Jaunais uzņēmējs apzinās lielo atbildības nastu un turpmāk strādās ar mērķi augt un attīstīties

2021. gada 26. novembris 08:14

1271

Jaunais uzņēmējs apzinās lielo atbildības nastu un turpmāk strādās ar mērķi augt un attīstīties

Šopavasar daudziem valcēniešiem skumjās sažņaudzās sirds, mūžības ceļā pavadot vietējo uzņēmēju Rutu Hommiku, kuru vairākums sauca par Rutiņu. Tas tāpēc, ka viņa bija ļoti sirsnīgs, atsaucīgs un saprotošs cilvēks, bet ar stingru roku ilgus gadus veiksmīgi vadīja savu uzņēmumu. SIA “Rozi” sniedza sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu abās Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas ēkās, kā arī saimniekoja kafejnīcā “Līra” un kafejnīcā bijušās poliklīnikas telpās. Šī kafejnīca rūpējas arī par Latvijas Sarkanā Krusta sociālās aprūpes nama “Valka” iemītnieku ēdināšanu. Daudziem radās pamatots jautājums, kurš turpinās vadīt un sniegt sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus, jo nav noslēpums, ka mazpilsētā ar šo rūpalu nodarbojas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi vietējie uzņēmēji. Turklāt bērnu regulāra ēdināšana nav nekāda joka lieta, tāpēc šis jautājums bija jārisina, kā tautā saka, uz karstām pēdām.
Daudziem par lielu izbrīnu uzreiz pēc bērēm uz dzīvi Latvijā pēc ilgiem prombūtnes gadiem atgriezās Rutiņas vecākais mazdēls Uvis Glaveckis. Vienojoties ar ģimeni un galvenokārt jau savu tēti – Rutiņas dēlu Andi, kas juridiski ir uzņēmuma īpašnieks, ‒ Uvis kļuva par savas vecmāmiņas jeb babas, kā pats viņu dēvē, uzņēmuma vadītāju.
Ar Uvi tikāmies zīmīgā laikā – dienu pirms Latvijas 103. dzimšanas dienas. Šī intervija tiek publicēta četras dienas pirms Rutiņas 70 gadu jubilejas, kuru kuplā ģimene svinētu 30. novembrī. Diemžēl liktenim labpatikās izjaukt šos plānus, bet Uvis ir apņēmies nākamgad Valkas pilsētas kultūras namā noorganizēt piemiņas vakaru savai mīļajai vecmāmiņai, aicinot visus cilvēkus, kuri viņu pazina un joprojām piemin labiem vārdiem. Šoruden šī iecere neīstenosies, jo Uvis atklāti teic, ka zaudējuma sāpes vēl ir pārāk plosošas un nežēlīgas. Taču nebaidos teikt, ka viņš jau ir paspējis savai babai tur debesīs nodrošināt mierīgu sirdi, jo te uz zemes viss notiek, kā tam jānotiek. Par to visu sarunā ar U. Glavecki.

- Pieļauju, ka daudzi par tevi neko nezina. Lai kliedētu šo neziņu, vispirms iepazīstini ar sevi!
- Esmu Rutiņas mazdēls, vecākais no viņas mazbērniem. Man vēl ir brālis Miks. Man ir 34 gadi, bet jaunībā aizbraucu prom no Latvijas. Sākumā dzīvoju Īrijā, bet pēc tam septiņus gadus nodzīvoju Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Man ir iegūta uzņēmējdarbības pieredze, esmu strādājis arī algotu darbu. Oslo biju lielākā ātrās ēdināšanas uzņēmuma “McDonald’s” vadītājs. Vadīju divdesmit darbinieku lielu kolektīvu. Jāteic, ka diezgan ātri apguvu norvēģu valodu, kā arī ļoti ātri iedzīvojos šajā valstī. Norvēģija ir skarba, izaicinoša un multikulturāla zeme. Oslo ir pilnīgi citādāka nekā Rīga. Tur ir pavisam cits dzīves ātrums. Teikšu atklāti, pirms tam ne vienreiz vien mums ir bijušas sarunas par to, ja kādreiz kaut kas notiks ar Rutiņu. Mans tēvs vienmēr teica, ka pie šāda iznākuma, kādu nu esam piedzīvojuši, uzņēmums būs jāpārdod. Šādās reizēs vienmēr strikti teicu, ka nekad dzīvē to nepieļaušu. Visu, ko šeit baba ir ieguldījusi, nevar tā vienkārši kādam atdot. Un tad notika šī nelaime. Mums visiem vajadzēja kādu laiku, lai attaptos, bet joprojām es vēl neesmu ticis pāri šim zaudējumam. Es zināju to, ka braukšu uz Latviju un turpināšu šo darbu.

