Ekspedīcijā iepazīst maizes cepšanas tradīcijas, tās atklāj fotoizstādē Drustos

2021. gada 26. novembris 08:14

1052

Ekspedīcijā iepazīst maizes cepšanas tradīcijas, tās atklāj fotoizstādē Drustos

Valsts svētkos Drustu tautas nama skatlogos tika atklāta fotoizstāde “Milti un ogles.” Fotogrāfijās notverti mirkļi, etnogrāfiskā ekspedīcijā pētot maizes cepšanas tradīcijas Vidzemē.
Šādas izstādes ierosinātāja ir Auļukalna muižas saimniece un maizes cepēja Inita Šalkovska, ar viņu kopā darbojās un fotografēja komunikācijas speciāliste, ceļotāja un bloga “mugursoma.lv” veidotāja Zane Eniņa. Izstāde “Milti un ogles” ir tikai viens no posmiem pētījumam-ekspedīcijai par maizes cepšanas tradīcijām, kas īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Ekspedīcijas mērķis bijis dokumentēt maizes krāsnis, darbarīkus un stāstus, apmeklējot vairāk nekā 20 vietas Vidzemē, galvenokārt Drustu, Dzērbenes un Jaunpiebalgas pagastos, bet tika apciemotas maizes cepējas arī Mūrmuižas, Ērgļu un Madonas pusē. Ekspedīcija norisinājās šī gada vasarā un rudenī. Pētījuma galvenais mērķis ir popularizēt maizes cepšanu maizes krāsnī, latviešu tradīciju saglabāšana.
Ikvienam interesentam, atrodoties brīvā dabā, ir iespēja aplūkot fotoizstādi skatlogos, jo tā būs skatāma līdz pat Ziemassvētkiem. Par izstādes vizuālo noformējumu parūpējusies māksliniece novadniece Meža Eva.
Sākotnēji bija iecerēts rīkot pasākumu, kurā viņas dalītos iespaidos un pastāstītu par ekspedīcijā redzēto, taču zināmu iemeslu dēļ (saistībā ar valstī izsludinātajiem ierobežojumiem) šāds pasākums nevarēja notikt, tāpēc sadarbībā ar Drustu tautas namu nolemts par labu fotoizstādei. “Izstādē redzamas ne vien bildes, bet aplūkojami arī etnogrāfiskie darba priekšmeti, kas saistīti ar maizes cepšanu. Dažas no lietām uz izstādes laiku atnesuši vietējie, bet citas mums uzdāvināja paši cilvēki, pie kuriem bijām mājās – pētījām maizes krāsnis, uzklausījām viņu pieredzes. Ja mūsdienu sabiedrībā ir daudz, kas cilvēkus savā starpā sašķeļ, tad maizes tēma ir tā, kas mūs vieno,” iesāk Inita.

