Sandra Pilskalne: Laukus ne tikai nauda var atdzīvināt

2009. gada 11. janvāris 00:23

1949

Sandra Pilskalne: Laukus ne tikai nauda var atdzīvināt

Pērnā gada nogalē nevalstiskā organizācija "Aploks", kurā ir apvienojušies Valkas rajona pagastu lauku attīstības speciālisti, par gada labāko speciālisti atzina Sandru Pilskalni, kura dzīvo un strādā Kārķu pagastā.

Šajā amatā Sandra sāka strādāt pēc Vidzemes lauku attīstības biroja lauku attīstības speciālistes Valdas Empeles uzaicinājuma. V. Empele Kārķu speciālisti raksturo kā cilvēku ar lielu atbildības izjūtu un apbrīno Sandras talantu parādīt iebraucējiem Kārķus kā labāko vietu uz zemeslodes.

"Šī iemesla dēļ visi lauksaimnieki, kuri pie mums ierodas pieredzes apmaiņā, vispirms vēlas braukt uz Kārķu pagastu," saka V. Empele.

S. Pilskalne uzskata, ka šīs spējas viņā radušās no dzimtās vietas mīlestības. "Es mīlu savu pagastu un cilvēkus. Ja mīl savu darbu, tad to dara no visas sirds un tad arī veicas," apliecina S. Pilskalne.

Vajag ne tikai maizi un siltumuVar tikai apbrīnot S. Pilskalnes enerģiju un prasmi ar visu tikt galā, jo lauku attīstības speciālistes pienākumi viņai nav vienīgie. Vēl viņa ir pagasta padomes sabiedrisko attiecību speciāliste, informācijas centra vadītāja, pagasta padomes deputāte un priekšsēdētāja vietniece.

"Tie ir darbi, kurus grūti noformulēt amata aprakstā. Šos pienākumus acīm pašām jāredz un rokām jādara. Ja es paveiktu tikai to, kas ierakstīts amata aprakstā, daudz kas būtu palicis neizdarīts," atzīst S. Pilskalne.

Viņa savu degsmi ir pratusi iedegt arī citos. Sandra kopā ar pašvaldību un iedzīvotājiem ir īstenojusi vairākus vērtīgus projektus, kas palīdzējuši ciematā radīt auglīgu kultūrvidi, bet tā savukārt daudziem likusi atzīt, ka dzīve laukos nemaz nav vienmuļa, bet radoša un interesanta.

"Protams, ir arī problēmas. Ar grūtībām tagad jāsaskaras gan pilsētā, gan laukos. Tomēr domāju, ka laukos cilvēks, ja strādā, badā nebūs un mājās būs arī siltums. Skaidrs, ka bez paēšanas un siltuma ir vajadzīgs arī daudz kas cits. Liela nozīme ir tam, lai lauku cilvēki spētu izskolot savus bērnus," uzskata S. Pilskalne.

Lauku skolas nedrīkst aiztiktTādēļ jautājumā par pagastu pamatskolu nākotni viņai ir ļoti stingra nostāja. "Par to es varu pateikt pavisam īsi: "Rokas nost no lauku skolām!" Protams, piesēžoties pie datora un parēķinot, ciparos tas neizskatās izdevīgi, bet, pēc manām domām, spriežot par skolām, nevajag kalkulatoru vai datoru, jāatceras vien tas, ka izglītības iestāžu slēgšana pagastos iznīcinās laukus, bet to beigas iznīcinās Latviju.

Ārēji jau šķiet vienkārši - kas tur liels - sakraus bērnus autobusā un aizvedīs uz pilsētas skolu. Tomēr viss ir sarežģītāk. Pat pieaugušie, pārrodoties no pilsētas, itin bieži saka: "Ak, kā esmu piekusis, šodien biju pilsētā." Iedomājieties šo slodzi bērniem, kuriem katru dienu vajadzēs braukt uz pilsētu.

Palielināsies arī izdevumi. Kārķu pamatskolā bērniem pusdienas maksā 50 santīmu, bet pilsētās tās ir dārgākas. Daļa vecāku par tām nespēs samaksāt. Vēl svarīgi, lai bērns vismaz līdz 9. klases pabeigšanai atrastos savā dzimtajā vidē. Ja viņu kopš agras bērnības raus no tās ārā, tad vēlāk neviens vairs neatgriezīsies. Turklāt ne katrs lauku bērns uzreiz var iedzīvoties pilsētas skolēnu kolektīvā. Viņš var pazust kā personība," skaidro S. Pilskalne.

Informācijai ir liela nozīmePēc viņas domām, pašlaik Kārķos ir izveidota diezgan harmoniska vide, lai jaunieši būtu ieinteresēti palikt. Vienīgā problēma ir atrast piemērotu darbu. Sandra domā, ka tieši tādēļ lielāka uzmanība jāpievērš garīgo vērtību uzturēšanai lauku vidē, jo radoši un domājoši cilvēki ātrāk atrod nodarbošanos.

