Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Brīvsoļa alkās

Dzīvespriekam

2012. gada 1. aprīlis 10:03

234
Brīvsoļa alkās

Katram suņa saimniekam gribētos, lai viņa mīlulis rātni turētos mājas tuvumā, vienmēr klausītu uz vārda un pastaigā ietu pie kājas arī bez pavadas, kādu līkumiņu pļavā izmetot tikai tad, kad saimnieks to žēlīgi atļauj. Tomēr lielākoties tā nenotiek - mīlulis mēdz rīkoties uz savu roku. Kāpēc? Un ko darīt, lai suns nekļūtu par regulāru klaiņotāju?

Kāpēc suņi mēdz aizbēgtSuņa aizbēgšana no mājas vai pastaigas laikā ir bieži sastopama parādība, īpaši ārpus lielajām pilsētām. Saimnieku reakcija šādā situācijā pārsvarā ir divējāda - vieni par to vispār nesatraucas, lai skrien, ja grib, otri sadusmojas, cenšas suni noķert un sodīt. Pavisam maz ir to, kuri meklē īsto iemeslu, kāpēc tā noticis un ko vajadzētu darīt, lai bēgšana neatkārtotos.

Suņa vēlme pastaigāties brīvā vaļā ir mantota no tālajiem senčiem vilkiem, kuru bari allaž kontrolējuši plašas teritorijas. Suns nedodas nezināmā virzienā tāpat vien, viņš tiecas pēc viņam zināmiem ieguvumiem, apmierina kādu vajadzību, kas radusies dzīves laikā vai iebūvēta gēnos. Ja saimnieks to neizprot un laikus pareizi nerīkojas, sunim mēdz izveidoties klaiņošanas paradums, kas galu galā var radīt ļoti bēdīgas sekas.

Četri biežākie iemesliNo vilka mūsu mājas draugs mantojis medību instinktu, kas vairāk vai mazāk snauž katra suņa zemapziņā un dzen viņu pakaļ pamanītajam medījumam. Ja šis instinkts pamostas, suns tikai pirmajos mirkļos ir atsaucams un novēršams no ieprogrammētā mērķa noķert. Tam, kas jau pārņemts ar ķeršanas skubu, saimnieks vairs neeksistē. Otra dziņa, kas bieži kļūst par brīvsoļa rosinātāju, ir saistīta ar meklēšanos - suns gatavs uz visu, lai tiktu pie attiecīgi smaržojošas kuces, bet tādai kucei pats svarīgākais nokļūt pie suņa. Šajās situācijās instinkts dara savu un velti ir dzīvnieku rāt un par to sodīt.Trešais «nevaldāmais» iemesls ir milzīgs pārbīlis, kas rosina glābties skrienot. Visbiežāk tas ir spējš, biedējošs troksnis, kura dēļ dzīvnieks ar nestabilāku nervu sistēmu panikā instinktīvi metas bēgt, vienalga kurp (visiem zināms, cik ļoti daži suņi pārbīstas no uguņošanas vai pērkona). Šādu «dzīvības glābšanas» skrējienu saimniekam pārtraukt nav iespējams. Bet saimnieka atbildība - gādāt, lai dzīvnieks pēc iespējas nenonāktu situācijās, kurās viņš nokļūst dziņu varā.

Ceturtais aizbēgšanas iemesls, kurā vainojams tikai un vienīgi saimnieks un nav iesaistīti nepārvarami instinkti, ir garlaicība. Ja ziņkārīgs, kustīgs, enerģijas pilns suns nesaņem nepieciešamo slodzi un viņam arī nav ar ko savā nodabā darboties, - kā lai neizmanto izdevību doties izpētīt apkārtni, kur ir tik daudz ko atklāt, iepazīt, iespējams, arī pagaršot!

Ko darīt saimniekamPirmkārt, jānodrošina, lai suns nevarētu patvarīgi izkļūt no mājokļa, pagalma vai voljēra. Ja viņam ir novērota tendence doties savās gaitās, pastaigā labāk iet ar iespējami garāku pavadu, nevis riskēt uz brīdi palaist suni pļaviņā paskraidīt. Ja dzīvnieks skaidri zinās, ka viņam nav brīvsoļa iespēju, arī vēlmes pēc tā kļūs mazāk izteiktas, bet ar nosacījumu - ja nebūs piespiedu garlaikošanās.

Otrkārt, jāgādā, lai suns katru dienu ne tikai divas reizes tiek izvests pastaigā, bet vismaz vienā ir arī kārtīgi noslogots. Lieliski ir iemācīt vai atkārtot paklausības komandas. Var likt viņam skriet pēc kociņa, mācīt lēkt tam pāri un izpildīt citus trikus, iesaistīt rotaļās. Vēlams sagādāt aktivitātes, kur dzīvniekam jāizmanto arī intelekts.

Treškārt, jāsarūpē pietiekami daudz dažādu iespēju sunim ikdienā mājās izklaidēties - interesanti priekšmeti, rotaļlietas (tās ik pa laikam jāpamaina, lai neapnīk). Īpaši viņam patiks noņemties ar rotaļlietām, kurās var iepildīt barību - tā, lai jāpapūlas to dabūt ārā.

Ceturtkārt, ja suņu puiku vai meiteni nav paredzēts izmantot vaislai, vēlams viņu kastrēt, arī tas samazina vēlmi doties klejojumos.