Kļūst par muižas saimnieci
Drustu pagasta Auļukalna muižu Initas vīrs Mikus Čavarts īpašumā iegādājās teju pirms divdesmit gadiem, bet uz vietas viņi dzīvo vien dažus gadus. Kā teic Inita, Drustos viņi ir ienācēji. Izrādās, ka Inita ir stāstniece, kura ierunājusi daudzas pasakas bērniem un piedalījusies dažnedažādos projektos saistībā ar savu nodarbošanos. Kā viņa pati saka, tagad ir tāds klusais laiks, bet prasmes nekur nav zudušas. Initas bērnība ir saistīta ar Jelgavas pusi. “Kad man prasa, no kurienes es esmu, saku – no Jelgavas apkārtnes. Piedzimu Dobelē, ar vecākiem esmu dzīvojusi Zaļeniekos, tad Vilces pagastā, vairākus gadus – Glūdas pagastā. Pabeidzu Spīdolas ģimnāziju, studēju kultūras mantojumu Rīgā, tagad ar ģimeni dzīvojam Auļukalnā. Skolas gados stāstnieku konkursā “Teci, teci, valodiņa” iegūtais Stāstnieku ķēniņienes tituls viņu pavada vēl šodien. Klausoties Initas vēstījumā par sevi, šķiet, ka arī šajā brīdī viņa stāsta kādu stāstu – ar intonācijām un uzsvariem īstajās vietās.
Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņa gremdējas atmiņās, kā pati sākusi cept maizi un kādēļ nolēmusi piefiksēt apkārtējo lauku māju maizes stāstus. Viņa ir pārliecināta, ka maize ir temats, kas uzrunā teju katru lauku cilvēku, kāds atceras, kā mamma cepusi garšīgu maizi un pats palīdzējis malku vai kļavu lapas pienest, kāds zina slavēt kaimiņienes meistarību, kāds par piemiņu saglabājis lizi. Maizes cepšanas prasme ir viena no tām, kuru cienīja un ciena joprojām.
Initai bija sapnis pašai par savu maizes krāsni. To izdevies piepildīt, pateicoties biedrības “Auļukalna muiža” atbalstītājiem.” “Krāsns, kurā varētu cept maizi, šeit nebija. Arī tādas naudas, lai uzmūrētu kārtīgu maizes krāsni, mūsu ģimenē nebija. Pērnā gada rudenī, pateicoties daudziem labiem cilvēkiem, tikām pie izsapņotās maizes krāsns. Cilvēku atsaucība bija necerēti liela, daudzi nāca palīgā un rezultāts izdevās lielisks. Dažiem cilvēkiem vēl esmu parādā lielu paldies maizes kukulīša formā,” pasmaida Inita un klāsta, ka ģimene ikdienā ēd savu krāsnī cepto maizīti, kā arī cienā ar to muižas ciemiņus. “Maizi cepu savam priekam, esmu gandarīta, ka arī citiem garšo. Liela interese par to bija šogad pasākumā Mājas kafejnīcu dienas, kurās piedalījās arī Auļukalna muiža,” atminas Inita, kura ar maizes cepšanu aizraujas vairāk nekā desmit gadus. Viņai pašai vislabāk patīk cept rudzu maizi, kas pamatu pamatos top pēc tradicionālās receptes. “Savulaik cept maizi iemācījos pie saviem draugiem leišmalē – Zemgalē. Mana sirds pieder rudzu maizei, kaut gan esmu cepusi dažāda veida maizi,” saka saimniece, kura no dažādiem ļaudīm laika gaitā uzklausījusi arī vairākus maizes cepšanas padomus.
“Kopš mums ir maizes krāsns, uz Auļukalna muižu sāka plūst arī maizes stāsti – cilvēki atcerējās, kā maizi cepuši viņu vecāki, vecvecāki, vecvecvecāki. Kā gādāta malka, kā kurināta krāsns, kas likts zem maizes un kas uz tās, kā noticis pats cepšanas process un kā maizīte glabāta. Arī priekšmeti, kas saistīti ar maizes cepšanu, sāka ceļot no māju bēniņiem pie manas jaunās maizes krāsns. Tā arī radās doma – ja reiz šie stāsti paši nāk, tie ir jāpiefiksē un jāapkopo,” uzsver Inita.
Inita un Zane ekspedīcijā sastapusi atvērtus, atsaucīgus un sirsnīgus cilvēkus, kuri labprāt atvēruši savas mājas durvis un dalījušies ar saviem stāstiem par maizes cepšanas tradīcijām. “Es domāju, ka maizes cepšana prasa tādas izejvielas, malku, darītāja uzmanību, nosvērtību un attieksmi, kura nenoslēpjami izpaužas maizes garšā un sātā. Klausoties, vērojot un mazliet arī pazīstot tuvākos kaimiņus Auļukalnā, es redzu – sātīga maize cilvēkam ir devusi spēku ikdienā un stiprina arvien, kalpojot par neredzamu saiti uz dzimtajām mājām, senčiem un pamatīgu attieksmi pret ikvienu darbu,” pārliecināta Inita.