"Pašlaik pagasta attīstībā nevaram ieguldīt lielas investīcijas, bet sakārtot kultūru veicinošu vidi varam. Kas var notikt, ja domā tikai par naudu, redzam tagad. Pēkšņi izrādās, ka Valsts kase tukša un visas finanšu lietas sabrūk kā kāršu namiņš. Varbūt tādēļ arī sabruka, ka nebija pietiekami daudz garīgo vērtību," spriež S. Pilskalne.

Ar vēlmi uzzināt visu informāciju, kas palīdz atrast iespējas kaut ko paveikt, Sandras ģimene ir attīstījusi arī savu piemājas saimniecību, kurā nodarbojas ar biškopību. "Informācijai ir liela nozīme, tādēļ arī savā lauku attīstības speciālistes darbā cilvēkiem sniedzu visu iespējamo atrasto informāciju, kas viņus varētu rosināt darboties, lai varētu izmantot Eiropas Savienības piedāvāto finansiālo atbalstu," saka S. Pilskalne.

Pēc viņas domām, liela nozīme ir arī uzmundrinājumam, atklājot, ka, piesakoties uz to vai citu pasākumu, var kaut ko panākt. Par noderīgiem speciāliste uzskata pieredzes apmaiņas braucienus, jo ir pārliecinājusies, ka labs stimuls pašam kaut ko uzsākt ir arī citur redzētais. Sandra ir priecīga, ka cilvēkos cerība un ticība nav zudusi, jo atsaucība viņas iecerēm un pasākumiem kļūst arvien lielāka.

Daudz atkarīgs no dzimtas stiprumaKā cilvēkam laukos klājas, tas, pēc S. Pilskalnes domām, lielā mērā ir atkarīgs no visas viņa dzimtas stipruma. "Ļoti svarīgi ir tas, ko katras ģimenes nākamā paaudze pārņem no iepriekšējās. Ja bērns uzaug dzērāju ģimenē, tad nereti viņam ir grūti atrast savu vietu dzīvē.

Savukārt tie, kuri aug gudru un čaklu saimnieku ģimenē, pārmanto viņu darba tikumu. Piemēram, mūsu pagastā ir Tobīsu ģimene, kurā labi zemnieki ir jau trešajā paaudzē. Turklāt viņi neaizmirst arī gados vecus cilvēkus, kuriem klājas grūtāk. Jau vairākus gadus Tobīsi uz Ziemassvētkiem daudziem cilvēkiem dāvina medu. Pērn viņi šo dāvanu sagatavoja 30 kārķēniešiem," stāsta S. Pilskalne.

Ja cilvēks domā un meklē, tad nodarbošanos var atrast. Sandra stāsta vēl par vienu gados jaunu zemnieku, kurš nenonicina pat maza apjoma uzņēmējdarbību. Pērn, piemēram, viņš sāka liet sveces, bet nopelnīto naudu ieguldīja jaunu sveču formu iegādei. "Šodien ir gudri jāsaimnieko un pastāvīgi jādomā, ko vēl varētu darīt, tad grūtības atkāpsies. Lauki jau nav vienīgie, kur trūkst darba vietu.

Patiesībā darbs pašu ziņā ir atstāts visā valstī. To nekur nevienam klāt nepienes. Ja jaunietis sevī izveidojis personību, tad viņš kaut ko izdomās. Par personību var kļūt mācoties un dzīvojot sakārtotā kultūrvidē, tādēļ ir tik svarīgi atstāt skolas pagastos, jo tās tur ir kultūras centrs. Kādēļ tad pirmās brīvvalsts laikā sāka celt skolas laukos?

Lai mums būtu izglītota tauta, kas veicinātu Latvijas izaugsmi. Ja tagad tās slēgs, tad ik gadu kārtīgi uzturētās ēkas var piemeklēt savulaik likvidēto lielfermu liktenis, bet pēc 50 gadiem, iespējams, mēs atkal domāsim, kā uzcelt skolas pagastos," saka S. Pilskalne.

Vārdu "krīze" neizrunāsAizvadīto gadu ciemata un tās apkārtnes sakārtošanā Sandra vērtē kā sekmīgu. "Mums par lielu pasākumu izvērtās Meža dienu organizēšana. Arī Lielajā talkā rudenī daudz ko izdarījām. Ar iedzīvotāju, pašvaldības un valsts akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" Austrumvidzemes mežsaimniecības atbalstu izveidojām Lustiņdruvas taku, kas pār skaistu tiltiņu aizved līdz kalnam mežā.

Jaunā gada pirmajās dienās bija prieks klausīties, kā mežā pie kalna skan bērnu balsis. Tās it kā apliecināja - lauki ir dzīvi. Pēc manām domām, nevajag to vārdu "krīze" lietot labrīt vietā.

Jaunā gada pirmajā dienā ar radiniekiem sēdējām pie galda un nospriedām, ka neizrunāsim šo vārdu. Ja tiešām tas spruks no mutes laukā, tad sauksim "prīze" vai "brīze", tikai nepieminēsim krīzi. Tās piesaukšana nomāc vēlmi kaut ko darīt," apliecina S. Pilskalne.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sandra Pilskalne: Laukus ne tikai nauda var atdzīvināt

Kategorijas