- Tātad tev šis lēmums atgriezties Latvijā neuzkrita kā sniegs uz galvas?
- Ja to tā varētu teikt, tad sniegu uz galvas saistu ar to, ka man Oslo bija jāatstāj savs septiņus gadus vecais dēls Dāvids. Viņš tur jau mācās skolā, iet otrajā klasē. Dēla mamma Kristīne ir latviete. Pēc pāris nedēļām puika būs pie manis. Mana ģimene zināja, kas ir mana babiņa. Ir jāpaiet laikam, jo bērnu nevar tā izraut laukā no ierastās vides tik ātri, kā to izdarīju pats ar sevi. Es spēju jaunajos apstākļos adaptēties ļoti ātri. Protams, katru dienu es domāju par savu bērnu, par viņa labklājību. Lai cik tas nebūtu bēdīgi, Norvēģija spēj bērniem sniegt citus, daudzkārt labākus apstākļus, nekā tas diemžēl ir Latvijā. Tā tas ir. Uzskatu, ka arī izglītības sistēma Norvēģijā ir daudz attīstītāka un sakārtotāka, jo tur bērni uz skolu iet ar prieku. Tie ir iemesli, kāpēc puika dzīvo tur, nevis te. Man ir ar ko salīdzināt, jo esmu beidzis Valmieras Pārgaujas ģimnāziju. Pēc tam Transporta un sakaru institūtā iesāku studēt loģistikas vadību, bet diemžēl studijas nepabeidzu.

- Pēc tik ilgas prombūtnes tev te – Latvijā – nav grūti? Latvija nav par šauru un par mazu?
- Man tad jājautā – kas ir grūti. Jāteic, ka man vispirms vajadzēja piebremzēt savu dzīvošanas un darbošanās ātrumu, atmest savas manieres. Dzīvojot galvaspilsētā, ir citi nosacījumi un izdzīvošanas principi. Dzīvojot te, man vairāk ir jāveic saimnieciskie darbi un jāmēģina sastrādāties ar visiem darbiniekiem. Norvēģijā strādāju ar darbiniekiem, kuru vidējais vecums bija no astoņpadsmit līdz divdesmit gadiem. Te darbinieku vidējais vecums ir divas reizes lielāks. Tā bija lielākā adaptācija, kas man pašam bija vajadzīga. Godīgi, reizēm es nespēju ar to tikt galā. Taču esmu tāds cilvēks, kurš jūtas dzīvs un elpo tad, ja ir adrenalīns. Ja ir jārisina kāda problēma, tas mani dara tikai dzīvāku. Jau tagad darbojamies četrās vietās, bet es jums apsolu – būs vēl! Es negribu apstāties – mēs tikai augsim un parādīsim, kas ir kas. Vispirms ir jāsakārto un jānostabilizē visas šīs četras vietas, bet pēc tam radīsies arī jauni projekti. Spēks un vēlēšanās man ir.