Novērojumi pēc ekspedīcijas
Atklājās, ka lielākā daļa pētījuma ietvaros apzināto krāšņu mūrētas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet citas – 19. gadsimta nogalē. Vecākās ekspedīcijas laikā apskatītās maizes krāsnis atrodas Lukstu krogā, Jaundrustu un Briņģu muižā, vēl dažas tapušas pēdējo piecu gadu laikā. Lielākā daļa no apzinātajām maizes krāsnīm vairs netiek izmantotas, maize tiek cepta aptuveni trešdaļā no krāsnīm, bet dažas tiek kurinātas mājas apsildei.
No visām ekspedīcijā uzmērītajām krāsnīm vislielākā pēc kukuļu ietilpības – krāsns kurtuves izmēriem – ir Jaundrustu muižas kalpu mājai, tās dziļums ir 143 centimetri, bet platums 79. Apjomīga ir arī Briņģu muižas krāsns ar dziļumu 130 centimetri un platumu 70 centimetri. Iespaidīga (dziļums 130 cm, platums 68 cm) ir arī Auļukalna muižas maizes krāsns, kas tapusi nesen.
“Interesants fakts atklājās, apmeklējot kādreizējo Lukstu krogu Dzērbenes pagastā – pirmajā stāvā saglabājusies klasiska maizes krāsns, bet arī krāsns, kas atrodas ēkas otrajā stāvā, varētu būt tikusi izmantota maizes cepšanai. Pati krāsns, kā arī saimniecībā saglabātās abras un lizes vedina domāt, ka otrā stāva krāsnī cepta baltmaize, pīrāgi un citas smalkākas lietas, bet pirmā stāva krāsnī – rudzu maize,” novērojumos dalās Inita, kura izceļ vēl divas neierastas krāsnis – tās šogad tapušas maizes cepšanai ārā, ar mērķi rīkot meistarklases un piesaistīt tūristus. Viena no krāsnīm keramiķa Eināra Dumpja vadībā tapusi Drustu pagastā, bet otru uzmūrējusi maizes cepēja Aira Pūce-Freija ar domubiedrēm Aronas pagastā.
“Nav šaubu, ka katrai krāsnij ir savs raksturs, tāpēc svarīgi to iepazīt un piešaut roku gan kurināšanā, gan maizes cepšanā. Visbiežāk maizes krāsns tiek kurināta ar teju metru garām, apjomīgām egles pagalēm, bet tiek izmantota arī citu koku malka, kāda attiecīgajā brīdī pieejama. Parasti krāsns tiek kurināta aptuveni divas stundas,” klāsta Inita un uzskaita arī citus ar krāsns kurināšanu saistītos tradicionālos un tajā pašā laikā obligātos rituālus: “Kad krāsns izkurējusies, ogles mēdz izraust ārā no krāsns vai arī tās sarauš krāsns priekšpuses sānos, saliek kukuļus, aiztaisa krāsns muti, bet ogles sarauš mutei priekšā. Klona karstumu pārbauda, iemetot sauju miltu – ja tie palēnām sabrūn un apdeg, krāsns gatava. Ja krāsns ir par karstu, to var padzesēt ar čauksturi – ūdenī iemērktu kadiķu, bērzu vai kādu citu augu slotu. Čauksturis noder arī krāsns mazgāšanai, ja tāda nepieciešama.”

Maizes cepšanas rīki
Visbiežāk no maizes cepšanai paredzētajiem rīkiem ir saglabājušās lizes jeb maizes lāpstas un abras. Lielākoties gan lizes, gan abras ir darinātas no vairākiem gabaliem, bet ir sastopami arī vienkoči. Visgarākās lizes atradušās tajās mājās, kurās bijušas lielākās krāsnis. “Apkopojot mērījums, mūsu secinājums ir tāds, ka lizes kopējais garums atbilst krāsns kurtuves dziļumam, plus vēl kādi 30 centimetri, lai būtu ērta kukuļu ielikšana karstajā krāsnī. Abru izmērs arī ir ļoti dažāds – sākot no mīklas apjoma, kas pietiek pāris kukuļiem, līdz tādām, kurā var iejaukt mīklu vairākiem desmitiem kukuļu. Visbiežāk dokumentētās abras darinātas no egles koka, bet fiksētas arī bērza, apses, liepas un ābeles abras,” piefiksējušas Inita un Zane.
Interesanti, ka daudzās mājās ir saglabājies arī neliels metāla kaplītis, kas paredzēts mīklas atlikuma izkasīšanai no abras – to sauc par abrkasi vai skrabīti, kā arī garš krāsns kruķis, bieži vien pilnībā gatavots no metāla, ar kuru izrauš ogles no krāsns. Atsevišķās mājās saglabājusies arī mente – mīklas klapējamā lāpstiņa, ar kuru var kārtīgi sajaukt miltus ar ūdeni un izklapēt mīklas kunkuļus.
Maizes cepšana –
paaudzēs mantota prasme
Maizes cepšanas prasmi šobrīd praktizējošie cepēji lielākoties ir mantojuši no iepriekšējās paaudzes un pieredzes gaitā zināšanas papildinājuši. Lai arī mīklas iejaukšanas, mīcīšanas un maizes cepšanas process katrā mājā notiek ar savu pieeju, bet visam procesam tomēr ir līdzīgas darba gaitas vadlīnijas: vispirms abrā ieraugam pievieno ūdeni, miltus un ķimenes, kārtīgi samaisa, tad atstāj uz kādu dienu mierā, ļaujot ieraugam atdzīvoties. Nākamajā dienā vairākkārt pievieno miltus. Kad mīkla parūgusi, to mīca, procesā pievienojot sāli, cukuru, sēklas. Citviet ūdens vietā baltmaizei un karašai izmanto pienu vai sūkalas. Kad mīkla samīcīta, tai ļauj vēl parūgt un izkurina krāsni.
“Savs stāsts ir arī mīklas izejvielām, īpaši miltiem. Jaundrustu muižas saimnieks Mārtiņš atceras, kā bērnībā kvieši audzēti, novākti, kulti un malti vectēva laukos Latgalē, bet pēc tam miltu maisi ceļojuši uz muižu, kur glabāti lielā koka lādē ar vāku – kad tas tā stiprāk aizcirsts ciet, tad bijis milzīgs būkšķis, bet visvarenākais bijis balts miltu mākonis, kas pacēlies gaisā. Savukārt Auļukalna muižas kaimiņš Guntis zina stāstīt, ka viņa bērnībā milti malti ūdens dzirnavās, ko pavasara kusnī griezusi upe Palsa, bet glabāti maisā, kas ielaists akā zem ūdens,” uzzinājušas Inita un Zane, kurām ir sakāmais arī par kukuļu cepšanu.
Viņas akcentē, ka kukuļu cepšana notiek divos veidos – dažās mājās kukuļus sagatavo jau iepriekš un tad šauj iekšā krāsnī, bet citās – kukuļus veido uzreiz uz lizes. Zem kukuļiem visbiežāk tiek liktas kļavu lapas, dažreiz arī kalmes, kā arī uz lapām vai pa tiešo uz lizes tiek pakaisīti milti. Visam procesam jānorit zibenīgi. Uz gatavajiem kukuļiem daudzas saimnieces liek zīmes svētībai, kā arī tam, lai kukuļi labāk ceptos un mazāk plaisātu.
Tad kukuļi cepas kādu stundu vai divas – to gatavību pārbauda pēc smaržas vai paklapējot pa kukuļa apakšu – ja skaņa ir dobja, tad kukulis izcepies. Kad karstie kukuļi izņemti no krāsns un sarindoti cits pie cita, tie tiek apmīļoti ar ūdeni, cukurūdeni, olu, pienu, sviestu vai eļļu. Tad kukuļi tiek silti sasegti un tiem ir ļauts atpūsties. Lai arī kā daudziem kārotos ķerties klāt pie siltās maizes, parasti tas tiek ļauts vien tad, kad maizīte ir atdzisusi un atpūtusies.

