie tā tiktu, ir vienkāršs, jo galvenokārt ir vajadzīga kāpostu ēvele, duršlaks un katls. “Jaunais, kā zināms, ir labi aizmirsts vecais. Cukurbiešu sīrups ir saldais našķis, kas bija labi pazīstams pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās,” paskaidro Modris. Lai tiktu pie galarezultāta, process ir laikietilpīgs. Bietes pirms apstrādes rūpīgi nomazgā, sarīvē skaidiņās, aplej ar karstu ūdeni, nospiež, iegūto sulu tvaicē. Pēc attiecīga laika un pēcapstrādes rezultātā iegūst tumšas krāsas sīrupu, kura garša ir īpatnēja, kā karameļu.
Tie, kas pagaršojuši, teic, ka sīrups pēc garšas atgādina šķidru cukurgailīti, bet vecākās paaudzes cilvēkiem ir citas asociācijas. Viņiem tā ir bērnības garša, ko pazinuši pirms daudziem gadiem. Modrim un Vivitai reklāma nav vajadzīga, cukurbiešu sīrupu iecienījuši draugi un paziņu loks, tā teikt, pārsvarā savējie, draugi, kas saprot tā vērtību. Bet viņu produkciju ir iepazinis krietni plašāks cilvēku loks. “Mēs praktizējam tiešo tirdzniecību, un sīrups ir saņēmis labas atsauksmes no klientiem, kas saved kopā ar jauniem klientiem. Mēs šobrīd kārtojam formalitātes, lai kļūtu par ražotājiem un tad varētu startēt arī tirdziņos. Tas viegli nenāk, bet nav neiespējami.  Šobrīd esam ceļa sākumā, tāpēc eksperimentējam. Tā biete viegli rokās nedodas. Šobrīd mūsu mērķis ir niansēti apgūt sīrupa ražošanu un tad jau padomā pievērsties produktiem uz sīrupa bāzes. Negribas neko teikt pirms laika. Nereti ir tā, ka jaunie uzņēmēji, tikko iesākuši ko darīt, plaši izreklamējas. Bet kas notiek pēc kāda laika, kur tad palika? Nav vairs nekā, izčabēja,” pārdomās dalās Modris.
Cukurbiešu sīrups ir bijis pieprasīts visos laikos. Lai gan tagad cukuru var nopirkt neierobežotā daudzumā visos pārtikas veikalos, pēckara gados cukurs veikalos nebija nopērkams un skaitījās nepieejams dārgums, bet arī tad dzīvi saldināt vajadzēja, tāpēc visās lauku mājās audzēja cukurbietes un vārīja sīrupu.
Mūsdienu virtuvēs to var izmantot kā saldinātāju, turklāt jāpatur prātā, ka cukurbietēs esošā melase satur B grupas vitamīnus, kāliju, kalciju, dzelzi un magniju – visu, kas nepieciešams sirds un asinsvadu sistēmai, imunitātei. Cukurbiešu sīrupu var lietot ne tikai pie tējas vai kafijas, bet arī gatavojot karameles (patlaban ir modē mājās gatavotās konfektes). “Mēs to lietojam praktiski visur – ēdam, dzeram kafiju, ziežam uz maizes, pankūkām, vafelēm, liekam pie putras, svaigiem salātiem, karamelizējam ceptos produktus, piešaujam pie šķovētiem kāpostiem, lietojam konditorejā. Paziņu lokā ir kāds kungs, kurš aizraujas ar grilēšanu, viņš šo sīrupu izmanto gaļas marinēšanai. Iznākot smeķīģi,” tā Modris.
Kategorijas

Kategorijas