- Kādu tu atceries savu vecmāmiņu Rutu?
- Mana vecmamma bija garīgi un fiziski spēcīgākais cilvēks, kādu es vispār zināju. Taču aiz ārējā stipruma slēpās ļoti liela labsirdība. Es otru tādu cilvēku nezinu – mazā pilsētiņā pēc sevis atstāt salīdzinoši tik lielu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu, tas, manuprāt, ir unikāls gadījums. Atceros, ka savu pirmo kafejnīcu, kas tolaik saucās “Sāre”, Rutiņa atvēra, kad viņai bija vairāk nekā četrdesmit gadu. Par to es viņu apbrīnoju, jo lielākoties tikai jaunības dullumā un maksimālismā var tādus kalnus gāzt. Baba kā rūķītis palēnām, klusi visu izdarīja un pēc tam ar slotiņu aiz sevis visu noslaucīja, lai paliek tīrs un kārtīgs. Tās pēdas, ko mana vecmamma te ir atstājusi un pa kurām man jāturpina iet, man uzliek milzīgu atbildību. Iespējams, ka man pagaidām neviens vēl neko acīs nesaka, bet es pats zinu, kādu atbildības nastu esmu uzņēmies. Zinu, ka mani salīdzinās ar Rutiņu, bet lai dara to. Taču uzreiz varu pateikt – turpmāk nekas nebūs tā, kā bija, viss noteikti būs citādāk. Uzskatu, ka cilvēkiem jebkurā vecumā jāspēj pielāgoties, adaptēties un izmēģināt jaunas lietas. Ja to nespēj, tad ir ziepes. Teikšu, ka neesmu ļauns un rupjš cilvēks. Vienmēr visiem saku – esi labs pret citiem cilvēkiem, tad citi būs labi pret tevi pašu. Tas man arī no vecmammas. Dienas beigās savelkot bilanci, saprotu, ka cilvēcība ir bijusi pati svarīgākā lieta.

- Vai ikdienā sastopies ar grūtībām?
- Grūts man te nav nekas. Jā, es reizēm pārdzīvoju par kaut ko, bet ar to visu var tikt galā, jo zinu, kā vārdā to daru.

- Droši vien, ka atceries savu pirmo darba dienu vecmammas radītajā uzņēmumā.
- Tas bija 10. jūnijs. Pēc vecmammas aiziešanas vēl bija bloķēti bankas konti. Mums visas darbības bija jāveic skaidrā naudā. Mans rekords – sešās darba dienās es trīspadsmit reizes ar auto braucu uz Valmieru, lai iepirktos vairumtirdzniecības bāzē. Reizēm uz turieni braucu trīs reizes dienā. Sākumā tik tiešām jutos kā sagādnieks, paralēli cenšoties uzturēt kārtībā arī citas lietas. Katrā no uzņēmuma četrām vietām ir sava vibrācija, sava aura, un tas man viss bija jāuztver. Darbinieki arī ļoti pārdzīvoja notikušo, ar to man bija jārēķinās. Teikšu godīgi, es katru dienu eju uz kapiem pie babas. Citu dienu man ir vieglāk, citu – smagāk. Ja ir neizturami smagi, braucu uz mežu, kur kliedzu un raudu. Pēc puikas piedzimšanas un babas negaidītās aiziešanas esmu kļuvis emocionāls cilvēks.

- Kāpēc tavs tētis Andis neuzņēmās šo pienākumu? Viņš tomēr vairāk pārzina Latvijas biznesa vidi, Valkas specifiku un apstākļus.
- Mans tētis nav zaķpastala. Viņš ir mans lielākais dzīves elks. Abi ar manu vecmammu. Mammīte ir mammīte. Tā man vienmēr būs pirmajā vietā. Un mans puika. Andis ar gadiem ir kļuvis par labsirdīgu opīti. Viņš ir cilvēks ar ļoti labu un mīkstu sirsniņu. Taču šajā vidē reizēm tā labā sirsniņa un emocijas ir jānoliek pie malas. Nav jābūt briesmīgi stingram, bet ir jāmāk pateikt, ja nepieciešams, stingrāks vārds. Tētim ar to ir grūti. Viņš nesen bija atbraucis kārtot mantojuma lietas. Pēc kāda laika jautāju, kad viņš brauks projām. Tētim teicu, lai viņš man netraucē darīt manu darbu. Braucot uz darbu, tētis piezvana un uztaisa man dullu galvu. Viņam teicu: “Tēti, mīļais, pēdējo reizi tev saku – liec man mieru un ļauj man darīt darbu. Sakārto savas darīšanas, kas jāsakārto, un uz redzēšanos!” Tētim jāspēj paiet malā un man uzticēties, jo divi lauvas viena laukumā neizdzīvos. Tā nu tas ir! Tētis to saprot, jo zina, ka esmu jaudīgs un ne no kā nebaidos, jo lietas risinu, vadoties pēc faktiem, nevis emocijām. Taču vēlreiz uzsveru – tētis un baba ir mani lielākie elki.