Var vērsties pēc padoma
Auļukalna muiža darbojas kā pieredzes apmaiņas vieta. Gan klātienē, gan attālināti interesenti var iegūt lielu daļu lauka pētījumā iegūtā materiāla – ja kāds domā par maizes krāsns mūrēšanu, atjaunošanu, darbarīku sagādi, tad lieti varētu noderēt fotogrāfijas un piefiksētie izmēri, saimnieku komentāri. Muižā maizi var uzcept pats un iegūt tiešu un nepastarpinātu pieredzi. Šis piedāvājums nav gluži aicinājums tūristiem, bet gan ciemiņiem, savējiem, kuri lūko pēc iedziļināšanās maizes cepšanas procesā un rāmas kopā darbošanās.

Nedaudz par Auļukalna muižu
Muižas kungu nams ir 19. gadsimta ēka ar savu vēsturisko laika patinu, daudzām oriģinālām detaļām, tai skaitā durvīm, logiem, grīdām, vērienīgām koka kāpnēm. Muiža ir tādā stāvoklī, ka tur visu laiku būs ko darīt. Saimnieki ir paguvuši restaurēt zāles durvis, logus. “Mūsu durvīs iekšā ir vecais laika plūdums, un tā sajūta ir tā, ko gribam nodot cilvēkiem, kuri šeit atbrauc. Kaut kas uzreiz vienā rāvienā var būt gatavs laimīgas sakritības dēļ. Viss top pamazām, visam ir savs sākums un gals, kas ir arī sākums,” izsakās muižas saimniece un uzsver, ka ir grūti īsumā izstāstīt, kādas pārmaiņas piedzīvojusi muiža. Visdrošāk esot pēc kāda laika pašiem atbraukt un paskatīties, kā rit dzīve muižā un kā tā pārtop.
Šobrīd muižas zālē ir biedrības “Auļukalna muiža” iekārtots stūrītis veikaliņam, kur, atbalstot tuvākās apkārtnes amatniekus un māksliniekus, var iegādāties burvīgas lietas no māla, koka, vilnas, arī grāmatas un vaska sveces. Apmeklējums ir iepriekš jāsaskaņo, rakstot Auļukalna muižai facebook.com vai arī zvanot Initai uz tālruni 25956830.

+ 3

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ekspedīcijā iepazīst maizes cepšanas tradīcijas, tās atklāj fotoizstādē Drustos

Kategorijas