- Tu naktīs guli normāli vai nepārtraukti galvā risini ar šo biznesu saistītās lietas un situācijas?
- Guļu normāli. Reizēm pēc saspringtas dienas ir grūti aizmigt.

- Kur tu dzīvo?
- Pašlaik dzīvoju gan Valkā, gan Valmierā. Valkas pagasta Lugažos esmu nopircis savu māju, tā saucamo Gulbīšu māju – nepabeigtu ķieģeļu ēku. Te man ir saknes, un te arī esmu gatavs dzīvot. Valka vienmēr manā sirdī ir bijusi manējā. Te esmu dzimis, pirmos divus dzīves gadus audzis un katru vasaru dzīvoju Valkā. Puse manu draugu ir valcēnieši.

- Kur tu pats pusdieno?
- Kā nu kuro reizi, bet visās četrās vietās. Atbraucot uz šejieni, svēru 94 kilogramus. Pēc pusotra mēneša svēru jau 98 kilogramus. Tagad sekoju līdzi savai ēdienkartei, lai atgūtu ierasto svaru. Mums ir ļoti labas pavāres, kas gatavo izcili garšīgu ēdienu. Nepārtraukti uzsveru, ka bērniem ir jābūt paēdušiem un apmierinātiem ar ēdiena garšu un kvalitāti. Man bērni ir paši svarīgākie, un kapeiciņas uz viņiem netaupām. To esmu mēģinājis likt saprast saviem darbiniekiem. Ja redzam, ka bērni neēd omleti, tad negribu, lai to atkal iekļauj ēdienkartē. Negribu, lai paliek pāri ēdiens, jo tas bērniem negaršo. Darbiniekiem ir jāizdara secinājumi.

- Kādu tu redzi Valku?
- Protams, Valka nav Valmiera, kur viss notiek neiedomājamā ātrumā. Valka attīstās pamazām. Ja tuvākajā laikā pilsētā sāktu darboties vismaz divi lieli uzņēmumi, līdzīgi kā “PEPI RER” vai “Vārpas 1”, tas mums iedotu spēcīgu spērienu un Valka kļūtu vēl dzīvāka. Te sāktu dzīvot vairāk cilvēku, rastos vajadzība atjaunot pamesto Meliorācijas rajonu. Es zinu, ka tas reiz notiks. Mūsdienās lielās firmas un koncerni meklē šādas mazas vietas, kur celt savas ražotnes vai rūpnīcas. Ja pašvaldības vadība šajā virzienā strādās, tad viss notiks. Esmu daudz ceļojis un redzējis gandrīz visu pasauli. Taču Valkā ir visskaistākais kultūras nams Latvijā un visskaistākā ģimnāzijas ēka (Raiņa ielā). Būs mums jaunais Lugažu laukums ar strūklaku. Mums ir viena no skaistākajām estrādēm Latvijā. Arī jaunais Valkas un Valgas centrs ir foršs. Ar to mēs varam lepoties, jo tas ir Eiropas līmenī. Es te nejūtos sevi noracis laukos. Gluži otrādi – mans mērķis Valkā ir ne tikai būt, bet arī radīt.

- Vai esi pabijis arī citās Valkas kafejnīcās?
- Teikšu godīgi, to esmu pārņēmis no vecmammas, ka neesmu bijis daudzās vietās. Rutiņa pret pārējiem šajā jomā strādājošajiem attiecās ar cieņu, bet īpaši šis vietas neapmeklēja. Vasarā vairākas reizes biju kafejnīcā “Walk”. Man tur ļoti patīk, jo tiek pasniegts mūsdienīgs ēdiens, un tā ir vieta, kur satikties ar draugiem, iedzert kādu kausu alus vai nobaudīt interesantus kokteiļus. Šāda vieta, kas vairāk tendēta uz gados jaunākiem apmeklētājiem, Valkai bija vajadzīga. Arī vietai ir nozīme. Man tur ļoti patīk.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jaunais uzņēmējs apzinās lielo atbildības nastu un turpmāk strādās ar mērķi augt un attīstīties

Kategorijas